9.jūnijs, Lejasomalo–Dadikurta
Foto metadati teic, ka pulksten deviņos esmu devies apgaitā pa Lejasomalo. Silts, ☀ un pa retam mākonim pie debess. Pats ciems — nekas īpašs, ja nebūtu kalnu apkārt, varētu padomāt, ka kādā patrūcīgā Austrumeiropas vai Dienvideiropas valstī. Priežu audzītē — Tušetijas policijas ēka — vietējās arhitektūras tradīcijas mūsdienīgā interpretācijā: plakanu akmeņu krāvuma (stilizācija — akmeņu fasādes šķautne apstrādāta, sasaistei, protams izmantota java) sienas, līmētas koka kolonnas un sijas, panduss ļaudīm ar ierobežotu mobilitāti, trīs būvapjomi asimetriskiem divslīpu jumtiem. Visapkārt LED laternas ar mazītiņu ☀ bateriju pie katras. Ēka tik svaiga, ka tīmeklī neatradu neviena paša foto.
Puskilometru tālāk pamatīgākā priežu mežā Tušetijas Nacionālā parka administrācijas ēka līdzīgā stilistikā ar terasēm divos līmeņos. Maķenīt tālāk — paliela vienstāva ēka, uz kuras uzraksts Hostel. Ir arī tualetes, piknika vietas, skatu laukums uz Pirikiti Alazani ielejas kraujas. Plāksne vēstī, ka piķi ēkas tapšanā ieguldījušas 🇸🇪 un 🇨🇿 valdības un kāds pusducis fondu. Darbinieki no lielās zemes nav vēl ieradušies, lai gan pirmie tūristi jau klāt: jauns vācu pāris īrētā 4wd auto nakšņojuši pie ēkas un nu pošas prom.
Viesu namā paķeru mugursomu, atvados no Pātas un jaunās vācu dāmas (par viņas bagāžu vēl aizvien nav ziņu) un dodos uz Augšomalo; pa ceļam veikaliņā nopērku plāceni. Manuprāt, esmu pietiekami labi apgādāts piecu dienu pārgājienam: pusotra plāceņa, kilograms siera un puslitrs vīna. Galu galā, neesmu šurp izrīties braucis, bet gan takas un skatus baudīt.
Līdz Augšomalo (2100m) kāds pusotrs kilometrs/200m kāpuma; pats ciems izvietots lēzenā iedobē līdzās paugura virsotnei. Šeit maķenīt vairāk dzīvības nekā Lejasomalo, ēkās jaušams maķenīt vairāk senatnes, tomēr valda tāda pati vasarnieku būšanas sajūta. Paugura virsotnē — kādi četri vai pieci torņi = Keselo cietoksnis, tāds pats jaundarinājums kā piparkoku namiņš Rīgas Rātslaukumā: krievu laikā torņi sagruvuši, bet pirms kādiem septiņiem gadiem par kāda 🇳🇱 fonda naudu uzbūvēti no jauna. Pērn viens esot atkal sabrucis. Cietoksnis esot vīrišķa svētvieta, tomēr arī sievišķiem atļauts to apmeklēt, tomēr esot jākāpj pa citu taku (lasīju to vēlāk; pašā cietoksnī nekādu norāžu par dzimumu segregāciju gan nemanīju).
 |
| Uz Augšomalo putniņš atlidojis. Šoferītis aizslēdzis durvis & aizgājis savās darīšanās. |
Tālākais ceļš — uz Gheles pļavām (2300m, ~3km pa takām / 5km pa ceļu; skoti* no Lejasomalo turp braukuši ar taksometu (8km brauciens maksājot €20...25)), kur sākas taka pa Pirikiti grēdas kori. Pa labi (ziemeļu pusē) — Pirikiti ieleja ar Dartlo, Parsmu, Girevi un dažiem puspamestiem ciemiem, pa kreisi (dienvidu pusē) — Gomecari ieleja un Bočornas ciems, kurā visu cauru gadu mīt Iraklijs Khvedaguridze, vienīgais ārsts Tušetijā (dz. 1941.g.; National Geographic raxts par viņu). Taka labi iemīta, ne pārāk stāva, lai gan ir vietas, kur tā iet kalnup zigzagā. Kad vēlāk mājās iezīmēju gājumu kartē, biju pārsteigts, ka todien salasījies 1600m kāpuma. Ap 2900m augstumā taka teju līdzena un elpu aizraujoši skati uz visām pusēm; ziemeļos, aiz Pirikiti ielejas — Lielās Kaukāza grēdas sniegotas virsotnes. Vietām sniega lauki, bet sniegs ne dziļāks kā līdz potītēm, turklāt vēlā pēcpusdienā pagalam čagans un iešanu neapgrūtina. Augstākais punkts — Picilamta virsotne (2996m). Kādā vietā, kur ceļos nometies, fočēju sīku ziediņu, nez no kurienes uzrodas trīs jājēji: divi tūristi ar pavadoni. Viņiem, droši vien, bijis aizraujoši vērot manu ņemšanos. Biju nodomājis iet pa apzīmēto taku un uzkāpt vēl vienā — Makratelas — virsotnē (3092m; gājiens pašam šķiet daudz nozīmīgāks, ja sperts kaut solis augstāk par apaļu kilometra atzīmi) un tad kāpt lejup līdz Verkhovani vai Džvarboseli ciemam, tomēr skatos, ka tālāk iecerētā taka vienos sniegos. Negribas žurkstināties slapjās kurpītēs, tāpēc nogriežos pa citu taku (kura kartē nav zīmēta un kuru, visticamāk, ieminušas govis). Grēdas korē ganības ar sprīdi garu zālīti, bet ~2500m augstumā sākas baltu rododendru lauki. Cik tālu vien skats sniedzas. Ziedošie krūmi ne augstāki par manu celi un gaitu īpaši nelēnina. Safočēju pusmiljonu pašiņu rododendros (draugi zina, ka pašiņi baltos ziedos à la dullā Paulīne ir gustava kaislība, kas uz vecumdienām — neizbēgamiem baltiem ziediem tuvojoties — kļūst arvien spēcīgāka).
 |
| Rododendru lauki pie Dadikurtas (pretējās nogāzes vidū) |
Pāta teicis, ka Vekhovani, droši vien, neviena nebūšot, bet Džvarboseli vienam viesu namam vajadzētu būt vaļā. Kādā brīdī redzu, ka kaut kur daudz zemāk kalnā kāpj divi zirdziņi — tad jau kādai cilvēcīgai būtnei ciemā vajadzētu būt.
Kartē esmu skatījies, ka taka (no kuras pirms brīža nogriezos) ved caur pamestam ciemam Dadikurta (დადიკურთა, 2280m), kuru reizēm vasaras izmantojot gani, un vienam tur šobrīd šeit vajadzētu būt. Kāpju caur rododendriem lejup, un tad kādas gravas pretējā nogāzē pamanu Dadikurtu. Takas vairs nekādas takas, bet drīzāk sliedes, ko trīs gotiņas, viena aiz otras iedamas, atstājušas, tomēr tieku līdz strautam gravas dibenā un 50m augšup nogāzē līdz ciemam. Maķenīt nātru.
 |
| Dadikurta: kādreiz šajā sieru vārījuši. Vismaz metru caurmērā. |
Kādreiz ducis namiņu bijis, tagad kādiem pieciem jumts vēl turas, divi nosacīti aprīkoti vasarošanai: atsperu gultiņas, matrači & segas. Vispirms ievācos vienā, kuram pat rūtis vietā un uz sijām zem akmens plākšņu jumta nostiepta polietilēna plēve. Nakšņošanai derēs, lai gan nav pārāk omulīgi. Tad aizeju izlūkot pašu augstāko: tas čoināks, vienīgais ar skārda jumtu, divstāvu. Apakšstāva istabiņa bez logiem, tajā divas stiepļu pinuma gultiņas, galds, taupības krāsniņa (& pat maķenīt malkas), šādi tādi trauki, pie plaukta piesprastas dažas 🇨🇿 pastkartes (laba doma, vajadzēs nēsāt līdzi pāris 🇱🇻 pastkaršu un atstāt kā pateicību par pajumti) un svētbildīte. Interesanti, vai nekristītus ļaužus tās arī sargā? Augšstāvam sava ieeja; tas sadalīts divās telpās: pirmajā pie sijām katli un bļodas siera vārīšanai, akmens pavards stūrī, uz galda — maiss ar sāli, kurš sagājis akmenī. Otrajā stieplēs pie sijas piekārts stiepļu pinuma gultas rāmis, uz tā — viss namiņa segu un matraču krājums, pārsegts ar polietilēna plēvi. Droši vien, pret žurkām. Divi mazītiņi lodziņi bez rūtim, turklāt svaigs gaiss ieplūst arī pa spraugām starp starp jumtu un sienu augšmalu. Bingo! — Kas var būt labāks par šo (guļvietu)?
 |
| Tūrista brokasts 2280m augstumā (7.46am) |
No Dadikurtas līdz tuvākajam apdzīvotam ciemam nieka kilometrs, tomēr šurp nevelk pat runas sakari, nemaz nerunājot par datu pārraidi. (Patiesībā sakaru nav arī apdzīvotajos ciemos; adresāti foto saņems pēc trim dienām, kad būšu aizgājis līdz Pankisi ielejai. Kad rakstīju šo textu, kaut kur izlasīju, ka šovasar Tušetijā nobrukuši mobilie sakari un tīmeklis bijis pieejams tikai Omalo.) Visu mantību pakaru uz naglām sijās (lai peles netiek klāt). 8.40pm, ☀ nogurdināts gustavs šūpulī & atslēdzas bez ierastās 12s mētāšanās no vieniem sāniem uz otriem bezmiegā. Arlabunakti! Šodien 22km/1600m.
Foto metadati teic, ka no rīta pirmais foto 6.49am. Interesanti, kas tādā rīta agrumā uzrāvis augšā? Pa mazo lodziņu redzams zils debess bez neviena mākoņa. Kādu laiku vēl palieku šūpulī. Šī noteikti bija čoinākā nakts visā ceļojumā.
Pa sienas augšmalu pastaigājas žurciņa, bet, izdzirdusi, ka ēst būs tikai rīt, tā tūliņ pat pazūd. Pie sijas pakārtajai mugursomai grauzēji pa nakti nav tikuši klāt.
Namiņa priekšā žākļots sprungulis pilda vannasistabas funkcijas: pie tā plaisots spogulis plastmasas ietvarā, aukliņā piesieta ķemme, konservu kārba sadurstītu dibenu un ziepju gabaliņu iekšā, roku mazgāšanas ierīce — apvērsta plastmasas pudele nogrieztu dibenu; ja korķi uzmanīgi paskrūvē vaļā, ūdens tek smalkā strūkliņā. Pēc trim dienām saņēmis manu bārdaino viepli, Edgars (Skrjabina 🐈 izklaidētājs) raxta, ka saplēstā spogulī lūkoties neesot uz labu. Ko nu vairs; lūkojies vai nelūkojies, tāpat visa dzīve pēcpusē.
 |
| გუსტავს no 🇱🇻 ar' pierakstījies viesu grāmatā uz namiņa sienas. |
Apkārt daudz pakavu, bet tos neņemšu: pietiks ar trim, kurus esmu atradis uz takām. Līdzās pirmā stāva durvīm uz sienas akmeņiem pierakstījušies (droši vien) tie, kuri namiņā nakšņojuši. Visi vārdi kartveļu valodā, un daudziem klāt vairāk par vienu gadskaitli. Nomazgāju traukus, atnesu no strauta svaigu ūdeni un uzpildu mazgāšanas ierīci, un pusdeviņos dodos ceļa.
10.jūnijs, Dadikurta–Alaznistavi tūristu mītne
Līdz Verkhovani (ვერხოვანი) ciemam ~2km, pa ceļam taka trīsreiz šķērso strautu. Tur, kur skotiem* ūdens bijis līdz potītēm, man tas līdz ceļiem, tomēr atrodu akmeņus, pa kuriem tikt pāri, un neizaujos.
Kādreiz ciemā bijis vienīgais viesu nams Tušetijā, kurš ierīkots īstā tornī. Pāta stāstījis, ka saimnieks Anzors pirms vairākiem gadiem kļuvis par vārgu, lai viesu namu aprūpētu, bet bērniem un mazbērniem sava dzīve ārpus Tušetijas.
Ciemā kāds pusducis uzturētu ēku, tomēr līdz 10.jūnijam neviens šeit vēl nav ieradies. Vairāku namu terasēm kokā griezti rotājumi. Līdz torņa (kurā bijis viesu nams) ieejai jāpakāpjas pa kāpnītēm; aila pagalam zema, kādu pusotru metru augsta, durvis no bieziem tēstiem dēļiem — un nav slēgtas!
 |
| Torņa, kurā kādreiz bijis viesu nams, durvis. Slēdzene nav paredzēta. |
Tālāk ceļs ved pāri Tušeti Alazani upei, kura no kūstošiem sniegiem mutuļo duļķaina. Kādreiz pāri upei bijusi iekārta laipa, bet tā pirms vairākiem gadiem gājusi nebūtībā. Kā būtu gribējies pa to pāriet! Vairākos aprakstos teikts, ka Verkhovani varot sarunāt, lai kāds vietējais ar apvidnieku pa braslu pārved upei pāri, bet, pirmkārt, neviens vietējais vēl nav ieradies, un, otrkārt, neesmu pārliecināts, vai tik augstā ūdeni pat ar apvidnieku var tikt pāri.
Pāta teicis, ka ~2km tālāk, aiz nākamā ciema (Džvarboseli/ჯვარბოსელი) pirms pāris gadiem uzbūvēta laipa un tai vajadzētu būt vietā. Arī Džvarboseli šķiet kā izmiris, lai gan vakar redzētajajiem zirdziņiem vajadzētu būt bijušiem no šejienes. Laipa vietā: krastos no baļķēniem krusteniski sakrauti tādi kā grodi, uz tiem uzlikti divi stumbri, un virsū — dēļu klājs un margas. Šobrīd klīrenss līdz ūdens virsmai kāds metrs. Vieda konstrukcija — to aizskalos tikai pamatīgos palos.
Otrā krastā — svaigi uzbūvēts kempings: nojumes ar galdiem un soliem, tualetes, kamīni, akmens plātņu celiņi. Netālu tornis bez jumta, jau sācis brukt; viena siena izgāzusi pamatīgu vēderu. Pāris gadu, un būs tikai akmeņu kaudze.
Otrā krastā — svaigi uzbūvēts kempings: nojumes ar galdiem un soliem, tualetes, kamīni, akmens plātņu celiņi. Netālu tornis bez jumta, jau sācis brukt; viena siena izgāzusi pamatīgu vēderu. Pāris gadu, un būs tikai akmeņu kaudze.
Līdz šejienei no Omalo var atbraukt ar auto (~20km), bet mans ceļš uz otru pusi, uz Koklatas (კოკლათა, 2100m) ciemu. Divi tūristi zirgos. Ceļa malā viesu namiņš, kurā ļauži. Labprāt tiktu pie maconi, bet viņiem neesot. No piedāvātās kafijas atsakos, jo nezinu, cik laika vajadzēs 20km gājumam līdz tūristu namiņam, un negribu kavēties. Koklata ir kādu 20 ēku puduris; uz ceļa riepu nospiedumi: tātad šogad kāds te ir braucis, tomēr pašā ciemā nevienas dzīvas dvēseles. Vairums ēku nav aizslēgtas, un viss vasarošanas posts kā uz delnas: bojājumi ēkās laboti ar skārda loksnēm, mēbeles — tādas, kas pamatdzīvesvietā vairs neder, tomēr ārā mest žēl, vairāki sarūsējuši krievu laika auto. Vienīgais, kas vieš cerību,— paprāva iesākta karkasa ēka; droši vien, top tūristu mītne.
 |
| Gandrīz Džordžija O'Kīfa (Georgia O'Keeffe) |
~5km pirms tūristu namiņa taka noiet līdz pašai upei, priekšā — govju ganāmpulks: saprotu, ka esmu pie Alaznistavi siernīcas. Kopā ar govīm, protams, suņi: vienam viss vienalga, bet otrs, šķiet, labprāt ierādītu man īsto vietu. Kā par nelaimi, ganībās ne sprunguļu, ne akmeņu. Vispirms mēģinu sasaukt ganus, bet tas bezcerīgi. Tad apmetu kārtīgu loku ap ganāmpulku, neizlaizdams suni no acīm. Govis ieinteresētas vēro sagādāto uzvedumu un slēdz derības, kā tas beigsies. Beidzas neizšķirti: esmu ticis ganāmpulkam garām, savukārt suns jūtas pastrādājis un govslopus nosargājis.
Siernīca — pamatīga mūra ēka ar nojumi upes krastā. Biju lasījis, ka viņi ļoti mielojot ceļiniekus. Tā arī ir: kafija, siers, krējums, medus, uz ugunskura cepta maizīte, ļoti garda. Divu jauni džeki, no kuriem viens jēdzīgi runā angļu valodā, viens ~mana vecuma tēvocis & 50 govju. Vaicā, vai neesmu redzējis trīs buļļus, kurus viņi palaiduši ganīties atsevišķi augstāk nogāzē. Es viņiem: vai tās tiešam lāča pēdas, ko redzēju uz takas (visai svaigas, jo beidzamais lietus bijis ne senāk kā pirms diennakts). Jā, jā, lāči klaiņojot apkārt, bet šogad šiem neražas gads: aitu nebūšot, un govīm šie neiedrošinoties klupt virsū.
Gani ieradušies 2.jūnijā; šodien 10.jūnijs, un gustavs — pirmais tūrists šogad. 🏆 Piedāvā palikt pa nakti, tomēr atsaku, jo tajā brīdi man prātā vēl doma par nepaveicamo nākamajā dienā, un lieki 5km padarītu neiespējamu to, kas tāpat ir neiespējams. Iedod līdzi sērkokus & skaliņus iekuram. Promiedams pamanu, ka pie ēkas plāksne, ka par siernīca 🇪🇺 naudu celta (sākta 2015.g., pabeigta 2019.g.). Ir ☀ baterijas un ūdens sildītājs.
 |
| Galīgi nepareizs (=draudzīgs) ganu suns |
Kartē zīmēts, ka nākamos 5km — līdz tūristu namiņam — taka pa ielejas dibenu, bet patiesība kūstošo sniegu barotā upe līkumo kā piedzērājusies, un tur, kur tā iegrauzusies krastā, turklāt izveidojies kāds noslīdenis, nākas rāpties pat kādus 50m augstu nogāzē. 5km aizņem teju 2h. Šodien 24km/1000m.
Nakti pārlaižu Tušetijas Nacionālā parka tūristu apmetnē (2150m). Pilnīgas nekurienes vidū — 20km pa kalnu takām no tuvākā ciema, kurp var nokļūt ar auto.
Apmetnē divistabu namiņš pakešu logiem & durvīm; katrā istabā trīs divstāvu gultiņas. Līdzās nojume ar soliem un galdiem, kā arī tupamtualete ar skalojamo kasti un izlietne ar krānu, pa kuru gan nekas netek. Apkārt žogs — droši vien, aitu un tūristu segregācijai.
Ierodos līdz ar krēslu & mēģinu sakurt 🔥 no malkas paliekām (škiet, ka kāds izmantojis solu un mieta žogus ne gluži paredzētajam nolūkam), bet nekas neiznāk. Gultiņas — plikas koka lāviņas (Lagedokhi Nacionālajā parkā gan bija matrači!), tāpē izvēle: vai nu pastūķēt pledu zem sevis un salt, vai klāt sev pāri & spaidīt sānus. Vajadzēja tomēr palikt siernīcā. Tur pat silta duša būtu bijusi. Šodien 24km/1000m.
11.jūnijs, Alaznistavi tūristu mītne–Masaras ganu apmetne
Rīts pienāk ar ☔ arī namiņa iekšienē, jo jumts maķenīt tek. Daudz ne, turklāt es apakšējā lāviņā. Gulēšana uz zaķa: auksti un spiež sānus. Trakoti negribas celties; vēl jo mazāk, vērojot lietu aiz loga. Gājiena vidus: līdz civilizācijai divu dienu gājums, vienalga, uz priekšu vai atpakaļ. Beidzot ☔ tomēr mitējas un dodos ceļā — ap pusdesmitiem.
Gabaliņu aiz namiņa — ganu apmetne & četri suņi. Īsti nikns tikai viens. Pieredze māca: ja pie rokas nav koka, jāceļ akmeņi & jālidina šo virzienā. Arī šis to labi saprot & atstājas.
Upe, kas 20km lejāk pie Verkhovani mutuļo dubļainus ūdeņus, šeit pat ne līdz celim un vieglītēm pārbrienama, pie krastā atrasta sprunguļa turoties. Drošības dēļ tālruni gan ielieku Antras dāvātā ūdensnecaurlaidīgā apvalkā. Pēc aukstās nakts esmu saģērbies daudz par biezu iešanai: divas jakas, pusgaras skriešanas bixes; ticis līdz vietai, kur taka dodas kalnup, pārģērbjos ierastās iešanas drānās: t-kreklā & īsbixēs.
Pirmais kāpums — apmēram 600m, no 2200m līdz 2800m, pa ganībām. Govis iemīdījušas līdzteku taku kūli, tomēr vajadzīgais virziens noprotams. Ap 2600m augstumā (ziemeļu nogāze) pirmie sniega lauki; kādā vietā taka zem sniega iet kalnup pārāk stāvu, tāpēc meklēju lēzenākas vietas. Grēdas korei uzgūlis mākonis, un, kad esmu ticis augšā, virzieni pavisam sajukuši. Iekšējā balss ne visai pārliecinoši kaut ko saka, tomēr izvelku tālruni (tā kā piecu dienu laikā uzlādes iespēju nav un būs jāiztiek ar diviem ārējiem akumulatoriem (10 000 mAh + 4 000 mAh), tālruni izmantoju tikai fočēšanai) un ieslēdzu WalkMe lietotni. Karte ielādēta lietotnes atmiņā, un zils punkts rāda manu atrašanās vietu arī tad, kad tālrunis lidojuma režīmā. Izrādās, iekšējā balss bijusi galīgi garām: Sakorne pāreja (2835m) teju pretējā virzienā. Pāreja kāda puskilometra attālumā, tajā stabiņš ar virzienu norādēm un redzama taka, pa kuru jādodas lejup (700m: no 2800m līdz 2100m).
 |
| Hommage à Novalis |
Taka visai stāva; sākumā vairāki noslīdeņi, kuriem izdodas tikt pāri bez lielas rāpšanās. Vairākās vietās kādreiz bijušas ganu apmetnes, un tur augājs pavisam citāds nekā kalnu ganībās: suņuburkšķi un mārrutki teju man līdz jostasvietai. Gājiens lejup grūtāks nekā augšup.
Beidzot tieku līdz vienkārši Alazani upei (citas upes Tušetija kaut kādas Alazani: Tušeti Alazani, Pirikiti Alazani..). Vietā, kur uz klintīm zilbalta bulta un skoti* briduši pāri, tagad nav ko domāt tikt pāri: upe samērā šaura, toties krāc putodama balta; dziļumu sarežģīti novērtēt, domāju, ka būtu man līdz krūtīm. Noņemu mugursomu un dodos lejup pa straumi rekognoscēšanas misijā. Bingo: aiz līkuma, kādus 200m lejāk pāri upei saledojuša sniega arka! Teku atpakaļ, ņemu mugursomu un eju pāri. Sākumā mazliet baisi, bet saledojušais sniegs vismaz metru biezs un būtu izturējis pat vieglo auto. Droši vien, kāda lavīniņa šajā vietā nošļūkusi pa nogāzi. Ja Sniega māte ziemu nebūtu centusēs & Saules meitas pavasari slinkojušas, gustavs kādas divas nedēļas sēdētu strauta malā, sūkātu ķepu & gaidītu, kamēr ūdens nokrītas. ;)
Tikko esmu sācis ceļu augšup (800m: no 2100m līdz 2900m), kad uznāk stiprs, pavisam neilgs lietus. Paspēju vien uzvilkt apmetni un nostāties zem koka, kad lietus jau cauri. Taka tikpat stāva kā tā, pa kuru kāpu lejup; ~2500m augstumā strauta gravā atkal sniegs, arī šis labu labais tilts. Sniega kļūst aizvien vairāk un vairāk.
Kad plānoju ceļojumu, nevarēju izšķirties, vai ņemt līdzi telti; manējā pavisam maziņa un viegliņa, tomēr tai gan masa, gan tilpums. Turklāt tā būtu vajadzīga tikai divām naktīm (patiesībā — vienai, jo sniega dēļ no Tušetijas uz Hevsuretiju nekādi nebija iespējams aiziet). Aplēsu, ka no Alaznistavi tūristu namiņa līdz Tbatanai varētu aiziet vienā dienā, tāpēc nolēmu telti līdzi neņemt. Ha, 29km/2000m vienā dienā — nekas cits kā gaisa pils (wishful thinking); arī divās dienās tā nebija nekāda joka lieta: 7+9h.
Pulkstenis ap 4pm, un atkal uznāk lietus, turklāt kalnā arī vējš. Zinu, ka kaut kur tuvumā ganu vasaras apmetne (kur ganu suņi nebija skotus* trīs stundas no telts ārā laiduši), bet ejot nebiju to aiz paugura pamanījis. Kad sākas ☔, paraugos atpakaļ & kāda kilometra attālumā apmetni (lopu izmīņātu laukumu & kaut ko zilu) ieraugu. Izrādās, ka šitie gani no slinko mājām: sakrāvuši ceļa augstuma sieniņu no plakaniem akmeņiem un dažiem stāvus nostiprinātiem sprunguļiem pārstiepuši pāri zilu stikla šķiedras audumu un polietilēna plēves gabalus. Audumu un plēvi vējš pavasarī (vai rudenī) norāvis; tie mētājas līdzās. Pārstiepju audumu pāri pusei sienas ieskauta laukuma (2,5m×2,5m), dažus plēves gabalus salocītus paklāju apakšā, ar dažiem apsedzos (virs guļammaisa & pleda) & liekos uz auss. Kamēr rosos, ☔, par laimi, mitējas: nopietnu gāzienu mana konstrukcija nebūtu izturējusi. Naktī lielākās neērtības nesagādā ne cietais pamats un ne aukstums, bet gan tas, ka vieta maķenīt ieslīpa, visu laiku slīdu lejup, kājas atdūras akmeņu valnītī & nav iztaisnojamas. 😬 Šodien nieka 13km/1600m (septiņās stundās!).
12.jūnijs, Masaras ganu apmetne–Tbatana
Kaut nāves miegā man vaj'dzētu mikt,
Šai pilī kalnā, šai pilī kalnā gribu es tikt.
(Plūdons, pēc atmiņas),
Plīst vai lūst, bet šodien jāpieveic sniegotā nogāze, kuras dēļ nācās griezties atpakaļ 4.jūnijā, jo citādi vizieris no KUT 🇬🇪 uz RIX 🇱🇻 lidos bez manis.
No rīta pusmiegā dzirdu aitu zvaniņus. Tā tik vēl trūka, jo aitām allaž līdzi ganu suņi, un ar tiem joki mazi. Tomēr ne: tās tikai Karpatu aitas (modinātāja signāls) ieradušās mani modināt. 😃 Jūtu, ka kļuvis vai karsti: pabāžu degunu no zilā auduma apakšas — ☀ jau lielā gabalā, pie debesīm neviena mākoņa.
 |
| Nakstmītne zem zilā auduma gabala (2600m) |
Ganu apmetņu apkartnē pabaisa cūcība: visu, kas lieks, atstāj kalnā. Burkas, konservu kārbas, plēves gabali, veci gumijnieki, dažāds iepakojums, kas nesadalās.. Un augājs citāds nekā kalnu pļavās — kaut kas līdzīgs tēvijas kūtspakaļām. Šajā vietā 2600m augstumā (augstākā naktsmītne ceļojumā) apkārt apmetnei bija tikai nomīņāta zeme, nekas vēl nebija izaudzis.
Ap deviņiem dodos prom; pusi ceļa taka 2800...3000m augstumā, un tur vēl daudz sniega. Vietās, kur sniega lauki puslīdz līmeniski, var droši soļot: ne slīd, ne iebrūk, bet slīpas vietas īsts pārbaudījums. (Mājās pārbraucis, atskārtu, ka pie apaviem stiprināmi dzelkšņi būtu diezgan līdzējuši.) No ganu apmetnes esmu paņēmis sprunguli atspaidam. Lai apietu sniegotas vietas, reizēm nolaižos no takas pat kādus 200m. Un rāpjos 200m atpakaļ pa nogāzi, kur staigājušas tikai 🐏🐑🐑🐑 & 🐄🐂 (?). Nudien, nezinu, cik pa visu dienu sakāpelēju. Wikiloc teic 400m; dom🐏🐑🐑🐑ju, ka bija vismaz divtik. Neizmantoju maršruta ieraksta funkciju tālrunī, jo tā pamatīgi tērē akumulatora lādiņu, bet gājumu zīmēju datorā vēlāk ar roku — pa taku, kura lielākoties bija kaut kur zem sniega. Kādā sniega laukā vientuļa keda. Sniega cilvēks pazaudējis?
Un tad (ap 1pm) arī liktenīgā nogāze, visstāvākā no visām; sniega šķiet nedaudz, tomēr tas palicis 5...10m platās vagās, kuras ☀ apspīd mazāk. Ja kādā izslīdētu, iznāktu pārsimt metru garš slīdkalniņš. Ar vēju gar ausīm, taču bez apdraudējuma dzīvībai. Lai tiktu sniega joslām pāri, ar sprunguli izcērtu sniegā pakāpienu vienai pēdai, tad otrai utt., līdz esmu pāri. Par laimi, tādu vietu nav daudz — tikai kādas četras vai piecas. Beidzamo daļu pieveicu pa klinšainu korīti, kur sniega nav nemaz. Vietā, līdz kurai tiku 4.jūnijā, iespraužu brīnumsprunguli sniegā un sarīkoju fotosesiju ar mežonīgām dejām. Atlikuši ~10km/1km krituma līdz ganu namiņam, kurā jau esmu nakšņojis.
 |
| Man — pa kreisi. |
Kādā vietā lejāk nogāzē redzu ganu, daudz aitu & piecus zirgus; gans māj & kāpj augšup. Izrādās, namiņa īpašnieks. Viņš todien uzradās rītā, kad biju viņa īpašumā pārnakšņojis, un vēlīgi teica: Отдыхай, отдыхай! Vaicāju, vai drīkstu vēlreiz pārnakšņot, un viņš laipni atļauj. Tagad tur esot brāļa vai māsas dēls ar lopiem, un man tikšot piens. Un kodina, ka vienam kalnos vazāties neesot labi. Apsvērumus, ka bēres tikpat labi var sarīkot ar piepūšamu vīrieti zārkā, paturu pie sevis.
Beidzamie 3km — pa līdzenu akmeņainu ceļu diezgan bezfilmā. Brāļa vai māsas dēls ar saimi, lopiem & cāļiem, izrādās, citā namiņā turpat līdzās: nepavisam ne tik foršā kā manējais. Šie tikai kartveļu (vai čečenu?) valodā runā; skaidroju (krieviski), ka saimnieks atļāvis pārnakšņot, un šie prom nedzen. Tieku arī pie piena; naudiņu atraida. Pēc visas dienas ☀ atkal viegls drebulis. Pārģērbjos & liekos gultā. Šeit pat brīžiem mobilais tīmeklis pieejams, beidzot aiziet ziņas un foto, kurus trīs dienas esmu sūtījis draugiem, bet neviens, škiet, manu atbūtni nav pamanījis. Šodien 16km/400m.
13.jūnijs, Tbatana–Dzibakhevi
Šodien jātiek līdz Tbilisi (biju iecerējis, ka tikšu galā dienu agrāk un palikšu nakti Telavi), tāpēc ceļos ar pirmajiem (kaimiņu) gaiļiem un pusseptiņos dodos uz Džokolo (10km), no kurienes mikriņi uz Ahmetu un Telavi. Esmu diezgan šļaugans, bet ceļs lejup (no 1950m līdz 750m; esot bijis arī 36m kāpuma) pārāk daudz pūļu neprasa. Beidzami dzelteni rododendri. Šodien riktīgi karsts, turklāt mitrs — kā turku pirtī. Tieku līdz Pankisi ielejas galvenajam ceļam ~2,5h, pirmais auto piestāj un aizved 5km līdz Džokolo ciemam.
 |
| Beidzamie rododendri |
Šķiet, ka iepriekš rakstīju, ka 19.gadsimtā Pankisi ielejā apmetušies čečeni, un tāpēc šī vieta atšķiras no pārējās Sakartvelo. Nevienu sievieti hidžābā, šķiet, neredzēju, bet galvas apsegtas bija visām. Tīmeklī uzgāju kādu ne pārāk senu video, kur vietējie iedzīvotāji protestē pret hidrospēkstacijas būvi ielejā: policiju ar akmeņiem apmētā arī večiņas un bērneļi.
 |
| Kurpītes savu nokalpojušas; palika Džokolo 🇬🇪 |
 |
| Uz Tbilisi (ი=i)! |
Tbilisi apmetos tajā pašā viesu namā, kurā nakšņoju pirmo nakti. Pilnīgs plīsiens, horizontāli vien velk. Aizvelkos vienīgi līdz tuvējam Spar-am un nopērku 🍅🍅 salātiem.
Ārējas saites
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru