Karpati, septītā diena (21. janvāris)

Šodien iešu uz brīvdabas muzeju. Tas atrodas uz liela pakalna pilsētas vidū – tā paša, kur Augstā pils (skatu laukums), un esmu reiz pilnīgi nejauši tur bijis: pirms pāris gadiem biju izgājis paskriet pa Ļvivu, skrēju, protams, pa pakalnu (vienīgais mežs tuvumā), trāpīju uz kādas taciņas gar žogu, žogs kādā vietā bija izgāzies (kā veca sēta ;D), un es turpināju žoga otrā pusē, jo tur – skaists celiņš. Kad redzēju pirmās mājas & muzeja apmeklētājus, sapratu, kur atrodos, bet atpakaļ negriezos. Pie izejas neviens mani nepūlējās apturēt, un tā biju muzeju pa zaķi ar vienu aci redzējis.

Pa ceļam iegriežos dažās grāmatnīcās vecpilsētā un pārbaudu, vai tur tiešām var dabūt galushki.com pastkartes, kā teikts izdevniecības tīmekļa vietnē. Visai trūcīgi. Viņu pastkartes pamanīju – tās nemaz nevar nepamanīju! – kaut kad Kijevā. Man traki tīk – tādas, ar прикол-u; piemēram, KEEP CALM & TRAVEL TO UKRAINE. Tie, kas saņēmuši no Ukrainas, pas’tieties, visticamāk būs galushki.com.

Uz muzeju eju kājām, kādi trīs kilometri. Priecājos par aizpagājušā gadsimta ēkām, starp kurām tomēr vietumis arī pa mūsdienu ārprātam iecelts. Kādā vietā pie atkritumu konteineru nojumes milzīgs kalns ar atkritumu maisiņiem – kā Neapolē laikos, kad tur atkritumu savācēji streikoja. Jāpiebilst, ka Ļviva ir tīra & kārtīga pilsēta; ne salīdzināt ar mīļo Sarkandaugavu. Laikam namu pārvalde ar pašvaldību nav kaut ko sadalījušas.

Klāt arī muzejs. Nopērku biļeti par vienu eiru un piedevās dabūju arī muzeja shēmu. Liels! Un sadalīts vairākās daļās – katram Karpatu novadam sava. Temperatūra ap nulli, retām sīkām pārslām snieg, bet zem kājām nekūst. Kolekcija varena, tomēr iespaidi no Užgorodas mazā brāļa spožā Saulē daudz spilgtāki.

Neaizmirstiet kompostrēt!

Izstaigāju visu; daudz māju vaļā, un uzraugi (bez papildu maksas) gatavi ierādīt kādu senu amatu – pīšanu no salmiem, aušanu, linsēklu eļļas spiešanu. Adītmācību gan neviens nepiedāvā – žēl. Droši vien pirksti stingst tādā laikā. Vairākām ēkām uz baļķiem atstāti pārvešanai paredzētie numuri (kādreiz ar roku rakstīti, nesenāk atvestām - mazas alumīnija plāksnītes). Inčīgi! Pavadu muzejā kādas trīs stundas. Pāris kilometru no turienes Ličakovas kapsēta – apmēram kā Rīgas Meža kapu VIP daļa (Mākslinieku kalniņš). No rīta tā kā grasījos doties arī turp, bet esmu maķenīt nosalis un nolemju kapus atstāt citai reizei. Pirmoreiz tur biju, pateicoties profesoram Saliņam: viņš ne tikai meža kaķus un pludināšanu mums Karpatos rādīja!

Atrodu tramvaja pieturu & dodos mājās. Ievēroju, ka tramvajā katrs kompostieris un statnis, uz kura tas stiprināts, ukraiņu tautas rakstiem izrotāts. Jauki! Droši vien skolasbērni.

Vakarā teātris – Ļesjas Ukraïnkas teatrī kāda mūsdienu autora luga VAROŅIEM SLAVA (СЛАВА ГЕРОЯМ) – par slimnīcas palātā satikušamies večukiem, kas Otrā kara laikā karojuši katrs savā pusē: viens pie krieviem, otrs – Ukrainas neatkarības armijā (бендеровци). Turēšanās pie dzīves uz skatuves nepavisam nav my cup of tea, tomēr interesanti. Biļete 1,30 eiru (kino esot dārgāks!). Kad vaicāju pēc garderobes, man atsaka, ka lai ejot vien zālē jaciņā, jo karsti nebūšot. Tā arī ir: pirmo pusi nosēžu džemperī, bet tad paliek vēsi. Ir valstis, kur kultūrai klājas vēl plānāk nekā Latvijā.

Pie mums būtu skaidrs, kurš – labais, un kurš – ļaunais. Ukrainā nav tik vienkārši, jo Otrā kara laikā valsts neatkarību nav zaudējusi (bija Padomju savienības sastāvā jau pirms tam), un arī ukraiņiem līdz nesenam laikam dzīve ar krieviem patikusi labāk nekā ar poļiem (līdz Otrajam karam Rietumukraina, tostarp Ļviva, bija Polijas sastāvā). Kā noprotu, poļu pani ne pārāk labi izturējušies pret ukraiņu bauriem, tāpēc pēc kara no Padomju savienībai pievienotajām teritorijām teju visi poļi padzīti.

Izrāde ukraiņu valodā (vienīgi medicīnas māsa ar visiem runā krieviski – arhetips?), bet saprotu kādas divas trešdaļas, pārējo nojaušu. Ļesjas Ukraïnkas teātris tāds kā dumpinieks starp citiem Ļvivas teatriem. Pērn skatījos tur rokoperu HERODS – vareni! Kopš tā laika gan galvenais režisors esot padzīts. Šā vai tā, bet man patika. Bija kāda intermēdija ar deju, kurā divas lugas varones bija pārtapušas par Ukrainas un Eiropas (Vācijas?) alegorijām. To gan nesapratu un pēcāk neatradu neviena, kurš būtu izrādi redzējis un varētu paskaidrot.

No teātra līdz hostelim stundas ceturksnis kājām.

Karpati, sestā diena (20. janvāris)

Jāpošas prom no mīļās Kamjankas. Paskatos pa logu – atkal zilas debesis, Saule vēl aiz kalna. Sakravāju pendelītes un eju brokastīs uz pašu sākumu – pusdeviņiem. Paēdu, paķeru mugursomu, atvados & dodos uz Mižhirji. Uz lievenēm pazīstams liels draudzīgs suns: pieliecos, lai pakasītu draugam galvu, un tajā brīdī uz noledojušajiem pakāpieniem kājas pametas gaisā, esmu uz sēžamvietas un bumsī-bumsī nobraucu pa kāpnēm līdz pašai pakājei kā aiz kājas vilkts Vinnijs Pūks. Pašam nekas: no brain – no pain. Bet no malas noteikti lielisks skats, kā tāds slēpe pret zemi liekas.
Parasti uz Mižhirju dodos kājām: divas stundas pa lēzenu taku lejup, un pilsētiņa klāt. Bet sniegs atkal liek mainīt ieradumus: nāksies braukt ar stopiem. Brīnumplāksnītes vienīgajā brīvajā vietā esmu uzrakstījis МIЖГIР’Я, bet plāksnīte, šķiet, zaudējusi burvju spēku: garām pabrauc kāds desmits auto, un neviens nepiestāj. Tad viesnīcas ceļā iegriež auto ar viesnīcas direktori, viņa man pamāj, pēc pāris minūtēm auto brauc atpakaļ & paņem mani. Minūšu divdesmit, un esmu Mižhirjā. Ar pūlēm iespiežu šoferītim 20 hrivnu (66 centus). Pulksten’s nāk pusdesmit. Sākotnējais plāns – vienpadsmitos braukt ar autobusiņu uz Volovecu (30 km, stunda), no turienes - vienos ar elektrisko vilcienu uz Ļvivu (150 km, četras stundas). Galā būtu ap pieciem – stundu pirms operas, turklāt vilcienā mierīgi adītu, vienīgā bēda, ka vilcienu sarakts tāds apšaubāms šķita. Autoostā aps’tos, ka autobusi uz Ļvivu 10.10 un 12.40; ceļš turp vienās bedrēs, turklāt vēl 930 m augstā Viškivas pāreja. Vasarā tur redzēju zīmes "Ziemā bez ķēdēm braukt aizliekts". Diezin vai būtu prātīgi braukt. No otras puses – ja jau autobusi iet, gan jau aizbrauc arī līdz galam; neba jau paliek Viškivā pavasari gaidīt. Nopēku biļeti uz 10.10, un metos uz mīļo kafejnīcu Terase.
Viņi atceras mani, un mans tālrunisatceras viņus (viņu bezvadu tīkla paroli). Laika maz, tāpēc pasūtu ātras lietas – skābētus gurķus & tomātus (квашенина, mmmm!), sēņu zupu un картопля по селянскi. Un, protams, espresso & glāzi Aizkarpatu vīna no mucas. Un rēķinu tūliņ pat, jo gatavojos atkāpties straujāk nekā Napoleons no Maskavas. WhatsApp-ā sarakstos ar nakstmītnes saimnieci Ļvivā. Viņa atsūta ārdurvju kodu, un sarunājam, ka atslēgas atstās uz pastkastes pie hosteļa durvīm (reiz tā šajā hostelī jau bijis).
No zupas atkal var mēli norīt, vienas bekas (zupa gatavota no kaltētām), pa kādam kartupelim un ceptam sīpola gabaliņam. Izrādās, ziemā sēņu zupu vāra saldā krējumā, lai būtu kreftīgāka. Varbūt būsit dzirdējuši, ka Ukrainā люди не доедают. Absolūta taisnība – es arī nepaspēju apēst savus kraukšķīgās ripiņās ceptos kartupelīšus ar sīpoliem & speķīti! Vēl aizvien acu priekša stāv. Atvados ar до зустрiчи в травне & metos uz autobusu.
Ārā brīnišķīgs laiks – atkal spoža Saule, vēja nav, un jūtu, katrā elpas vilcienā deguna sieniņas it kā salīp kopā. Būs savi -18c. Autobuss maķenīt kavējas (ar žēlumu atceros kartupelīšus!), bet tikai maķenīt. Drīz tas klāt, braucēju pamaz, iekārtojos pirmajā sēdeklī, un dodamies uz Ļvivu.
Ceļš kārtīgi notīrīts, un sniegs to padarījis daudz labāk braucamu nekā vasarā. Līdz Viškivas pārejai smiltis no auto riteņiem nobirst, un pat ceļa vidū piebrauktais sniegs teju koši balts, egļu zari līkst no sniega svara, tikai Sauli paslēpuši mākoņi.

Aizkaru māksla :)

Kad esam tikuši līdz grēdas pakājei viņā pusē, busiņa logi atkusuši (tātad kļuvis siltāk) un arī sniega jūtami mazāk. Izraucam caur vairākām pilsētiņām – Dolinai (tur skolā gājis slavenais cīnītājs par Ukrainas 🇺🇦 neatkarību Stepans Bandera; vairāk par viņu nākamajā texta gabaliņā), Moršinai, Strijai. Apkārtne aizvien līdzenāka & pelēkāka, Ļvivas pievārtē sāk smidzināt. Nonākam galā labas 20 minūtes pirms laika: vēl desmit, & esmu hostelī.
Vācos iekša savā istabā, kad gluži karsts caur asinīm izskrien – bladāc, ruļli. Pēc divām stundām jāiet uz operu, bet man ruļļi vēl netīti! Pametu visu un metos meklēt kādu frizētavu. Drīz vien atrodu vienu, ruļļus man gan neietin, toties atsvabina no galvas rotas, kas kaut kas vidējs starp ortodoksāla žīda peisakiem un un Robinsona Krūziņa ērkuli atrašanās brīdī. Kopā ar dzeramnaudu 1,80 eiru.
Vieglu sirdi dodos atpakaļ, hostelī nesteidzīgi izsūcu pāris kafiju, un tad jau laiks mesties mākslas skavās. Ļvivā dikti mīlīga opera (1900), pēc skata un lieluma līdzīga mūsējai, tikai nav cietusi no kapitālremonta & piebāzta pilna ar feikiem. Starprīdī izstaigāju visus stāvus un acīm (dažus arī rokām!) noglāstu vai katru durvju rokturi un logu aizvērtni.
Šovakar IL PAGLIACCI (1892) – īss Leoncavallo gabaliņš divos cēlieniņos ar prolodziņu sākumā (MIJKRĒŠĻA viens cēliens krietni garāks par visu šīvakara operu ar visu starpbrīdi!). Operpraksē teju standarts ir Pag&Cav – šī opera kopā ar Mascagni CAVALLERIA RUSTICANA (Zemnieku gods) vienā vakarā. Tādā gadījumā viens starpbrīdis – starp abām operām.
Uz krītpapīra drukāta bilžaina programma par 60 centiem. Programmā minēti visi lomu izpildītāji, bet nav atķeksēts, kuri dzied šovakar. Zālē pavēss – ap +15c; aukstasinīgākiem skatītājiem noteikti būs jādrebinās. Publikas pamaz – aizpildīta apmēram ceturtā daļa sēdvietu (kad janvāra sākumā tīmeklī pirku biļeti, pirms manis bija bijis tikai viens pircējs). Publika (gan jauni, gan veci) reizēm pārspriež uz skatuves notiekošo (vai ko citu). Vāczemē & Austrijā samācījies, mēģinu kušināta ar Psst!, panākumu diez ko nav, jo runātāji pustukšajā zālē pa lielu gabalu.
Orķestris jēdzīgs, diriģents arī (būtu varējis vairāk paspēlēties ar tempiem; mazliet atgādina Viļumani Rīgas operā, kad viņam pēc izrādes uz Maskavas vilcienu jāpaspēj). Korim arī ne vainas – kad viņi dzied, bet biežāk tomēr kliedz. Kormeistaru ziepēs! Turklāt pamatīgi parspīlē skatuves izdarībās (kā iz Žagara).
Neda lieliska, kuplu balsi visā reģistrā (šajā lomā maz augstu nošu, tāpēc reizēm to dzied arī pa kādai drosmīgai mecosoprānistei). Turklāt neparspīlē tēlojumā – redzams, ka dziedājusi arī tālāk uz rietumu pusi. Teicams bass prologā (viņam labi – nav jātēlo; iznāk priekškara priekšā, nodzied savu dziedamo, un adieu!). Tonio, Kanio un Silvio vietējie. Tonio & Silvio dzied cienījami, bet arī Kanio nav jābūjina pēc izrādes. Reizēm nāk smiekli par viņu cenšanos smīdināt, lai gan no režisora iecerēm drīzāk raudiens nāk.  Pie mums tā iestudēja varbūt pirms gadiem četrdesmit. Atbilstoša scenogrāfija – gleznota Itālijas pilsētiņa uz dibenplāna audekla un kulisēm, skatuve pietaisīta ar žodziņiem, soliņiem, puķudobēm un ko tik vēl ne. Fake, fake, fake! Pseidotautiski tautas tērpi piedevās. Var jau saprast – tautai dzīve sūra, opera smalkākiem ļaužiem meksikāņu ziepeņu vietā, un Salomes nekrofīlās rotaļas nafig vajadzīgas. Repertuārā vienīgi franču & itāļu vieglā gala un ukraiņu operas, pat nekā no Čaikovska, kur nu vēl vāciešiem.
Pēc pusotras stundas (ieskaitot starpbrīdi) opera galā. Visumā esmu apmierināts. Eju mājās: Ļvivā ap nulli, gaisā slapja migla, bet ietves daudz tīrākas nekā Užgorodā (lielpilsēta!). Pa ceļam uz hosteli tik iegriežos mīļajā ЛЮФТ-ā uz boršča monitoringu, kārtējo glāzi no mucas un espresso.

Karpati, piektā diena (19. janvāris)

Šī mana piektā reize Kamjankā – viesnīcā Siņevira pārejā 870 m v.j.l. Pirmoreiz tur nonācu gluži nejauši – 2015. gada Jāņos vajadzēja kaut kur pārlaist nakti starp diviem auditiem, paskatījos booking.com & izvēlējos viesnīcu apmēram vidū starp abām audita vietām. Kopš tās reizes atgriežos tur vēl & vēl. Īsi sakot – 15 eiru par skatu ;o diennaktī, un ļoti jēdzīga istaba piedevās bez maksas.
Beidzot varu izgulēties: sagaidu, kad pār kalna plecu parādās Saule, un tikai tad (ap 9am) eju brokastīs. Restorāna plašajiem logiem aizkari atvilkti, tāpēc iespējams baudīt ainavu gluži kā vasarā no terases. Vienīgā lieta, kas Kamjankā nerullē, ir kafija – tik паганy neesmu to baudījis  nekur citur Karpatos.
Citām reizēm esmu kāpis Kamjankas virsotnē (1578 m v.j.l.), bet šoreiz par to pat nevar domāt. Debesīs nevienas pašas mākoņa skrandas, tāpēc nolemju doties uz Siņevira ciemu – Saule būs tieši sejā, un varēs maķenīt iedeguma iegūt. Pie viena apciemošu Ivanu, kurš ceļ guļbūves.
Ar Ivanu iepazinos manā otrajā reizē Kamjankā 2015. gada decembra beigās. Biju lūkojis kāpt kalnā, bet sniega dēļ ticis tikai līdz pusei, tad pa veco austriešu ceļu (tas vēl šodienas stāstā parādīsies!) aizgājis līdz Siņevira ciemam, un tad (ap trijiem pēcpusdienā gada pašā tumšākajā laikā!)  izdomājis, ka varētu apskatīt Siņevira ezeru kādus 15 km no ciema. Teiksmaina vieta – kalna nogāzē teju kilometra augstumā neizprotami izveidojies ap 5 ha liels ezers. Viens no skaidrojumiem – meteorīts, cits - zemestrīce, un domāju, ka ne viens vien uzveļ vainu arī Velnam. Biju tur bijis pirms ~40 gadiem ar vecākiem; neko daudz, protams, neatcerējos, tik to, ka baigi skaisti bija.
Gāju pa ceļu, brīmumplāksnītes spējas vēl nebiju atklājis, auto nestājās, un jau apsvēru, ka jāgriežas atpakaļ. Un tad kā glābējeņģelis piestāja Ivans savā fordiņā. Kā jau teikts, Ivans (viņam varētu būt maķenīt pāri 30) ceļ guļbūves, un toreiz brauca uz Siņevirskaja Poļana ciemu skatīt kokmateriālus. Naudu par  braucienu neņēma, vien par 5 km gabaliņu no ciema līdz ezeram, ko viņš manis dēļ. Līdz ezeram tiku līdz ar krēslu; kādam noteikti pelēkmēļi tās reizes foto WhatsApp-ā saglabājušies. Manējie gājuši zudībā līdz ar iepriekšējo tālruni nelaiķīti.
Atpakaļ gāju pa tumsiņu, nebija neviena auto, kam stāties vai nestāties, biju ticis līdz Siņevirskaja Poļana ciema pirmajām mājām, kad viens tomēr brauca – un piestāja. Pavēru durvis, grasījos teikt savu vajadzību, bet man pretī skan: А я Вас знаю - Вы Густавс из Латвии и лесным делом занимаетесь. No pārsteiguma vai bikses pielaidu: wtf, Karpatu vidū kāds mani zina! Protams, kurš gan cits tas varēja būt, ja ne Ivans. Mērglis tāds! Bija ar kokiem ticis galā un braucis mājās, bet es pirms brītiņa tumsiņā pagājis viņa auto garām. Aizveda mani ne tikai atpakaļ līdz Siņevira ciemam, bet uzveda arī 8 km kalnā līdz Kamjankai. Un pa ceļam parādīja savu māju. Pēc tam divreiz (2016. gada februārī & augustā) biju pie viņa iegriezies, bet viņš allaž kaut kur būvēja.
Biju ticis līdz ciema vidum, kas pretī sāka plūst ne gluži ikdienas drānās tērpti ļautiņi. Sākumā padomāju – bēres. Un teju visas sievietes aiz stīpiņas nes vienādus emaljētus kastrolīšus. Kas to lai zina, varbūt viņiem bērēs pieņemts tādu tā ceļakukuli līdzi dot? Bet nu pulka gan bija to nācēju ar katliņiem – tur jau vesela armijas pārvietojamā virtuve vajadzīga, lai visus piepildītu! Kad nācu tuvāk baznīcai, aptvēru, ka tas svētīts ūdens, kas katliņos. Nu, ja, vedējs taču vakar bija stāstījis, ka šodien Jēzus kristību diena!
Pie Ivana mājas skatos – pagalmā auto (gan opelis, ne fordiņš, bet tas labi zināms, visi auto ar laiku pārvēršas par opeļiem ;D), tad jau būs mājās. Pieklauvēju un eju iekšā; jā, Ivans priekšā. Saku viņam: А я Вас знаю - Вы Iван, который строит срубы. Nosmējāmies līki, tad mani nosēdināja galda, un nosēdējām & nopļāpājām stundas trīs. Paldies Dievam, ļāva dzert vīnu, tik pirmo pašbrūvētā graķīti pieklājības pēc izmetu. Ivanam trīs atvases, jaunākajai meitiņai Zlatai divi mēneši.
Bija ap četriem, kad posos prom. Nolēmu, ka bridīšu pa veco austriešu ceļu, ne iešu pa šoseju. Pirmā trešdaļa pagāja vienkārši lieliski – kāds bija braucis ar zirga kamanām, un kāpiens pret kalnu tāds nieks vien bija. Bet tad kamanu sliedes iegriezās kādā viensētā – nudien, nebiju gaidījis, ka kāds varētu ziemu dzīvot tādā nošķirtībā.

Milzu Lempis plosījies! ;D

Ceļam abās pusēs žogs, tāpēc saputināts krietni sniega, un iešana grūtāka nekā iepriekšējā dienā. Turklāt šis ceļš lēzeni laidās pa nogāzi lejup, bet man vajadzīgais gāja pa kalna korīti kādu puskilometru (līmeniski, ne stateniski) tālāk. Sūdīgākais bija tikt pa svaigu sniegu, kas aizvējā bija sapūsts līdz orgāniem, pa nogāzi augšā. Izvilku no žoga paresnu alkšņa kārti savā augumā un centos izlīdzēties ar to. Drīz vien atklāju, ka vislabāk tādiem kā krupīša lēcieniem - iedomājieties krupi, kas lec, turot zīmuli ar priekškājām: abām rokām atbalstījies pret kārti guļus sniegā, ar palēcienu pievilku kājas sev tuvāk, tad atkal rokas ar kārti pasviedu maķenīt uz priekšu, utt., utt. Ja kāds tās pēdas redzēs, tam nudien būs skaidrs, ka tas bijis neviens cits kā Milzu Lempis, kas sniegā plosījies. Sliktākais, ka cimdi no tāda vingrinājuma bija gluži slapji.
Kā biju paredzējis, kalna korē sniega bija mazāk, un vietām pat tāda kā vāra sērsna, pa kuru reizumis veselus divdesmit soļus varēju neielūzis noiet. Bija jau satumsis, debesis kā astronomijas stundai pagādātas: skaisti bez gala. Tumsa nebija nekāds kavēklis – man tik pa kori, turklāt brīžiem tālumā vīdēja arī Kamjankas gaismas.
Trīsarpus stundu laikā deviņus kilometrus biju pieveicis & viesnīcā ievēlos vienos ledus bambāļos līdz ceļiem. Starptautiskās sniegavīru dienas afterparty! Tālrunis teica, ka lejā Mižhirjā -12c; tad jau kalna galā bija visi -15. Pašam pat īsti auksti nebija, vienīgi daži roku & kāju pirksti bija maķenīt apsaluši. Kad rakstu, nedēļa jau riņķī, bet šie vēl nav nopuvuši – tad jau laikam vēl kādu laiku turēsies klāt. Ja nu kas, man daži ķirurgi pazīstami, kas pa lēto var amputēt. ;)

Karpati, ceturtā diena (18. janvāris)

18.janvāris - starptautiskā sniegavīru diena. ;D Tas pat bērnam skaidrs, ka vieninieks ir slota, un astotnieks - pats sniegavīrs. Vienīgi interesanti, kāpēc ne 18. augusts!

Ceļos pirms gaismiņas un pirms astoņiem dodos ceļā. Saimnieku nekur nemana, tāpēc, kā sacīts, vienkārši aizveru aiz sevis durvis. Ārā kādi -10c, debesis mākoņu plēksnēs, starp kurām tomēr var samanīt arī debesu zilgmi. Ceļā divi ciemi dīvainiem nosaukumiem – Руська Мокра un Німецькa Мокрa (kas padomju laikā saprotamu iemeslu dēļ pārdēvēta par Komsomoļsku, bet pērn atguvusi seno nosaukumu); izrādās, tāpēc ka cauri tek Slapjupīte (Мокрянка). Pastkastē Krievu Mokrā saberu iepriekšējā naktī rakstītās pastkartes; dažiem laimīgajiem būs zīmogs ar uzrakstu “no pasaules malas”.

Lodziņš Krievu Mokrā

No Vācu Mokras sākas ceļs uz Prislopa pāreju (950 m v.j.l.) & tālāk uz Koločavu. Vasarā no Ust-Čornas līdz pārejai gāju pa kalna kori, pa полонина-u (alpu pļavu), bet šitādā sniegā tas pilnīgi neiespējami. Baidos, ka paiešu garām ceļam uz Koločavu, tāpēc vairākas reizes vaicāju, kur jānogriežas. Viens no taujātajiem – mežsargs (ar uzplečiem) – nopēta mani no galvas no kājām (īpašu neticību viņa vieš mani apavi – krosenes & vilnas zeķes) un tad teic, ka ziemā tur ne iet, ne brauc, tāpēc kājām nokļūt Koločavā nav iespējams.  Un piebilst: Не смейте туда лезть! Потом таких спасать приходится. Saku paldies un dodos uz priekšu vismaz pas’tīties uz ceļa galu. Pulkstenis maķenīt pāri desmitiem, vēl varu pagūt atgriezties un caur Ust-Čornu, Teresvu, Hustu un Mižhirju nokļūt mīļajā viesnīcā Siņevira pārejā. Turpat jau arī ceļa gals un norāde Prislopa pāreja 4,2 km, kāpums ap 350 m. Domāju: paiešos gabaliņu, un tad jau manīs. Pa paša pēdām atgriezties varu jebkurā brīdī. Ceļš austriešu būvēts, un vasarā redzēju, ka to nopietni atjauno (iepriekš bijis braucams tikai ar 4WD). Sākumā iešana veicas naski, un viens divi esmu ticis līdz pirmā puskilometra atzīmei. Silti gan palicis, tāpēc pufaiku novelku un piesprādzēju mugursomai, bet pats palieku tikai parķa jaciņā. Arī diena iesilusi, nav mazāk par -2...-4c, jo rokas bez cimdiem nesalst. Sniega virsma visā ceļa platumā pilnīgi līdzena, tātad patiešām neviens sniegā nav šeit ne gājis (izņemot retu meža zvēru), ne braucis. Ik pa simt metriem stabiņš, un tas padara virzību prātam saprotamu. Sniegs maķenīt pāri puscelim, un pirmos divus kilometrus iešana sokas visai veikli. Piestāju  apēst pāris ābolu. Bet tad sākas gabaliņš, kurā sniegs saputināts krietni dziļāks. Stiegu pāri celim, un ar kāju vispirms sniegā jāpaplašina caurums, tikai tad kāju var izvilkt un spert nākamo soli. Uzmācas doma, ka varbūt vajadzētu griezties atpakaļ. Atvairu to ar iebildi, ka palicis tāds nieks – tikpat, cik maratonā aiz 40 km atzīmes. Tā cīnos kādus 200 m, līdz iešana atkal kļūst vieglāka, tomēr sniega vairāk nekā bija sākumā (augstums!). Starp dažiem stabiņiem (100 m) apstājos trīs četras reizes & atpūšos, atbalstījies ar rokām pret ceļiem.

Laiku vairs neskaitu, tik stabiņus. Paliek vēsāks, un uzvelku savu zilo pufaiciņu atpakaļ. Beidzot arī gaidītā 4,2 km atzīme, tomēr pazīstamās pārejas (vasarā tur biju) vēl nav. Maķenīt škrobe, ka nevar pareizu attālumu uz zīmes norādīt. Kļūda nav liela, bet izbesījušamies cilvēkam arī 300 m ir daudz. Toties sniegā cilvēka pēdas! Yes, vismaz iešana lejup uz Koločavu bus vieglāka, jo cerības par to, ka kāds būs braucis augša līdz pārejai, neloloju. Pēkšņi priekša divi ļautiņi: Ežuls izlien stopu rokā,| Ķēniņš viņā blenž kā jokā. (Plūdons, EŽA KAŽOKS) Tikai blenzēji ir tie ar stopiem (bisēm) rokā – mednieki. Notiekošo vairs pārāk labi nefilmēju, bet tik daudz man skaidrs, ka viņiem šķiet, ka viņiem rādās (nevajadzēja vakar tik daudz dzert!). Kopā steberējam no kalna lejā. Lēšu, ka līdz pirmajai mājai (=iebrauktam ceļam) kilometri trīs. Viņi zina šōtkatus, kur serpentīna līkumus var nogriezt; iegriežamies mājā pie kāda vecīša & večiņas. Arī viņi neticīgi šūpo galvu, kad stāstu, ka esmu atnācis no Vācu Mokras, bet vispār no Latvijas. Tad jau drīzāk no debesīm nolaidies/nolaists! Un vēl runā lauzītā krievu valodā ar kādu iespraustu ukraiņu vārdu. Vienīgi zeķes & bikses vienos ledus bambāļos varbūt maķenīt šķoba viņu pārliecību par manu dievišķo izcelsmi. Aicina iekšā & palikt pa nakti. Pateicos, paskaidrojis, ka man cita mītne aizrunāta.

Mednieki saka, ka dēls vecīšiem kaut ko atvedis – cik tālu var ar auto iebraukt – un pavedīšot mūs gabaliņu uz leju (Koločava ir lielākais ciems Karpatos, garumā izstiepusies kā Piltene). Vēl kilometrs, un pienāk pilnīga svētlaime: silts & var apsēsties. Esmu bijis ceļa astoņas stundas. Pabraucam kādus piecus kilometrus, kāpju ārā un izvelku no somas kartona plāksnīti, kuras otrā pusē vakar esmu uzrakstījis перевал СИНЕВИР. Ceļa malā nostāvu ne vairāk par minūti: pirmais auto pabrauc garām, otrais arī, bet tad spēji nobremzē, un atpakaļgaitā brauc pie manis. Jauns džeks, brauc līdz Siņevira ciemam (no turienes līdz pārejai ap 10 km). Pa ceļam pastāsta, ka nākamajā dienā Jēzus kristību diena (крещeние Госпoдне), un arī viņš peldēšoties āliņģī. Noskrurinos, jo tāpat nav diezin cik silti.

Ciemā ieeju veikalā, pārdevējas mani atceras no vasaras (наглая морда ценнее ста рубелей ;D) un pat izvelk no letes apakšas kādam citam atliktu pēdējo pelēkmaizes klaipiņu. Sapērkos dažādus dārzeņu konservus, kefīru un sniegvīrdienas vīnu (Aizkarpatu baltu), un man iesaka turpat pagrabiņā arī ieturēties. Kad esmu pārvilcis sausas zeķes & kurpes un dabūjis kanniņu ar karstu tēju, svētlaime kļūst pilnīga. Varu tūliņ pat pastāstīt pasaulei par savu varoņdarbu, jo arī tālrunis barojas, un ir pieejams tīmeklis. Seko bļodiņa karsta boršča (monitoringa programma!), un tad vēlreiz tāds pats salikums (tēja + zupa).

Izeju uz ceļa (jau satumsis), izvelku brīnumplāksnīti, un pēc desmit minūtēm esmu mīļajā Kamjankā.

Karpati, trešā diena (17. janvāris)

Visa diena vienā braukšanā. Pirms astoņiem dodos prom no sava Sniegbaltītes mitekļa, aizslidinos līdz autoostai & noķeru iepriekšējo autobusu uz Mukačevi (15 min pirms paredzētā laika). Pa Rietumukrainu lielākoties braukā nenosakāma vecuma PAZiņi, kuros ap 30 sēdvietu, bet stāvvietu vajadzības gadījumā pusotrtik. Mūsu zemās grīdas brīnumi tur būtu beikti jau pēc pirmā brauciena. Šoferīši nav baltos kreklos un reizēm diezgan neiecietīgi, bet pret tūristiem attieksme īpaša – kā pret viegli iepalikušiem bērniem: шо с такого возьмёшь.
Maķenīt vairāk nekā pēc stundas esmu Mukačevē, kas allaž centusies apteigt apgabala centru Užhorodu. Pusotras stundas, protams, daudz par maz, lai iepazītu pilsētu, man palika visai pelēcīgs iespaids arī saulainā dienā. Jauka galvenā gājēju iela. Ieskrienu ātrēstuvē monitorēt boršču un nalisņikus (pildītas pankūkas). Labi un lēti.
Autoostā daudz ubagotāju – gan čigāniņu, gan citu, katrs ar savu bēdu stāstu uzliktu uz kartona gabaliņa. Kāpj iekšā autobusos; kāds arī pa kādai saņurcītai banknotei dabū. Es atdodu visas kabatās atrodamās kapeiciņas čigānietei – viņiem tak pienākas. Un var ļaunu aci uzmest.
Par brīnumu, PAZiņa vietā no Užhorodas atbrauc Ford Transit – teju vai biznesa klase. Biļeti nopirku, ieradies Mukačevē, tāpēc man pienākas sēdvieta, bet palaižu sēdēt jaunu (vajadzētu rakstīt dāmu, bet dāma viņa nudien nebija) lauku sievu ar četrgadīgu knēveli, jo viņiem vismaz četru stundu ceļs līdz Rahivai priekšā; man tikai divas līdz Teresvai. Vietējie džeki aizmugurējā beņķi neizpratnē noskatās – šeit pilnīgi noteikti tā nav pieņemts. Brauciena laikā puišelis neizdveš ne skaņu & neliek mammai (vai planšetdatoram) sevi izklaidēt, tik reiz man piebiksta un nočiepst, ka mana jaciņa slīdot nost no plaukta. Apbrīnojami!
Izkāpju pie pagrieziena uz Ust-Čornu, un tur jau skola no vasaras rokā! Par Ust-Čornu īpašs stāsts – biju lauku augstskolā beidzis ceturto kursu, kad profesors Zigurds Saliņš – viena no dižākajām personībām manā izglītības ceļā – bija sarīkojis Latvijas mežrūpniecības saimniecību galvenajiem inženieriem braucienu uz Karpatiem visādus brīnumus skatīties – pludināšanu, treilēšanu ar vinčām utt. Un paķēra līdz arī vecākā kursa studentus. Vienu nakti palikām Ust-Čornā, stāvu kalnu ieskautā ciemā nekurienes vidū, kur Saule iespīd tikai diena vidū (maķenīt pārspīlēju; Karpatos nav tādu aizu) un visi ceļi drīz vien aiz ciema apraujas. Viesnīcā visiem vietu nepietika, studentiem bija jāpaliek nakšņot autobusā: klīdām pa ciemu, dzērām ne tikai minerālūdeni,...

(the eagle has landed - šis fragments tapa Ļvivas lidostā, un šajā brīdī nolaidās kopš iepriekšējā vakara gaidītais ļitaks no Kijevas. Turpinājums jau no Sarkandaugavas.)
...un vieta acīmredzami dziļi iegūla prātā. No Teresvas līdz Ust-Čornai divi valsts autobusi dienā, tāpēc slīcēju glābšana ir pašu slīcēju ziņā – stopi. Biju noskatījis, kā Vāczemē studentiņi plāksnītēm rokā stāv lielceļu malā, un pērnā gada augustā nolēmu izmēģināt tā – ar plāksnīti. Toreiz plāksnīte bija A3 formāta un rezultāti – necerēti labi. Šoreiz pie tā paša veikala pamanu tukšu A2 izmēra kasti, un, saņemis atļauju, nodīrāju kastei malas un uz dibena treknumtrekniem burtiem atkal uzrakstu УСТЬ-ЧОРНА. Rezultāti bija vienkārši satriecoši: dīvainais onkulītis ceļa malā interesē

Mana burvju plāksnīte ;))))

arī pretējā virzienā braucošos – ievēroju, kā mašīnas piebremzē un braucēji snaiksta kaklus, cenzdamies izlasīt, kas uz plāksnītes. Labi, ka neviens grāvī netrāpa! Abas reizes (jo pirmais apturētais busiņš brauca tikai pusceļu) vestgribētāji ceļmalā nebija jāgaida ilgāk kā 30 sekunžu.
Ukrainā degviela (vismaz oficiālā) makten dārga – ap 85 centiem litrā (salīdzinājumam iekšzemes kopprodukts (2014, USD uz feisu) – LAT – 13K, RUS – 9K, UKR – 2K!), un līdzbraucēji, kas piemet degvielas tiesu, ir ierasta lieta. Turklāt no biezajiem (t.i., manis) ņem tikpat, cik no vietējiem. Otrais auto bija melns tjūnēts trešais golfiņš ar trim jauniešiem & grūvīgu mūziku pamatīgā pastiprinājumā. Pavizinājāmies с ветерком & sānslidināšanos, bet bail nav ne mirkli, jo abās ceļa malās pusotru metru augsti sniega vaļņi. Kad galā dodu šoferītim 50 hrivnu, saņemu 20 atpakaļ, jo nobrauktajam gabalam takse acīmredzot 30 hrivnu (tā bija arī vasarā). Bet viņi taču zināja, ka es Rietumu resnvēders, kuru dīrāt & dīrāt!
Pie Mihailo, kur biju palicis vasarā, istaba bija izdota, bet man ieteic, lai jautājot kafejnīcā pēc Vasila. Kafejnīcas meklējumos (biju pagājis tai garām) ierauguu zīmi Хостел, un pie tās - vīriņu. Vaicāju, vai var dabūt naktsmājas. Atbilde, ka sen neesot bijis neviena viesa, tāpēc māja galīgi auksta, bet lai nākot vien atpakaļ, ja pie Vasila neizdodas dabūt.
Nāku arī, jo Vasilam родня no Odesas sabraukusi & nevienas brīvas istabas. Vīriņam (kauns, bet esmu pazaudējis viņa vizītkarti) pieder pamatīgs trijstāvu viesu nams, kurā nu esmu vienīgais viesis. Istabā ap +10c – teju ideāli apstākļi pastāvējušai gaļai –, bet manis dēļ saimnieks iekur apkures katlu, un pēc stundas jau visi +18c. Ir arī karsta duša un kamīns. Vienīgā neērtība, ka bezvadu tīmeklis no saimnieka mājas velk tikai līdz terasei, taču arī tam iespējams rast risinājumu – rakstu WhatsApp ziņas draugiem & laiku pa laikam izskrienu uz terases (ap -12c tonakt) tās aizsūtīt & saņemt atbildes. Kad saku, ka nākamajā rītā vēlos doties ceļā ar gaismiņu, atbilde – lai vienkārši aizverot durvis & ejot.

Karpati, otrā diena (16. janvāris)

Brauciens līdz Užhorodai sešas stundas. Stāstīt par tālsatiksmes vilcieniem būtu muļķīgi: tiem, kas tajos braukuši, pietiks aizvērt acis, un aina būs dzīvāka par dzīvu; jaunāki vienkārši rauks uzacis pārliecībā, ka tā nu gan nevar būt. Mainījies nav itin nekas: ne akmeņogļu krāsniņa vagona galā кипяток-a iegūšanai, ne logi, kurus nav iespējams atdarīt, ne liegums izmantot ateju (šis nudien īstais vārds!), kamēr vilciens piestājis stacijā. Trūka vienīgi vētrainas sabiedriskās dzīves, jo braucām nakti.
Pulksten 8.12 saņurcīts, izspūris, un miesai kā plāksteri pielipušu t-kreklu izkāpju Užhorodā – tā galastacija. Kājām dodos uz pilsētas centru. Lec Saule, un gaisā tīkams saltums, ap -10c. Ietves vienā ledū, jo valstij svarīgākas lietas – karš & josta savilkta krietnu gabalu aiz beidzamā cauruma. Cits ašāk, cits rāmāk, bet visi kaut kā uz priekšu tiek, un asiņu peļķu arī nemana.
Pie kādas bezparoles tīmekļa vietas tālrunis beidzamiem spēkiem aizsūta noīrētā dzīvokļa saimniecei jautājumu par ierašanās laiku un kļūst tumšs & mēms.
Iegriežos grāmatnīcā pavaicāt, kur tūrisma izziņu centrs, bet grāmatnieces pašas man visu izstāsta sīki & smalki. Pēc viņu ieteikuma iegriežos kādā kafejnīcā pabaroties un pabarot arī tālruni. Brokastis par vienu eiru 1,89m tēvainim! Ну, надо же!
Atraksta saimniece, ka dzīvoklis gatavs un varu ierasties, kad vien vēlos. Dodos turp – ap stundas ceturkšņa gājienā no centra. Apžēliņ, dzīvoklis pa savrupmājas visu otro stāvu; divas guļamistabas. Nāksies kā draiskajai Sniegbaltītei nakts vidū ne reizi vien celties, lai aplaimotu visas gultiņas. Liekos pusstundiņu pasnaust: nekas tā neuzlabo sejaskrāsu & nemaitā figūru kā pēcpusdienas dusa (šķiet, Pāvils Rozītis). Vēl priekšpusdiena, tāpēc figūrai, cerams, pārāk lielas skādes nebūs.
Pieceļos atsirdzis kā jauns & žirgts jūras lauva un metos ielās. Užhorodā neesmu pirmoreiz: (manas pirmās) augstskolas laikā braucām šurp marta beigās trenēties, un nācies būt arī pēcāk. Padomju laikā pāris reižu nedēļā pat ļitaks no Rīgas šurp lidoja. Ja nepaveicās & neizdevās dabūt biļetes, vajadzēja kulties caur Ļvivu – turp lidoja katru dienu.
Šķirtība no vecmāmiņas Austroungārijas pilsētai par par labu nav nākusi: ielas bedru bedrēs, dažādu vēlāku laiku arhitektūtas pērles, turklāt visai netīrs. Nav brīnums, ka Aizkarpati sapņo par pievienošanos kādai no Ukrainas kaimiņvalstīm – Угорщина-i 🇭🇺, Словаччина-i 🇸🇰 vai sliktākajā gadījumā Румунiя-i 🇷🇴, jo Kijevas valdībai zemes nostūris neintersē ne tik, cik melns aiz naga, bet robežas ar mīļo vecmāmiņu 🇦🇹 vairs nav. Kā par izsmieklu par apgabala pārvaldnieku iecelts vecs komunistu funkcionārs uzvārdā Moskaļs (москаль – nicīgs krievu apzīmējums; atrodams arī Anšlāva Eglīša darbos).
It kā pilsētas gavenais apskates objekts – varena pils paugura galā, tomēr citu ceļotāju atsauksmes par to visai necilas, tāpēc nolemju sākt ar brīvdabas muzeju turpat līdzās. Bingo! Paugura nogāzē pašā pilsētas vidū kādi trīs vai četri desmiti ēku no dažādiem Karpatu rajoniem: krogus, baznīca, ūdensdzirnavas, dzīvojamās & saimniecības ēkas; zedeņu žogi, dārzi ap mājām, tāda kā 20 priežu meža skupsna. Gaisā pāris grādu mīnusā, debesīs neviena paša mākoņa, & Saule tomēr augstāk nekā Latvijā šajā laikā. Gar jumtu malām pilnā sparā lāso lāstekas, sniegā ap katru gruzi veidojas ieplakums – sajūta kā marta beigās. Un vēl brīva nedēļa priekšā! (Vislabāk izdodas atpūsties tad, kad citiem jāstrādā, vai ne?) Kā jau teikts, paugurs ar pili & muzeju pilsētas vidū, un ir tāda dīvaina sajūta, tuvāk un tālāk skatot rūpnīcu dūmeņus, blokmāju rajonus un dzelzceļa tīklojumu pilsētā. Vēlāk kāds pastāsta, ka vasarā muzejā ganoties bariņš aitu.
Atnāk arī grupiņa skolasbērnu, kāda 6. klase; bērni kā bērni, tomēr visumā daudz uzvedīgāki nekā man pazīstamie, kam bērnu tiesību apstāvēšanas tantītes zilos kostīmiņos katru dienu lej savas gudrības iekšā. Kā noprotu, vēstures stunda.

Sprīdi gaŗš Užhorodas iedzīvotājs

Muzeja lepnums - baznīca šķindeļu klātiem kupoliem - vaļā, un tajā pieskatītāja runā pa tālruni. Ieklausos - nav ne ukraiņu, ne krievu. Maģāru! Latvijā man vairāki draugi igauņi, tāpēc apmēram zinu, kā somugru valodas skan. Vairākas minūtes (no)klausos sarunu - nesaprotu ne vārda, drīzāk baudu kā mūziku.
Iemetu acis arī pilī: mūri vareni, bet kāds centies tos uzlabot ar (vismaz manā saprašanā) bezgaumīgiem izrotājumiem: čugunā lietu grieķu diska metēju ar paprāvu caurumu galvā, plastmasas Ziemassvētku egli, Jēzusbērna dzimšanas ainu ar košu krāsotām saplākšņa figūrām, un vēl, un vēl.
Vēlreiz izstaigāju centru: lai arī spoža Saule, tomēr pilsēta visai netīra un noplukusi. Dīvaini, jaunības atmiņās nekā tāda. Laikam jābrauc tad, kad japāņu ķirši (pilsētas lepnums!) vai garākā liepu aleja Eiropā ziedonī.
Atrodu pastu, iekrītu kārībā un nopērku pastmarkas aiznākamajam un aizaiznākamajam braucienam uz Ukrainu (jo nākamajam to jau gana). Pilnīgi noteikti, tik skaistu marku nevienai citai valstij Eiropā nav.
Vakaru pavadu, plānodams nākamās dienas braucienu: Užhoroda–Mukačeve–Teresva–Ust-Čorna. Var šķist dīvaini, bet Ukrainā atjaunināti autobusu (tostarp privātu) saraksti atrodami tīmeklī, turklāt autobusi arī brauc pēc saraksta.

Karpati, pirmā diena (15. janvāris)

Piezīme: izrādās, tagad pieņemts atveidot Aizkarpatu apgabala galvenās pilsētas nosaukumu kā Užhoroda (ne Užgoroda). Atvainojos lasītājiem, kas lasīja šo tekstu pirms labojumiem.

Stāsta sākums meklējams agrā rudenī, kad (ar dažām celakaja.lv smeltām gudrībām) lidojums VNO-LWO-VNO bija dabonams par 33 naudiņām. Kā lai ļaudis vāju gribu no tāda kārdinājuma atsakās!? Biju jau nopircis SimpleExpress biļetes uz Viļņu & atpakaļ (par veselu trīnīti gabalā), kad МАУ (міжнародні aвіалінії України) attapās, ka ziemā maršrutā Viļņa-Ļviva лiтак-u piepildīt nevar, lidojumu atcēla & piedāvāja lidināt mani caur KBP (Киïв-Бориспiль). Autobusa biļetes izkūpēja gaisā, bet tieši laikā nāca citā ceļakājas gudrība - pērkot airBaltic biļeti no bravofly.com ar Maestro karti pieaugušajam ar zīdaini, cena dīvainā kārtā nokrīt līdz 1,19 eirām. Jā, jā, vienai eirai & deviņpadsmit centiem! Izdomāju zīdaini (vārdā Gustavs M., starp citu; dzim. 27.03.2015.) & nopirku biļeti. Zīdainis jau no paša sākuma nebija pārāk dedzīgs uz to lidošanu; tā arī bija - beidzamajā brīdī pateica nē!, & es lidoju viens.

Sāku lidot ap 1pm no Rīgas (ar jauno CS300 bombardieri - laps!), beidzu ap 9pm Ļvivā. Makā bija noglabātas dažas trolejbusa biļetes (LWO ir 7 km no pilsētas centra) par 7 centiem gabalā, trolejbuss tūliņ arī nāca & viens divi biju centrā.

Kas visiem ielu nepietiek... ;o

Mana mīļā kafejnīca ЛЮФТ Kopernika iela (stingrs minimālisms interjerā - kā par spīti ukraiņu kvēlajai mīlestībai uz zeltu, Faberžē & Swarowski) bija ciet, tāpēc nācās meklēt ko citu. Atradu ПУЗАТу ХАТу - pilnīgu LIDO līdzinieci; piepildīju ne tikai vēderu, bet arī tālruņa bateriju. Pavazājos pa pilsētu - opera tik vēlā stundā vairs neko nepiedāvāja - & gāju uz kādu sporta bāru īsināt laiku ar vīnu & pastkartēm (tie, kuru adreses man zināmas, ar laiku ko saņems; pievērsiet uzmanību markām!). Noīsinaju līdz  pusdiviem, kad bāru grasījās slēgt & man bija laiks doties uz staciju.

Ļviva ir Rīgas izmēra pilsēta (~600 tūxt. ļaužu), naktī spoži apgaismota un, manuprāt, drošāka par Rīgu. Pirms diviem biju stacijā, vilciens (Kijeva-Užhoroda) jau bija pienācis, dabūju gultasveļas komplektu & biju atslēdzies, pirms vilciens bija devies ceļā (2.21am).

African

I very seldom knit ethnographic (especially, my native Latvian) patterns because of their regularity and predictability: if there is a straight line of stitches on a cap, it has been straight miles before that and will continue the same way afterwards. For me, those patterns are lifeless, frozen, petrified.

Recently, I came across an African printed fabric pattern on shutterstock.com. Actually, it said Navajo, though I suppose it might be African as well. What appeals to me in the pattern is its spontaneity: although the pattern follows a general trend, small deviations that make the whole thing live are omnipresent. One can even see as if small pieces of debris stuck to the printing roll. I am immensely proud about the outcome.

Strictly black’n’white with red flowers  (leftovers of leftovers)  on the inner brim for the recipient's private use.

More photos on ravelry.com

im wunderschönen Monat Mai*

  A brief account of my insanity (2)**

Sapņa tīksmi vardarbīgi pārtrauc modinātājs. Pusseptiņi. Jāceļas. Acis neatvēris, sataustu radio pulti un saspaidu kaut kādas ziņas. Pamazām pieslēdzas prāts: Nafig tev tas vajadzīgs? Tāpat šodien nekā nebūs! Šodien nekā nevar būt. NEKĀ! Paliec taču gultā!
Tomēr pieslienos. Visticamāk, tādēļ ka spiediens laužas ārā. Aizsteberēju līdz baltajam fajansa izstrādājumam un cenšos trāpīt. Bļāviens! Mugura! Nav vairs pirmā (un arī ne otrā un trešā) jaunība, un ir pāris dienu gadā, kad dabūt zeķes kājās bez citu palīdzības ir teju neiespējami. Šodien ir tieši tāda. Nē, toč’ šodien nekā nebūs!
xxxx. gada yy. maijs. Rīgas maratons. Tāda pati vienotība, tikai skrējienā – tā maratona plakāts. Vecuma plānprāta uzplūdos esmu pieteicies maratonam. Pilnam. Līdz startam trīs stundas. Nē, lai viņi vienojas bez manis!
Atpakaļ gultā tomēr nelienu. Uzlieku karst ūdeni kafijai un ķeros meklēt skriešanas mantiņas: nav ierastā krekliņa un šortu, nav! Cik vien atceros, maratonu allaž esmu skrējis melnā. Tagad nav! Arī vēl tas: jā, laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs. Atceros: remonta laikā esmu šo to aizvedis pie mammas, un tur arī mans melnums. Neko darīt, šodien būšu zilais. Labi, ka vieglās mača krosenes rindā starp daudzām citām. Piespraužu numuru, un vēl, protams, POLARs (pulsa monitors).

Bez tā nevienu skriešus soli – cik ziemu, cik vasaru, cik pudu sāls kopā sviedros izliets. Ja kāds par mani vispār kaut ko zina, tad tas ir viņš: asins garšu mutē finišā un lūzienus, dirty dozen (12*400 m ātrumi) un garo skrējienu šķietami vienmuļās stundas. Paldies, Draugs!

Kafija – nē, drīzāk darva – ievilkusies, un kopā ar greipfrūtu tās manas čempiona brokastis. Laika ziņas: šobrīd Rīgā +16c, dienā līdz +23c, mērens dienvidu vējš līdz …m/s. Pārāk cool nebūs. Māmulīt, dzirdi, jau nosita trīs, laiks nu ir celties un posties, un auties.
Eju uz trolejbusu: Rīga vēl guļ, tikai pa kādam sētniekam rosās, un daži suņi izveduši saimniekus pastaigā. Mana nomale neskrien, vismaz maratonu un pusmaratonu ne. Tā tomēr nav: trolejbusā vēl viens skrējējs. Sasveicināmies, kaut gan neesam pazīstami. Pa ceļam iekāpj vēl daži.

Nē, šī diena tomēr nav plānprāta uzplūdu rezultāts. Beidzamais mēnesis bija svētlaime katrā solī: sen nebiju trenējies ar tādu prieku, POLARs šķita tāds kā lēnīgs palicis, un svari rādīja, ka Zeme mani nav tik viegli pievilkusi vismaz desmit gadu. Un tad - beidzamā nedēļa. Vecumvecā patiesība – tajā uzlabot neko nevar, bet visu sad*%#t ir vieglāk nekā divus pirkstus…. Acītē jau arī neviens nedomā, ka būs perebors. Beidzamais nopietnais treniņš pirmdienas rītā eiforisks: ātrums tāds, ka pašam bail paliek, un šķiet, ka zemei pieskaros katrā trešajā solī un elpoju tīru skābekli. Tik tāds nieks – paliela asiņaina tulzna uz mazā pirkstiņa, bet ar to pietiek, lai vakarā būtu +40c. Tas nav saaukstēšanās karsonis, kad svīsti, un no tā kļūst vieglāk. Otrdien, trešdien un ceturtdien neizkāpju no gultas. Jūtos pilnīgi izdr%#ts visādā ziņā. Piektdienas pēcpusdienā aizeju paskriet 20 min – pilnīgs , vismaz pusminūte uz kilometru klāt, nekā bijis iepriekšējā nedēļā pie tāda paša pulsa. Sestdienas rītā maķenīt labāk, bet tikai maķenīt. Vakarā modinātāju tomēr uzlieku.
 
(tbc)

* im wunderschönen Monat Mai - Roberta Šūmaņa dziesmu cikls
** pārpublicēts no autora emuāriem citviet

how it (=marathoning) began

A brief account of my insanity (1)*

Savu pirmo maratonu noskrēju, kad man bija..., well - ļoti sen. Nolūzu ap 35. kilometru, līdz finišam mani apdzina turku-krievu kara veterāni un stīvas vecmāmiņas lielā skaitā, pēc tam mani pārģērba draugi, nākamās divas nedēļas lejup pa kāpnēm kāpu atmuguriski un biju ieguvis nesatricināmu pārliecību, ka visi, kuri skrien maratonu, ir galīgi apdauzīti.
Pagāja, well, diezgan daudz gadu, un pienāca menopauze. Atšķirībā no sievietēm, kurām tās izpausmes ir dziļi individuālas, ir tikai divi veidi, kā tā pārsteidz vīriešus, - viņš 1) uzkāpj bēniņos, atrod vectēva motobraukšanas cimdus un ādas ķiveri un dodas pirkt Porsche; 2) nolemj noskriet maratonu. Manai blokmājai bēniņu nebija, man pašam vienīgā kredītkarte - patukša, tāpēc atlika tikai otrais.
Nezinu, vai gadi bija devuši viedumu, vai ņēmuši ātrumu, bet savā otrajā reizē vecmāmuļu sabiedrību baudīju pirmajos desmit kilometros. Tad tā kā auksti palika, tā kā kauns, un nolēmu maķenīt pielikt. Liku, liku, līdz pienāca beidzamie desmit kilometri ar pazīstamo ainu. Tikai tagad es biju apdzenošais veterāns, ne noplīsušais gurķis, he, he. Grūti jau nācās tikt augšā Deglava tiltā beidzamajā kilometrā, toties, lejupceļā ieskrējies, tiku līdz finišam ar zināmu pašcieņu. Un pārliecību, ka nākamais maratons būs tajā pašā rudenī. Spēju ne tikai pārģērbties un tikt mājās saviem spēkiem, bet vakarā vēl veselu operu nosēdēju (neies tak sū** maratona dēļ pirmizrādi laist garām; taisnības labad gan jāsaka, ka nebija gluži Wāgners, bet agrīnā klasicisma izstrādājums nepilnu 2h ilgumā).
Gājuši gadi un maratoni, krājušās atmiņas un (kaut kur skapī, groziņā) medaļas - maratona spožums un posts: medaļas dod visiem, kuri spēj saviem spēkiem aizrāpot līdz finišam, un nākamajā rītā lidostā neviens atmīnētājs - kuriem nākas visu to bagātību savos rentgena aparātos aplūkot - nespēj pateikt, kurš bijis pirmais un kurš - beidzamais.
Kādā ārzemju skrējēju vietnē kādā profilā reiz uzdūros šādiem vārdiem: won’t stop running til the cops pull the trigger. Es arī ne. Bet tas jau ir cits stāsts.
(tbc

* pārpublicēts no autora emuāriem citviet

how it (=knitting) began

Mana profila teksts adītāju sociālajā tīklā www.ravelry.com

I come from a country where every lady knits, otherwise they cannot fill up their dowry chests and become spinsters as a result. At least, it used to be that way until late 19th century. Now they wear trousers, smoke, use bad language and do not give a sh#t about being a spinster (or knitting).

So, as my mum was industrious (or lucky) enough to get married even twice, there was always a knitting around in our home, & I learnt to cast on between my first black eye and last pair of tights, e.i. around the age of six.

No advance happened within next six years. When I was around twelve, I tripped at school while running, flew farther than Bob Beamon did in Mexico’68, crash-landed into a wall, got a concussion & had to spend a fortnight in bed. Here the story-line splits: my most awesome friends claim the blow was so strong that it led to profound shifts in my personality while my own version is as follows: Can you imagine a hyperactive, 12-year-boy in bed for whole two weeks (fourteen days)? I cannot. It did not happen to my over-caring parents to tie me up; the only thing they did do was to take the fuse out of the telly. So, I had to apply a good deal of imagination in order to kill so much time. As usually, there was a knitting around, & by trial & error I learnt to knit, most probably at a rate of 3 spm (stitches per minute).

Another standstill for another ten years. Here I have to tell about my dear friends. Generally, they fall into two categories: men who run & ladies who fancy Wagner (I am not speaking about lays here!), although there are a few female runners one of whom even pretends to be fond of Wagner (by the way, have you seen WINDOWS by Peter Greenaway? A great way of categorising.).
I have been running for three quarters of my life. I am on the wrong side of fifty, so you can calculate the number of years on the run yourselves (if you get over a hundred, you are on a wrong way & are strongly advised to stick to knitting washing-up cloths exclusively. By no means can one spoil them. ;D). So, men came first & all of them were runners. I had knit a running cap for myself, some of them wanted one too, & so it began. If you have been running, you would know for certain - no pompons, fringes, flaps etc - anything that bumps, bounces or moves. This is where the simplistic shape of my caps comes from. Some of my friends have been around for so long & have got so many caps they must have launched moths farms to cope with them (the caps, I mean).

Regarding Wagner & opera in general - my dear mum’s greatest flaw was/is that she is a woman (allegedly, most mothers are), & consequently she would take me to feminine operas only. Somehow, they all were about sheer harlots or nearly ones. Their names have long faded from my memory (age!) but I do remember plots of some. In one, the poor thing had an argument with her ex-client (he probably had paid her too little) which ended in an explicit transaction using cash - it was beyond my understanding why they did not pay each other by bank transfer or at least by check. Eventually, she died from a terrible ailment (presumably, a sexually-transmitted one) in so much pain that she kept yelling for quite a long while before the curtain finally fell. In another, an Eastern girl had fallen for an American soldier (she must have been Vietnamese - the crisis broke out around that time) & had had an illegitimate child with him. I do not remember anything else about this one but a funny-named servant - either Mazda or Honda. (If you recognize the pieces, be so kind & let me know the names, please.) Naturally, I came to a belief that opera is a totally corrupt & promiscuous thing (viena m#*@īga būšana - Latvian) one should stay well clear of. As soon as I could, I dug my heels in & would not go there any more. Since then, not only do I avoid tarts but also tart-osers like Verdi & Puccini.

So, I would not go there until I was in my thirties. To my great surprise, I discovered there are operas and operas. The newly-discovered ones were all about noble & virtuous maids who strive to revenge their fathers’ treacherous deaths and restore they honour or lie for centuries on a blazing mountain-top awaiting for the right one to come rather than falling for the first passer-by. My surprise was even greater when I found ladies in the audience. I have made friends with quite a few, & they have got caps from my though they have had to put up with the shape. (I assume they would prefer something more resplendent - a beret, some lace or whatever.) But - you know - you cannot teach an old dog new tricks.

I have so many pastimes I hardly have the time for work, & knitting has to share the leftovers with the others. I would not be working at all had I not over years developed a nasty habit of having three meals a day . Actually, my most prolific knitting times are when my legs are injured & I cannot run. Otherwise that is about marathoning - have done thirty-one so far. At a time when it is grim for Austria, every cripple must be at his post.

10 filmu, kas likušas gustava ❤ sisties straujāk

Mīļais Grīnevejs saka, ka tikai divas tēmas ir mākslas cienīgas - sekss un nāve. Es teiktu, ka vēl nepieciešams sviests.

Šī ieraksta tapšanu pamudināja WhatsApp sarakste ar Liliju: ieraudzījis ziņu par Porno uzņemšanu, aizsūtīju to viņai ar piebildi, ka sīkvela avots Trainspotting noteikti ir starp manām desmit vismīļākajām filmām. Lilija vaicāja, kas tad ir pārējās, un es biju spiests uz ātru roku sastādīt sarakstu.

Saraksts tapa un ir atrodams maķenīt zemāk, bet tikām daži koment(ār)i. Manu jaunību pamatīgi aptumšoja sociālistiskais reālisms, un no šīs traumas es nekad netikšu vaļā. Manā ieskatā autors ir tādās pašās attiecībās ar savu (daiļ)darbu kā Dievs ar pasauli - proti, viņš ir radītājs. Un ja radītais pārlieku atgādina Dieva pasauli, tad tas vienkārši ir plaģiāts jeb izdomas mazspēja.No otras puses, mūsu zināšanas/pieredze ir ierobežotas ar Dieva pasauli: nu, apmēram tā, kā bērni zīmē marsiešus - ar septiņām acīm, trim ausīm trompetes veidolā (vēlams kaut kur pie pakaļas ;D), snuķi un spārniņiem. Nekā tāda, kā nebūtu Dieva dotajā kodā, tomēr sarindoti neierastā secībā. Kā sapnī. Vai pasakā. Varbūt man bērnībā vienkārši trūcis pasaku?

Manas garīgās tapšanas laika būtiskākā atklāsme ir postmodernisms. Mans skaidrojums būs nepiedodami virspusējs, tāpēc lai lasītājs man piedod. Ir dažas lietas, kas man mākslā īpaši valdzina: pirmkārt, klejojoši sižeti. Kā Vanmērdams pārstāsta pasaku par Ansīti un Grietiņu, vai Anna Melikjana - par mazo nāriņu. Otrkārt, citāti un atsauces! Kāda aizraujoša prāta spēle bija Stefana Hērheima uzvestais Reinas zelts Rīgas operā (2006): bez dziedošajiem dieviem Votāna, Erdas, Donnera, Fro un citiem pa skatuvi mēmi klīda ducis dažādu laiku vācu kultūrtelpas dievu: Luters, Freids, Lists, Heine, Bismarks, Bavārijas Ludviķis (ar gulbi padusē), un pirmajā reizē visa opera pagāja centienos saprast, who's who.

Treškārt, fragmentārisms un skaidra atrisinājuma un autora vērtējuma trūkums. (Kādreiz man ļoti patika Jozs Stellings, bet kopš filmas Duska/Душка nevaru viņu ciest - par uzbāšanos skatītājam ar savu vērtējumu). Kā jociņā par labo un ļauno meitenīti, kas sacentās spļaušanā uz garāmgājējiem no balkona. No pieciem spļāvieniem labā meitenīte trāpīja visus piecus , ļaunā - tikai divus. Morāle - labais vienmēr uzvar ļauno. ;) Arī 21. gadsimtā.

Un pats svarīgākais - ironija. Gandrīz kā teicis kāds dižs latvju tautas dzejnieks (ne Vērdiņš ;D) - bez ironijas nedzīvojiet, bez ironijas viss ir mazs. Un nebaudāms.

Un tagad svarīgākais - pats saraksts:

Derek Jarman EDWARD II (1991) Izcilas literatūras - Edvarda Mārlova lugas (1594) par karali Edvardu II (1284-1327) - lielisks pārcēlums nenoteiktā laikā. Filmēts kailās betona sienās tādā kā rūpnīcā, kā noliktavā. Saistītā valoda no varoņu mutēm skan absolūti dabiski, tikpat dabiski filmā ievīta Ennija Lenoksa ar vienu dziesmu. Filmas pamattēmas - vara un seksualitāte.

Jan Švankmajer LESSON FAUST (1994) Vēl viena Mārlova darbos balstīta filma.

Peter Greenaway THE PILLOW BOOK (1996) Sižets (īsumā) vien ko vērts: japāņu modele izvēlas sev tādus mīļākos, kas labi drāžas, bet pieprot arī kaligrāfiju un seksa starplaikos apglezno viņas ķermeni. Tad viņa sastop angli Džeromu, kurš sasodīti labi drāžas, bet no kaligrāfijas nezina ne tik, cik melns aiz naga. Kad džeks pārdozē miegazāles un atdod galus, Nagiko liek no viņa apgleznotās ādas pagatavot spilvengrāmatu (erotisku lasāmvielu pirms gulētiešanas; tāda pirms tūkstoš gadiem bijusi kādai citai japānietei). Kaili, apgleznoti ķermeņi, daudz seksa un Jūens Makgregors Džeroma lomā.

Danny Boyle TRAINSPOTTING (1996)

James Maybury LOVE IS THE DEVIL (1998) Filmas apakšnosaukums: gleznotāja Frānsisa Beikona portreta skice. Apbrīnojams operatora darbs: uz ekrāna uzburta Beikona izsmērēto tēlu pasaule; filmēts caur dažādiem priekšmetiem (glāzēm, pudelēm), neierastos rakursos, dīvainā apgaismojumā. Daniels Kreigs ilgi pirms Bondiem Beikona neirotiskā mīļākā lomā. Vismaz man filma sniedz izskaidrojumu, kāpēc Beikona gleznas ir tieši tādas.

Kim Ki-Duk THE ISLE (2000)

Lynn Hershman-Leeson TEKNOLUST (2002) Vienīgā amīšu filma sarakstā - nepārprotami fringe. Tildas Svintones benefice: viņa tēlo ģenētiķi, kas slepus klonējusi sevi trīs eksempāros (Rūbija, Olīva un Marīne - katra savā pamatkrāsas tērpā), un savas kopijas, protams arī. Reizēm četras Tildas uz ekrāna. Seksu nerāda, bet par to daudz runā. Tā kā klones radītas ne-dzimumceļā, viņām trūkst Y hromosomu, bet bez tām pastāvēšana nav iespējama. Lai tiktu pie vajadzīgā, trijotne tīmeklī lenc vīriešus, Rūbija dodas ievākt no upuriem produktu un pēc tam dalās guvumā ar māsām, bet upuri un viņu datori paliek dīvaina vīrusa aplipināti. Turklāt māsām iegalvots, ka piekeršanās ir bīstama, tāpēc katram vīrišķim, kas ticis viņas nagos, Rūbija piedevām uz pieres iededzina svītrkodu.

François Ozon 8 FEMMES (2002) Puišelis Ozons savācis franču kino granddāmas (Denēvu, Ipēru, Ardānu, Ledojēnu, Saņjē un citas) un izdresējis viņas pēc sirds patikas. Citu filmu citātu plūsma. Klasisks detektīvsižets: ieputinātā mājā līķis un kompānija, no kuras viena (jo visas ir dāmas) šo noslaktējusi. Minētā iemesla dēļ nekāds dižais sekss nevar iznākt, lai gan melnādainā kalpone, ja pareizi atceros, ir lesbiete un mēģina uzmākties kādai no pārējām.

Anna Melikyan MAPC (2004)

Arvīds Krievs MAN PATĪK, KA MEITENE SKUMST (2005) Augstākās raudzes latviešu sirreālisms, kas na par kapeiku neatpaliek no Bunjela. Eleganta seksa aina ar Margaritu Perveņecku (par kuras dzimumu nav īstas skaidrības) un Regnāru Vaivaru. Maniakāls fotogrāfs Mārtiņš Freimanis, kas tur savu modeli dīvāna kastē gluži kā Faulza Kolekcionārs. Un ģimenīte, kura bērēs attopas, ka nav nevienas bildes, kur visi kopā ar aizgājušo vectētiņu, tāpēc viņu bez vārda runas izceļ no zārka un nosēdina radu saimes vidū. Būtu gatavs puskaraļvalsti atdot par šīs filmas ierakstu jebkādā formātā.

Kad vēl kādu reizi apciemos iedvesma, papūlēšos uzrakstīt, kas katrai filmai manās acīs īpašs.

(pusratā)