3.–5.jūnijs, Telavi & Pankisi ieleja 🇬🇪

Telavi nonācu iepriekšējā pēcpusdienā no Lagodehi; varētu teikt — nejauši: tāpēc ka pilsētai veltīta viena no sešām markām blokā 🇬🇪 vēsturiskās pilsētas. Pirmais iespaids — ne pārāk, jo lija un viesu nams ~Dārzciema ielas rajonā. Patiesībā — ļoti jauka pilsētiņa (par Telavi Emīlijas emuāros): daudz gaumīgi atjaunotu ēku, karaļa Erekles cietoksnis, kurā puspazemē mūsdienīga muzeja ēka (atstāju nākamajai reizei), 900 gadu veca platāna, kalna galā — Nadikvari parks ar skatu uz pilsētu un Kahetijas līdzenumiem un Ļesjas Ukrainkas pieminekli (ukraiņi draugi bija sajūsmā). Pilsētas centrā nesen celta viesnīcas ēka ar tautas architektūras citātiem. Žēl, ka tik maz laika iznāca: vakars un rīts.

Esmu iecerējis noiet skotu publiskotu maršrutu no Pankisi ielejas uz Tušetiju: 88km/7000m kāpuma; viņi (ar nemitīgu šmorēšanu) gājuši pretējā virzienā piecas dienas, man šķiet, ka varētu tikt galā četrās. Sapērku pārtiku: pusotru kilogramu svaiga siera (lielisks — pavisam sauss, šķiedrainu textūru un paskābenu garšu; pieminēju siera sieviņu ar labu vārdu katrā maltītē), pusotru litru maconi un divus plāceņus (manā iesīkstējušajā eiropocentriskajā prātā maizītei nākas būt klaipos). Viesu nama saimniece teic, ka mikriņu uz Džokolo neesot, tāpēc braukšu uz Akhmetu, mazu pilsētiņu, un tālāk ~15km stopošu.

Līdz mikriņam kāds brīdis jāpagaida, toties stopošana kā pa sviestu: kartona gabaliņš ar uzrakstu ჯოყოლო nepieciešams tikai pirmajam auto, tālāk mani nodod kā stafetes kociņu. Ielejā visi cits citu zina, un vedējs, ticis līdz savai mājai, pamet ar roku kaimiņam, kurš brauc tālāk, un pārsēdina mani tā auto. Beidzamais transportlīdzeklis — mazītiņš kravas auto; brīva vieta tikai kravas kastē. Sākumā ar vējiņu pa ciema vienīgo ielu, tad izmetam loku pa ganībām pārdzīt govis uz citu vietu, un beigās mani izlaiž pie Batsaras dabas lieguma, kur sākas ceļš kalnup uz Tbatanu. Kāds no vedējiem teicis, ka gani jau augšā: lūkošu pie kādiem pārnakšņot.

Gājiens ne pārāk interesants: 11km/1200m pa meža ceļu lēzeni kalnup. Iepriekšējā dienā, lēkājot pa akmeņiem, esmu pastiepis kādu saiti vietā, kur kājas stiprinātas rumpim, un tā neļauj soļot gluži brīvi. Bļāviens, ja ar smeldzošu kāju būs jācīnās 88km, kur kalnu takas, ne ceļš! Vietām ceļš no dižskabāržu meža iziet klajumā; tur mežrožu krūmi pilnos ziedos. Pusceļā pretī nāk trīs bārdaini jaunieši ar zirgiem. Pankisi ielejā 19.gadsimtā iemitinājušies čečeni; pa ceļam pamanīju pāris mošeju ceļa malā. Pirms divdesmit gadiem gruzīni esot vairījušies spert ielejā kāju; tagad esot daudz mierīgāk. Atceļā gadījās maķenīt nekaitīgu piedzīvojumu, bet par to vēlāk.

Iecerēto triju stundu vietā ceļš uz Tbatanu paņem trijas ar pusi. Ielejā ap +30c, un vienīgais avots ceļā — tādu kilometru pirms mērķa. Tāds nieks vien šodien noiets, tomēr jūtos visai piekusis. Kaut kur lasīju, ka Tbatana (~1950m) esot pamests ciems. Šķiet, ka nebūs tiesa: visi namiņi no koka, nepavisam nepiemērota pajumte ziemai. Drīzāk vasaras apmetne ganiem. Pirmajās mājās lūkoju, kur pārlaist nakti; neviena ļauža, bet neviens namiņš nav aizslēgts. Pirmais gluži pieņemams: klona grīda, jumts vesels, logi vietā un lāviņas ar kartona gabaliem. Atstāju mugursomu un eju aplūkot pārējos. Otrais izrādās piecu zvaigžņu: betona grīda, vienā istabā taupības krāsniņa un trīs gultiņas segām un spilveniem. (No rīta pamanu pat satelītšķīvi ārpusē.) Apkārt — stiepļu pinuma žogs, mājas priekšā — plaša segta terase. Te arī palikšu! Izdzeru atlikušo ūdeni, ieēdu maķenīt maconi un liekos uz auss.

Naktī riktīgs negaiss: vispirms zibeņo & pērkons iesper kaut kur pavisam netālu (šķiet, kalna galā līdzās — tur zibeņnovedējs), tad brītiņu gāž kā pa Jāņiem un plosās vējš un atrauj pat logu vaļā. Zem guļammaisa & būdiņas segas tik tīkami, ka pēc mirkļa esmu atkal miegā. Vai nu tas sapnī, vai daļiņa apziņas naktī palikusi nomodā: kādā brīdī jaušu, ka laukā vairs ne vēja, ne lietus.

No rīta  pa Zemes virsu staigā. Ap astoņiem — kad brokastoju — parādās namiņa saimnieks, nebūt neizskatās pārsteigts & teic: Atpūties, atpūties! Bet laiks doties ceļā.

Pirmie 2,5km pa izdangātu ceļu līdz Sakisto ezeram (2050m) — palielai peļķei lopu izmīdītiem krastiem, kuru visi gājēji nezin kāpēc atzīmē kā aplūkošanas vērtu. Pēc tam taka zigzagā uzkāpj kādus 350m, un tas patiesībā ir vienīgais nopietnais kāpums šodien. Augstākais punkts vēl ~450m augstāk, bet līdz tam kāpums tik lēzens, ka to īsti nemana. Laiks lielisks, visapkārt kalni un lejas, un aitu ganāmpulki tajos. ~2700m augstumā pirmie sniega lauki, bet iešanu tie pārāk neapgrūtina, jo lēzenās vietās. Piecās stundās (pulksten divos) esmu ticis līdz augstākajai vietai — 2897m augstai virsotnei bez nosaukuma. Skats nepavisam neiepriecinošs: tālāk taka traversā pa sniegotu nogāzi un nav ejama nu nekādi. Turklāt tālāk — kur skats nesniedz — taka uzkāpj teju līdz 3000m, un tur noteikti sniega vēl vairāk. Jāgriežas atpakaļ. Varētu pa to pašu taku, pa kuru atnācu, kādās četrās stundās (lejup no kalna) tikt zināmajā namiņā, bet tas nebūtu pārāk interesanti. Tāpēc izvēlos citu taku (kuras WalkMe kartē nav) līdz apdzīvotai ganu apmetnei kaut kur tālu lejā.

Sākumā taka pa ganībām, kur aitu (& suņu) gan nav, tad pāri gravai ar strautu: 300m lejup un 100m otrā krastā kalnup; ūdens strautā līdz puslielam. Grēdiņa otrā krastā vienos baltos rododendros (ja kāds(-a) vēl nezina — pašiņi baltos ziedos aizvērtām acīm ir gustava vājība ;) ). Grēdiņa pavisam šaura — kā kārnas kazas mugura —, un brīžiem nākas visām četrām rāpties pāri klintsbluķiem. Līdz Msubuka kalnam (2200m, grēdas augstākais punkts) nezin kāpēc uzbūvēts izveidots ceļš: kalnos tas ar spridzināšanu un milzu buldozeriem. Uz ceļa tik lieli klints gabali, ka neesmu pārliecināts, vai pat ar apvidnieku tur var tikt. Kalna galā, kur ceļš sākas,— strādnieku vagoniņš. Varētu palikt, bet lūka jumtā atstāta vaļā, tāpēc iekšā mitrs kā turku pirtī un ož pēc pelējuma. Matrači vagoniņa tālākajā stūrī un tāpēc palikuši sausi, tomēr nolemju, ka iešu pie ganiem. Nekāds dižais varoņdarbs todien nav iznācis: 17km/1100m.

Pie ganu apmetnes pirmais mani pamana suns, turpat arī paši gani, tāpēc atšaudīšanās ar akmeņiem izpaliek. (Patiesībā suņu ir divi, un viņiem nākas pieņemt gustavu kā nenovēršamu ļaunumu. Uz viņu pusi eju ar līkumu — bijību pauzdams —, lai gan viņi, šķiet, samierinājušies un pat neņurd.) Protams, varot palikt pa nakti.

Ganu miteklis — divas nojumes baļķu un kāršu karkasu, pārviktas zilu stikla šķiedras audumu. Lielākajā milzīgs piena kubuls un kāršu galdi siera maisiem. Sendienās sieru gatavinājuši aitu ādās, mūsdienās — polietilēna maisos, kurus stiprībai ievieto otrā, stikla šķiedras auduma. Tobrīd teltī bija kādi trīs vai četri pilni maisi, jo gani tikai pirms nedēļas ieradušies. Mazākajā — ugunskurs un ēdamvieta: zems galds ar bluķīšiem apkārt. Un pie viena no stabiem — nopietna šautene ar optisku tēmekli. Vilkiem.

Kad ierodos, 320 🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏sadzītas slaukšanai, un trīs gani — vīriņi vecumā ap 30 —, ierādījuši man vietu, ķēras pie slaukšanas. No rīta redzēju, kā tas notiek: vīri apsēžas uz soliņiem cits citam līdzās šaurā aploka galā un slaukdami virzās uz priekšu, izslauktās aitas aizgrūzdami sev aiz muguras. Laiku pa laikam kāds aiziet pilnus spaiņus iztukšot kubulā. Divas slaukšanas reizes dienā, katra trīs stundas. Kad aitas izslauktas, tās izlaiž savā vaļā; pirms nākamās slaukšanas reizes iet tās meklēt un dzen atpakaļ uz apmetni. Krievu valodā runā viens no viņiem, un vairākas reizes, kā vainīgs juzdamies, teic, ka netīrs viņu darbs esot. Gulēšanai dabūju īstu ganu apmetni no kādu centimetru bieza filca/voiloka. Smags, toties silts un nelaiž pat visstiprāko lietu cauri. No rīta nofočējos tajā; žēl, ka nebija papahas. ;D

Ir jau kārtīga tumsa, kad vīri tikuši galā ar slaukšanu un sauc vakariņās (zupa, plācenis, tāds kā fermentēts biezpiens — droši vien, siers gatavošanās gaitā).

No rīta miegā dzirdu, ka vispirms pieceļas viens un dodas meklēt aitas, un tad abi pārējie — uz slaukšanu. Izlaidenis gustavs valstījās pa apmetni līdz astoņiem. Piedāvāja arī brokastu, bet no rīta negribas. Iedzeru kafiju, atstāju ganiem pustukšītu Lofberg paku (viņiem bija beigusies) un dodos lejup atpakaļ uz Džokolo.

Gājiens gaužām neinteresants: 10km lejup no kalna (Wikiloc aplēsis, ka ceļā esot bijis 23m kāpuma ;D) pa meža ceļu. Ganu apmetne pie pašas meža robežas (2000m augstumā), tāpēc viss lejupceļš visu pa mežu; divās vai trijās vietās jāpārbrien upītei. Karsts, tāpē pirms brišanas neizaujos. Kādā vietā līdzās ceļam — valriekstu audze: nezinu, vai zem kokiem pļauts vai noganīts, vai noēnojuma dēļ zāle tur īsti neaug, bet izskatās kā parkā.

🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑

Pulkstenī nelūkojos, bet diezgan drīz esmu Khadori — māju pudurī, kur beidzas Pankisi ielejas centrālais ceļš un pirms 15 gadiem uzbūvēta hidroelektrostacija. Tie mūsu — latvju — stereotipi, ka spēkstacijai jābūt ar milzu uzpludinājumu, ir galīgi garām: kalnos pietiek ielaist strautu caurulē un 200m lejāk caurules otrā galā ierīkot ģeneratoru.

Pusdienlaiks, un  pamatīgi cepina. Noeju pa ceļu kādu kilometru, kad — negaidīta veiksme — brauc pirmais auto (no piecu māju pudura!). Un apstājas. Džeks ar suni, spēkstacijas uzraugs; divas nedēļas uzraugot, divas nedēļas atpūšoties. Nupat beigusies viņa maiņa, un viņš dodoties mājup uz Tbilisi. Ļoti jēdzīgi runā angliski, aizved mani līdz pat Akhmetai un vietā, kur viņam jānogriežas, piedāvā aizvest ~kilometru līdz pilsētiņas centram. Laikam ļoti novārdzis izskatos. ;) Tūliņ pat mikriņš uz Telavi.

Viesu namā (citā) Telavi esmu pagatavojis tomātu salātus un grasos ķerties tiem klāt, kad savā kompānijā paaicina četri kartveļi. Nespēju novērtēt viņu tostu mākslu, nespēju; manējie, piemēram, Par Salomi! viņiem šķiet daudz par īsu. Turklāt uzreiz pēc tosta visa glāz(īt)e vīna vienā rāvienā jāielej sevī. Kāda jēga dzert vīnu, ja to neizošņā un neizgaršo!? Cita starpā jādzer arī par radiniekiem; kartveļi noskaidro, ka tuvākie manējie ir brālēni un māsīcas — tad par viņiem. Brālēni un māsīca ir ļoti jauki ļauži, un vēlu viņiem vislabāko, bet tie — draugi, ar kuriem mani vieno kopīgas intereses. Maķenīt žēl laika, kuru būtu varējis veltīt Telavi.

3D vizualizācija (1.diena) 🔼 vai Relive vietnē

3D vizualizācija (2.diena) 🔼 vai Relive vietnē

3D vizualizācija (3.diena) 🔼 vai Relive vietnē

Nākamais texts: 6.&7.jūnijs, uz Tušetiju 🇬🇪

31.maijs–2.jūnijs, Lagodekhi nacionālais parks 🇬🇪

9am izeju no viesu nama; samniece teic, ka mikriņš uz Tsnori, pilsētiņu kalna pakājē, tikai vienpadsmitos, tāpēc iešu ~8km kājām. Varētu arī pa asfalta serpentīnu, bet kartē zīmētā taka daudz taisnāka. Izrādās, ka to vairs tikpat kā neizmanto: sākumā vēl nekas, bet lejāk laušanās caur dzelkšņainiem krūmiem ar mugursomu plecos ir diezgan interesants vingrinājums. Tieku uz ceļu vietā, no kuras līdz pilsētiņas robežai kādi 2km, laiku pa laikam brauc pa kādam auto, bet neviens nestājas. Kad, ticis pašā pilsētiņā, vairs nestopoju, pats apstājas mana vecuma tēvocis apvidniekā, laipni aizved atlikušos 2km līdz centram un izlaiž tur, kur piestāj mikriņi uz Lagodekhi. Par mikriņu sarakstu neviens neko nezina, tāpēc grasos ~40km stopot. Nopērku flomasteru, palūdzu gabalu kartona, uz tā uzrakstu ლაგოდეხი un dodos ārā no Tsnori (aizraujoša kā Olaine). Kad pie pilsētiņas robežas grasos sākt stopot, brauc satiksmes mikriņš; pēc pusstundas esmu Lagodekhi.

Lagodekhi pilsētiņa pie pašas Azerbaidžānas robežas, un tur senākais nacionālais parks 🇬🇪 — dibināts 1912.gadā, tad pat, kad Moricsalas rezervāts. Divi latvju biologi 2013.gadā (sakarā ar aizsargājamo teritoriju simtgadi) sacerējuši 25 lappuses garu textu ar abu vietu salīdzinājumu.

Par takošanas resursiem

Krievu laikā pie kartveļiem kaut kā nebija iznācis būt; pirmoreiz turp aizbraucu tikai 2018.gadā — uz piecām dienām Tbilisi. Nākamajā reizē(-s) gribēju uz kalniem, sāku meklēt ko par takām un uzgāju Jozefa (slovāks vai izliekas par tādu: viņa tālruņa numurs sākas ar +421) vietni. Lieliski sistematizēta informācija (un kartes) ne tikai par takām, bet arī par transporta iespējām, naktsmītnēm utt. Visa informācija rūpīgi pārbaudīta; līdz šim neesmu pamanījis tur vērā ņemamas kļūdas.

Pērn, kad gatavojos šim braucienam, YouTube piespēlēja kaut ko no Kimas un Dela, skotu takotāju, kanāla, un pie video bija arī saite uz viņu tīmekļa vietni. Pamatīgi taku apraksti, bet viņiem — kā jau rietumniekiem — savas dīvainības (no mana viedokļa): trīs ēdienreizes ar siltu ēdienu dienā (kalnos!), ūdens dezinfekcijas tabletes arī tad, kad ūdens ne gluži no pilsētas notekgrāvja, un puse mugursomas gluži nevajadzīgām lietām. Bet tas no gustava viedokļa! ;)

www.wikiloc.com — vietne (un lietotne), kurā ikkatrs var iezīmēt un publiskot to, kur gājis/skrējis/minies/rāpies utt. Un meklēt un izmantot citu publiskoto; gustavs tur sazīmējis 67 pastaigas.

Pirmais rododendrs

Lagodekhi pilsētiņa mīlīgāka nekā Tsnori; aši sapērkos zemenes, saldos ķiršu, maconi un plāceni un dodos uz nacionālā parka mītni pilsētiņas nomalē (2,5km). Svarīgākā izklaide parkā — ~40km gara taka uz Melnās klints ezeru (~2800m augstumā) uz pašas 🇬🇪–Krievzemes/Dagestānas robežas. Pie takas divi namiņi, un vairums apmeklētāju izstiepj pārgājienu trim dienām: pirmajā dienā 1300m kāpuma līdz Meteo namiņam ~1900m augstumā, otrā dienā līdz ezeram un Demidova namiņam ~2600m augstumā kādus pāris kilometrus aiz ezera un trešajā dienā 2km lejupkāpiens līdz nacionālā parka mītnei. gustava plāns: pirmajā dienā — 2km augšup līdz Demidova namiņam, pārnakšņot tajā un nākamajā dienā ezers un 2km lejup garām Meteo namiņam līdz finišam; katru dienu ~20km.

Parka mītnē uz palodzes burvīgs pelēks kaķis — skaidrs, ka viņš te saimnieks, kurš nosaka kārtību. Pēc brīža kašķi meklēt ierodas otrs — galīgi plakanu purniņu un melniem lokiem ap acīm kā iz vācu expresionisma filmām. Nacionālā parka reindžeris Zaza patriec otro uz citu palodzi, un atkal miers mājās.

Nacionālā parka kaķis (& gustavs)

Izrādās, ka gustavsm diezgan veicas: robežsargi uz vasaras posteni ~3,5km no ezera devušies tikai pirms divām dienām; ja viņu tur nav, nekāda iešana neiznāk. Pierakstos apmeklētāju sarakstā (esmu pirmais, kurš šogad dosies uz ezeru), noklausos Zazas norādījumus, pierakstu viņa tālruņa numuru un dodos ceļā. Zaza maķenīt neapmierināts, ka iešu neierastā virzienā (būšu pie robežsargiem, izejot no robežjoslas, ne ieejot tajā), bet aiz krekla stērbeles netur. Pulkstenis pusdivi; 2km augšup pa taku — kādas 6...7h; tātad vēl ar gaismiņu būšu Demidova namiņā. Soļošana raita, jo lielā mugursoma palikusi parka mītnē, bet plecos pavisam mazītiņa, kurā tikvien vietas kā guļammmaisam, pledam, kamzolim, plācenim un glāzei maconi. Ko tur staipīs daudz līdzi, ja žviks — kalnā un žviks — lejā.

Sākums pa ļoti labi iemītu taku, pa kuru tūkstoši dodas uz netālu ūdenskritumu. Nekādi neizdodas atrast vietu, kur nozarojas man vajadzīgā taka kalnā: tā kā eju nepareizā virzienā, marķējums koku neredzamajā pusē. Nostaigāju šurpu turpu trīs reizes, tad tomēr nākas ielādēt tālrunī Kimas un Dela karti un vislielākajā iespējamajā palielinājumā pēc zilā GPS punkta atrast precīzu taku sazarojuma vietu. Vajadzīgajai takai pārliekušies kazenāji: pirmajam gājējam sezonā ne tikai liels gods, bet arī ērkšķi ceļā. ;) Kādi 200m pa kazenājiem (īsbiksēs diezgan ass piedzīvojums), un tad taka kļūst labāk manāma.

Takošanai izmantoju lietotni WalkMe — tajā, manuprāt, vislabākās kartes un navigācija darbojas arī lidojuma režīmā, kas ļauj pastiept tālruņa akumulatora lādiņu ilgākam laikam. Šoreiz tas īpaši svarīgi, jo Demidova mājiņā gaisma no Saules baterijām, bet kontaktligzdu nav.

Trijās stundās esmu uzkāpis ~1km (no 600 līdz 1600m); tātad, viss kā pa sviestu. Bet tad sākas nepatikšanas: pa kādai lietus lāsei, kas pārvēršas pamatīgā lietū un, kas sliktākais, negaisā. Vēl esmu mežā, grāvieni nav gluži virs galvas, tomēr tādā laikā doties klajā (meža robeža Kaukāzā ~2000m augstumā) nav gluži prātīgi, griezties atpakaļ arī negribas. Un tad takas malā glābiņš — klints pārkare, zem kuras sausu lapu lēvenis un pat veca ugunskura vieta. Un sauss! Citu tādu vietu ceļā neredzēju.

Izrādās, ir pieejami mobilie sakari un brīžiem pat 4G tīmeklis. Piezvanu Zazam, lai neuztraucas, ka pirmais tūrists pazudis, pačatoju ar dažām draudzenēm, un tad jau negaiss arī pāri. Varētu celties, iet un krēslā tikt līdz Demidova namiņam, bet guļammaisā tik sasodīti forši! Pārlaidīšu nakti te, ~1750m augstumā. Nav pārāk augstu, turklāt mākoņainā laikā naktis siltākas nekā skaidrā. Un taka noteikti pēc lietus slidena, un zāle gar to slapja. Nē, palikšu tepat.

Pasūtinu Karpatu aitas saullēktā plkst. 5.24 ( par stundu agrāk). Antra apšauba, ka spēju tādā agrumā pamosties, un no ap pusastoņiem rītā secinu, ka viņai bijusi pilnīga taisnība — nespēju. Vēl viņa kaut ko par plēsīgiem meža zvēriem, bet tas taču skaidrs, ka gustavs šajā mežā visplēsīgākais!

Nevarētu teikt, ka būtu bijusi pati ērtākā gulēšana mūžā, tomēr tīri ciešami. Lielākais traucēklis bija nevis aukstums, bet lapu slānis, kurš neturējās zem manis, un saraust lapas, kad abas rokas guļammaisā, nav vienkāršs uzdevums.

No rīta jaušams, ka debess zila (☀️ nebija redzama, jo gulēju rietumu nogāzē). Mantas kārtodams, uzeju lapās puspilnu plastmasas pudeli. Grasos saturu izliet un atsārņot mežu, taču izrādās, ka pudelē ne ūdens, bet čača, tāpēc ierušinu to atpakaļ lapās. Kādam piekusušam ceļiniekam noderēs.

Ap astoņiem dodos ceļa. Kādus 100m augstāk, vēl mežā — pirmais rododendrs. Dzeltens & smaržīgs (to atklāju vēlāk). Visā ceļojumā redzēju trīs veidu: baltus kā video par Svanetiju un ap Dadikurtu (gaidiet, kaut kad būs!), dzeltenus kā Babītes dārzā un pavisam zemus baltus, kuri atgādina zileņu vai vaivariņu cerus. Drīz koki beidzas, un taka sāk līkumot pa puķainām nogāzēm: gaiļpieši, muskares, gaišzilsniedzites un daudz citu, kuru nosaukumus nezinu. Uz takas pirmais pakavs: kurš pirmais no rīta, tam pieder saimnieka čības, kurš pirmais pavasarī, tam visi pakavi uz takas. Kutaisi lidostas atmīnētājiem būs par ko priecāties. Lidostās pakavus ļoti cītīgi aplūko, bet ne reizi vēl nav atņēmuši. (Visā ceļojumā atradu trīs veselus un trīs pusītes. Iemesls pirkt zirgu.) Ar atrasto pakavu maķenīt parušinos pēc sīpoliem; parka noteikumos teikts, ka tā neesot labi, bet puķu veselas nogāzes un es tikai maķenīt. :)

Iepriekšējā vakarā esmu izdzēris visu ūdeni, bet ceļā ne strautu, ne avotu (to zināju). ~2500m augstumā pirmais sniega plankums; piegrābstu pilnu pudeli, bet sniegs tajā kūst gauži lēni.

Taka arvien biežāk iet pāri sniega laukiem, taču iešanu tie pārāk neapgrūtina — no rīta sērsna vēl stipra. Pēc 3h gājuma gluži negaidīti klāt Demidova namiņš (~2650m): dzeltena ēciņa četrām istabām (un ~20 gultiņām; ir pat matrači un apgaismojums no ☀️ baterijām) un nojumi līdzās. Gluži klajā vietā, jo kokiem te daudz par augstu. Vēl pat zāle nav izdīgusi, tikai sīki dzelteni ziediņi, tādi kā zeltstarītes. Slinkāki tūristi var iznomāt zirgu — jāšanai vai somu nešanai (₾50/€18 dienā par zirgu un tikpat pavadonim). Bet tas tikai tad, kad pie Demidova namiņa zālīte.

Akmeņu uzkalniņš :D;
taka zem sniega

No tuvēja sniega lauka gar pašām namdurvīm tek strautiņš; beidzot varu atdzerties. Kopējā istabā augstu pie sienas — lai grauzēji netiek klāt — plaukts ar ēdmaņām, kas palikušas no rudens, tostarp burka asu dārzeņu salātu. Tieši tas kas vajadzīgs, jo skaidrs, ka divās dienās galā netikšu, bet somā no ēdmaņas tikai plācenis. Vēl iemānu pudelē pusi burciņas ķiršu ievārījuma un dodos tālāk.

Nu jau ceļā ieplakas, kurās taku zem sniega var nojaust tikai pēc kērniem (akmeņu uzkalniņiem — termini.gov.lv ;D). Vietās, kur apakšā kušanas ūdeņi, sniegs vietām neiztur manu svaru. Un tad jau Melnās klints ezers klāt. Neliels, kādus pārsimt metrus garumā, vēl ledū; 🇬🇪–Krievzemes robeža to sadala divās vienādās daļās. Kaut kur lasīju medniekstāstiņus, ka krievu pusē mēdzot klīst par ganu pārģērbies čekists, kurš piedāvājos kartveļu puses tūristiem sadzert ar viņu čaču, tā cenzdamies pārvilināt tos pāri robežai, un tad arestējot. Sniegā nevienu ganu/čekistu nemana, un būtu varējis pastaigāties arī pa krievu pusi. Uzkāpju paugurā līdzās ezeram: gan skata dēļ, gan tādēļ, lai būtu ticis vismaz 3km augstumā (dažādās kartēs paugura virsotne 3010...3042m augsta; robeža tieši tai pāri). Beidzot nākas uzvilkt kamzoli; līdz tam visu laiku biju vienā t-kreklā (+10c (?), bet kustoties ciešami).

Tālākā iešana gandrīz tikai pa sniegu; maķenīt uz augšu, maķenīt uz leju, pāri dažiem strautiem. Aiz kāda paugura nostāk no takas liela melna telts un 🇬🇪 karogs tai līdzās — robežsargu postenis. Zaza pieteicis, ka jāiet pie viņiem atzīmēties, kaut gan eju jau ārā no robežzonas. Pie ieejas padodu skaļu გამარჯობა, no telts iznāk vīriņš un blenž manī kā jokā. Iedodu nacionālā parka izrakstīto papīru un ID karti, un ieejam teltī. Tur pieci vai seši robežsargi, izstiepušies gultiņās & iegrimuši tālruņos, modri sargā 🇬🇪 valsts robežu. Priekšnieks ieraksta mani kantorgrāmatā, izraksta caurlaidi, pavaicā, vai var kā palīdzēt, novēl laimīgu ceļu un parāda taisnāko pāri sniega laukiem.

Tālākais — sparīga kāju kustināšana ~800m lejup. Plato un sniegs drīz beidzas, taka labi iemīta un absolūti droša pat visstāvākajās vietās. Aizraujoši skatu uz Lielās Kaukāza grēdas atzariem un Kahetijas līdzenumu starp Lagodekhi un Tsnori. Krietnu gabalu tālāk — avots, kurš, šķiet neizsus arī vasarā. Kādā vietā uz takas saritināts paklājiņš: pasitu to padusē un saprotu, ka neesmu parkā vairs viens. Sākas mežs un dzelteni rododendri, un tad jau arī Meteo namiņš klāt. Pie tā kādi seši sēž ap ugunskura vietu un pļāpā vāciski. (Nākamajā dienā parka mītnē apmeklētāju sarakstā paskatīju, ka daļa no Vāczemes un daļa no Šveices. Hmmm, kā viņi spēja bez tulka sazināties?) Ieraudzījuši mani, angļu mēlē vaicā, kā bijis gulēt zem klints. Bezdrāts telegrāfs strādā lieliski! Paklājiņš, protams, pieder vienam no viņiem. Meteo namiņš nostāk no galvenās takas; viņi noteikti pagājuši tam garām, attapušies, griezušies atpakaļ un ceļā paklājiņu pazaudējuši.

Tālumā — Kahetijas līdzenumi

Šis namiņš jaunāks nekā otrs, gultiņas & matrači tādi paši, turklāt ir ne tikai elektrisks apgaismojums (no ☀️ baterijām), bet arī kontaktligzdas. Izmēģinu vairākas, bet manu tālruni nelādē. (Pa nakti izdomāju, ka ligzdās — tāpat kā spuldzītēs — 12V līdzstrāva; ar 220V maiņstrāvai paredzētu adapteri namiņā var, piemēram, riekstus šķelt.) Esmu stāvējis kājās 10,5h/21km, tāpēc — kā teiktu Kundrija — Ich bin [ein bisschen] müde. Turklāt maķenīt drebulis — no tā, ka visu dienu ☀️. Man vienam pašam lielākā istaba, pat ar svētbildēm. :D Neaizeju pat līdz avotam, bet iztieku ar pudelē palikušo zaptsūdeņa trešo šķaidījumu, lienu guļammaisā un pēc ierastās 12s cīņas ar bezmiegu atslēdzos.

Pa miegam dzirdu, ka naktī līst, bet nākamais rīts tikpat saulains kā vakarējais. Nomazgāju avotā muti, piepildu ūdens pudeli un ceturksni pāri astoņiem dodos 13km/1300m lejupceļā. No vāciem palikuši tikai divi, kuri nakšņojuši teltī. Novēlu Mahlzeit (kaut gan pusdienu laiks vēl tālu) un viel Spaß: lai redz, ka es nav mucā audzis. Lēšu, ka trijās stundās vajadzētu tikt galā. Tālrunī palicis 25% lādiņa, jo naktī zem klints biju aizmirsis ieslēgt lidojuma režīmu, un tālrunis bija rijis ārējā akumulatora lādiņu kā kalkūns. Šodien tā taupīgi ar lietošanu, lai pietiek foto.

Lejupceļa krāšņākā daļa — pa bērzu sīkmežu, kurā pa pilnam dzeltenu rododendru. Antras uzdevumā apostu: smaržo gan. Bez pamudinājuma mēdzu ostīt tikai vīnu lietošanas laikā. Zem dižskabāržiem rododendru vairs nav, un aizraujošu skatu arī ne. Pēc norādēm lēšu, ka turos iecerētajā grafikā. Kādā vietā pretī kāpj jauns pāris milzu mugursomām. Interesanti būtu uzzināt saturu!

Tikusi no kalna lejā, taka kādu kilometru līkumo pa palieni ar leknu augāju (nātrēm utt.) un aizved pie upes. Zilas bultas uz akmeņiem norāda uz vietu, kur kādreiz bijusi laipa. Saprotu, ka kādos palos aizskalota. Pa krasta brikšņiem dodos meklēt jauno. Nepavisam nebija prātīgi: nocīnos kādu puskilometru pa nātrēm, kazenājiem un kritušiem kokiem šajā krastā, pārbrienu upi kādā platākā un seklākā vietā (ūdens līdz ceļiem, bet straume pamatīga) un tad tikpat otrā krastā, līdz tieku uz takas, pa kuru pirms divām dienām sāku gājienu. Kājas kā Pestītājam, kurš tikko noņemts no krusta. Viņā krastā vajadzēja griezties atpakaļ uz galvenās takas, un tā būtu aizvedusi līdz jaunajai laipai.

Nacionālā parka mītnē ierodos tieši pusdienlaikā (3h45 iecerēto 3h vietā), blakus strautā bez steigas (mikriņš uz Telavi pustrijos) nomazgājos, pārģērbjos, papļāpāju ar parka darbiniekiem. No manis nepaņem ₾20/€7 par nakšņošanu namiņā; teic — dāvana pirmajam apmeklētājam sezonā. Laikam ļoti trūcīgs izskatos :D Beigās vēl aizved 2,5km līdz Lagodekhi centram.

3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē.

Ārējas saites

Takas apraksts & karte Jozefa vietnē

Takas apraksts skotu vietnē

Skotu video (ar nebeidzamu ēšanu) 

Nākamais texts: 3.–5.jūnijs, Telavi & Pankisi ieleja 🇬🇪

30.maijs, Sighnaghi 🇬🇪

Līdz šim man bija šķitis, ka mikriņi (ko gan kartveļu, gan angļu valodā sauc marshrutka 😁) Sakartvelo brauc saskaņā ar šoferīša nodomu un garastāvokli. Izrādās, ka tā tomēr nav — lielākoties brauc pēc saraksta, un dažviet saraksts pat kaut kur atrodams. Biju kādos emuāros izlasījis, ka mikriņi uz Sighnaghi (სიღნაღი) no Samgori metro stacijas nepāra stundās

Pirosmani(švili)

, tāpēc pošos uz to, kurš, iespējams, dodas ceļā 9am. Tbilisi Google kartes lieliski plāno ceļojumus ar sabiedrisko transportu, un arī tas vairumā gadījumu brauc pēc saraksta. Nepilnās 15min pilsētas mikriņš jau pie metro stacijas. Par mikriņiem uz Sighnaghi izrādījās pilnīga taisnība: kad bez piecām deviņos ierados, balts merša Sprinteris (ar galamērķa uzrakstu arī latīņu burtiem, kas, manuprāt, pilnīgi lieki 😋) jau bija papilns, un 7min pēc galvenā pasažiera 😊 ierašanās sākam ripot.

Sighnaghi (pusotrs tūkstotis iedzīvotāju) — kartveļu Kuldīga — apmēram 100km no Tbilisi 800m augstas kalnu gēdiņas korē. Lielākā daļa ceļa pa Kahetijas līdzenumiem, kur dara vairumu kartveļu vīnu, tāpēc pilsētiņa daudz vīna tūru maršrutā. Nebija pagājušas ne divas stundas, kad bijām galā.

Kari un padomju vara pilsētiņu saudzējuši, daudz namu (lielākoties divstāvu, ar koka galerijām otrajā stāvā) prasmīgi atjaunoti, un tūrisma industrijas uzbāzīgums bija jūtams tikai vienā ielā, kur suvenīru veikaliņi līdzās cits citam. Šķita, ka ceļojumu sezona vēl īsti nav sākusies: vakarā, kad pāris dienā redzētie tūristu autobusi bija prom, sastapu vēl tikai kādu pusduci ceļotāju, un arī vairums kafejnīcu & restorānu vēl nebija modušies vasarai.

Ne Pirosmani(švili)

Apkārt pilsētiņai iespaidīgs — kādus 3km garš — aizsargmūris; vietām iedzīvotāji to izmantojuši kā vienu (bezmaksas) sienu savām mājām, citur tas šķērso pamatīgu gravu un ieaudzis tādos brikšņos, ka klāt tikt nekādi nav iespējams. Par Dubrovnikas aizsargmūra darījumdarbības modeli (pastaiga pa ~tikpat garu mūri pērn maksāja €33) kartveļi, šķiet, nezina. Gabalu pa gabalam mūrī torņi (uzkāpt var divos) un kādi četri vai pieci vārti, pa kuriem pilsētiņā ieiet autoceļi. ~200m garš posms aprīkots staigāšanai: margas, kāpnes, skatu laukumiņi. Līdztekus tam — iela ar suvenīru bodītēm; līdzās raibām plastmasas nejēdzībām no Ķīnas arī riktīgas mantas, piemēram, tekstilizstrādajumi: austi paklāji, veltas (filca) cepures un kamzoļi ar izšuvumiem, zeķes. Papļāpāju ar divu veikaliņu īpašniecēm, kuras īsina laiku ar adīšanu: palielos, ka es arī protu, un parādu dažus foto. Man šķiet, ka viņas spēja novērtēt.

Ieklīdu arī kapiņos līdzās mūrim. Kapvietas, kas tuvāk centrālajam ceļam, kopj (ne pārāk cītīgi — skujiņā negrābsta); tālākās ieaugušas gandrīz vai mežā. Salīdzinājumā ar Kutaisi Sighnaghi tomēr lauki — neredzēju nevienu piemiņas skapīti ar aizgājēja(-as) ģīmetni(-ēm) un viņa(-as) iemīļotām lietiņām. Eh, ja pie mums tādi skapīši kapiņos būtu! Sarūpētu savējam maināmu expozīciju kādiem desmit gadiem.

~2km no pilsētiņas centra klosteris, kurā apglabāts kāds svētais Nino, kas 4.gs. kartveļus pie kristīgas ticības vērsis. Esot ļooooti nozīmīga svētceļojumu vieta; skaidrs, ka turp nedevos, jo reliģija, kā zināms, ir opijs tautai. Esot arī svētavots, kura ūdens darot brīnumus.

Neiegāju arī pilsētiņas muzejā (Nacionāla muzeja filiāle); zināju, ka tur 15 Pirosmani (dzimis Mirzāni, kādus 5km no Sighnaghi) gleznu, bet plakāts uz fasādes vēstīja, ka gleznas šobrīd Luiziānā. Nebija noskaņojuma blenzt uz podu lauskām, grābekļiem un svētbildēm.

Nonācu Sighnaghi tāpēc, ka tālāk ceļš uz Lagodehki nacionālo parku (vēl ~50km promāk no Tbilisi). Iesaku iegriezties; iespējams, ka vasarā nav pārāk baudāms tūristu pūļu dēļ.

Nākamais texts: 31.maijs–2.jūnijs, Lagodekhi nacionālais parks 🇬🇪

29.maijs, Tbilisi 🇬🇪

Kaut kad agrā rudenī boļķikam bija akcija — uz jebkuru galamērķi par €17, €27 vai €47 (tas nebūt nenozīmēja, ka, piemēram, uz Kanāriju salām tiešām varēja dabūt par €47; turklāt atceļa biļetes bija vismaz trīsreiz dārgākas par attiecīgo sludināto cenu). Uz Tbilisi biļetes bija dabonamas, tāpēc nopirku uz laiku, kad Kaukāzā zied rododendri (დეკა (მცენარე)). Svanetijā biju redzējis milzīgus laukus — oktobrī un decembrī bez ziediem, protams. Un dažus video, kas filmēti ziedu laikā. 😵

Rododendru lauks pie Dadikurtas

Zināju, ka sniega dēļ kalnos ne visur būs iespējams tikt, tomēr rododendru ziedonis šķita svarīgāks.

BT724 RIX 🇱🇻 – TBS 🇬🇪: pēc saraksta jāizlido 11.20pm, taču pakšu iekraušana visai tūļīga, tāpēc paceļamies tikai pēc pusnakts. Tomēr ir arī ieguvumi: iekraušanas aģenti nepievērš uzmanību somām; manējā gan izmēru, gan svara ziņā pārsniedz boļķika atvēlētās rokas bagāžas robežvērtības.

Lidostā aizrakstu viesu mājas saimniecei, ka ieradīšos rīt no rīta, viņa tūliņ pat atbild: Rīt!? Tavs rezervējums 29.jūnijā. Zum Donnerwetter, vecums nāk virsū ar joni. Atceļu rezervāciju un tajā pašā viesu namā pasūtinu gultiņu sešvietīgā kopējā istabā. Vienu nakti kaut kā pārlaidīšu.

Gaisa kuģī brīvu vietu tikpat kā nemana; galvenokārt kartveļi un Ziemeļvalstu tranzītpakši. Boļķika bombardieros (kuri nosaukti par airbus‐iem A220) sēdekļi platāki nekā pie raiņa un viziera, blakussēdētāji nemācas virsū ne ar elkoņiem, ne citādi, tomēr nekāda gulēšana neiznāk.

TBS 🇬🇪 nosēžamies pirmajā rīta gaismā maķenīt nosebojušies, izkraušana pa cauruli, robežsardze raita (pavaicā, vai esmu 🇬🇪 pirmo reizi; lepni atsaku, ka devīto; vēlāk pārskaitīju — patiesībā desmito). Nav pagājusi ne pusstunda kopš nosēšanas, kad jau esmu izlidošanas zālē, kur zem eskalatoriem plastmasas zāliens — labu labā vieta gulēšanai (https://www.sleepinginairports.net/guides/tbilisi-airport-guide.htm — ļoti vērtīga vietne; sk. pirmo izcelto citātu). 😴 kādas trīs stundas, ap pusdeviņiem ar 337.autobusu (dienā ik pēc 15min, naktī reizi stundā) dodos uz centru. Tbilisi vienots e-talons visu veidu transportam: metro, autobusiem, mikriņiem, pacēlājiem (izņemot vēsturisko funikulieri uz Mtatsmindas parku). Brauciens autobusā ₾1 (lari)=€0,35. Deviņos rītā pamatīgi sastrēgumi, tāpēc ceļā līdz Rustaveli avēnijai (Tbilisi galvenā iela) paiet teju stunda; mierīgākā laikā — maķenīt vairāk par pusstundu. Pirmais darbs — brokasts. Netālu no operas ceptuvīte, kurā, manuprāt, garšīgākie lobiani (ar pupu biezeni pildīts rausis; man garšo daudz labāk nekā visiem zināmiem hačapuri ar trekna biezpiena pildījumu) pilsētā: kārtainā mīklā un mēreni vircēti. Pēc tam saimniecības darbi: magti salonā (viens no trim 🇬🇪 mobilo sakaru operatoriem — ar visplašāko tīkla pārklājumu valstī) pieslēdzu neierobežotu mobilo internetu nedēļai — ₾10 (€3,50); to var izdarīt arī viņu lietotnē (SIM karte no iepriekšējiem braucieniem), tikai tur nezin kāpēc neiet maksājumi ar Revolut. Pēc tam tūrisma preču veikaliņā geoland.ge sapērkos lieliskas taku kartes — gan šai reizei, gan nākamajām. Tad — uz viesu namu, kas patiesībā trīs vai četru istabu dzīvoklis ar divām terasēm nenosakāma vecuma ēkā, gana tīrs un plašs. Pēcpusdienā dodos pašpacierēt pa centru. Vecpilsētā aizvien vairāk sakoptu un patiesi prasmīgi restaurētu namu. 2018.gadā, kad biju Sakartvelo pirmoreiz, iespaids bija visai drūms.

Remontstrādnieki ceļā uz karšu veikalu

Ar katru reizi aizvien vairāk dzird krievu valodu — bēguļotāji no mobilizācijas lielajā kaimiņzemē. Ar blaknēm: refrēniem, no kuriem dižciltīgu jaunuvju institūtu absolventiem vīst ausis, spļaušanu, kur acis rāda, un smēķētājiem apakšveļa pie namu ieejas. Vēl aizvien esmu gatavs bučot roku Rinkeviča k-gam par to, ka pie mums to visu 😱 neielaida. Neesmu pārliecināts, vai kartveļi no atnācējiem tik viegli spēs tikt vaļā. Batumi (kurp negrasos braukt, ja vien kāds traks suns nesakodīs) noteikti vairs neviena kartveļa nav palicis. Drīzāk prom uz kalniem!

Nākamais texts: 30.maijs, Sighnaghi 🇬🇪

3. decembris, Adiši–Ušguli 🇬🇪

Vakar staigāju ~šo, tikai pretējā virzienā (Adiši–Ušguli): 8h, 10am–6pm, beigas (~9km) nevis pa taku nogāzē, bet ceļu. Trešdien no gaisa kuģīša (L410) redzēju Čhunderi pāreju (2722m, iecerētā gājiena augstāko (& sniegotāko) vietu): nešķita, ka ❄ tur pārāk daudz. Tomēr biju gatavs, ka nāksies atgriezties Adiši & nakšņot vēlreiz tur.

Vakar no rīta Tarzāns, viesu nama saimnieks Adiši, pastāsta, ka kāds pa iecerēto taku pēc pirmā sniega esot gājis. Bingo! Tātad iespēja, ka atgriezīšos,— niecīga. Nino, saimniece, uz atvadām iebāž man kabatā pāri svanu ābolu (ვაშლი [vašli]), 1800m augstumā augušu.

Pirmie 6km pa līdzenu taku gar ადიშისჭალა (Adišičala) upīti, kura tek no ledāja. Daudz knapāka, nekā oktobrī: ūdens daudzums atkarīgs no gaisa temperatūras & ☀ starojuma. Uz takas zem plānās sniega kārtiņas dažviet ledus; veicu kādus trīs vai četrus pusotra apgrieziena salhofus & vienu ritbergeru; manuprāt, tīri jēdzīgi, jo allaž piezemējos uz kājām. Vietā, kur oktobrī brizdams samērcēju pat īsbikšu galus, tagad varētu pat nenoautiem apaviem tikt upītei pāri; zābaciņus tomēr noauju, jo akmeņi straumē apledojuši & negribas iežauties visā garumā. Ūdens maķenīt pāri potītēm. Tālāk ~3km/450m kalnup. Kāds (ļaužs) patiesi pa taku gājis pirms beidzamā ❄ (~3cm), bet pēc tam — kaut kas suņveidīgs. Ja nu kas, man sarkana cepurīte ⛑ somā. Aši tieku līdz 2650m augstumam, kur beidzas mežiņš. Lai arī debess pilnībā apmākusies & sijā smalks sniedziņš, sniegs uz takas žilbinošā baltmē & nevar saprast, kur iepriekšējais gājējs licis pēdu. Ja netrāpu, sniegā līdz 2/3 ceļgala augstuma. Tomēr pārejas tuvums dzen uz priekšu, un drīz vien arī stabiņš ar augstuma atzīmi 2722m klāt.

Lejupceļs pa dienvidu nogāzi, kurā ❄ vien pāris centimetru. Slīdamībai ar to gana, un jaunie Aldi zābaciņi maķenīt spolē, tomēr ~500m lejup pieveicu bez salhofiem & ritbergeriem. Grēdas šajā pusē vējš stiprāks, tāpēc uzvelku vēl vienu jaciņu — ar kapuci. Ceļa atlikusī daļa — gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas: 19km pa palīdzenu taku līdz Haldei (ciemam, kurā ļaudis tikai vasarā), tad pa lauku ceļu caur Iprali (ciems, kurā dažas mājas ar mītniekiem arī ziemā) līdz Davberi un tad pa pusbūvētu šoseju (būvē patiesi pamatīgi — no betona, kā kalnos pienākas). Ticis uz ceļa, @ booking.com pasūtinu naktsmājas. Pusceļā piestāj pretimbraucošs mikriņš, un šoferītis, uzzinājis, no kurienes esmu atnācis, vaicā, vai saviem spēkiem tikšu līdz galam. Pateicos & atsaku, ka 5km līdz tumsiņai var arī atpakaļgaitā paspēt.

Ap sešiem, kad krēslo, nonāku viesu namā. Drīzāk esmu nosalis, nevis noguris. Istaba tīri jēdzīga, tikai vēsa gan; elektriskais sildītājs ne pārāk jaudīgs, turklāt istabā labu laiku neviens nav mitis. Sasildos dušā (karsta, bet ne pārāk spēcīga), izdzeru kādu litru ūdeni, atceros, kas troļļa mājā raxtīts uz sijas (ēst būs tikai rīt) un, uzvilcis džīnas un svīteri, palienu zem segas. Var iztikt. Sildītāja ventilators maķenīt trokšņo, bet manu miegu traucēt tas nespēj. Nepaužu pat pienācīgu sajūsmu par Antras atsūtītajiem lidojošo lapsu foto — jo tad būtu roķeles no tīkamā zemsegas siltuma jābāž ārā.

7.oktobris, Čvabiani–Adiši 🇬🇪

Šodien paredzēts ~otrais posms gājienā Mestija–Ušguli (11km/900m) + 3574m augsta virsotne, par kuru vakarrīt vaicāju Veras dēlam.

Brokasts viesu namā vēl neizteiksmīgāks nekā vakardienas vakariņas: pasūtinātās biezputras vietā burka auzu pārslu & krūzīte uzkarsēta piena.

Trofejkrūzīte: mans mīļākais lielums,
mana mīļākā krāsa

Šodien debess bez neviena paša mākoņa. Ap desmitiem dodos ceļā: garām vakar aplūkotajai baznīciņai, sākumā pa ganībām, tad pa brikšņainu lapukoku mežu uz Tetnuldi slēpošanas pacēlāja apakšējo staciju (2,8km/650m). Pirms pašas stacijas vietā, kur kartē iezīmēts avots, to aizbēris noslīdenis, palikusi tikai plāksnīte & pusapbērta krūzīte. Tā godam nokalpoja visu ceļu, bet, kad biju atpakaļ Veras viesu namā, izslīdēja no rokām & uz flīžu grīdas pagalam bija. :(

Taka iziet klajā pie divstāvu koka namiņa ar uzrakstu Hotel (booking.com neviena naktssmītne šajā vietā bnav rādīta); tam līdzās plaša vienstāvu ēka, kurā kafejnīca. Virtuves durvis un logi plaši vaļā, iekšā deg gaisma un skan radio, bet nevienas dzīvas dvēseles nemana. Paejos pārsimt metru līdz citai kafejnīcai, kura vaļā, iedzeru tur kafiju un pavaicāju par viesnīcas īpašniekiem. Droši vien esot nobraukuši lejā uz ciemu. Tālākais ceļš augšup slēpošanas kalnā ved garām viesnīciņai — nolemju tomēr 

Fotorāmis 2692m augstumā (ar Ušbu)

pieklauvēt. Pēc brīža no pagrabstāva durvīm namiņa sānos parādās samiegojies vīriņš: jā, jā, atceļā var pārnakšņot, ₾80 (202.gadā tas bija ap €30, 2025.gadā — €25) par nakti kopā ar vakariņam. Saku, ka pēc četrām dienām būšu klāt, un dodos kalnup.
Sastopu jaunu franču pāri, ar kuriem kopā ceļoju mikriņā no Zugdidi uz Mestiju: runā angļu val. & pat neviebjas. Viņi pa taisnāko taku uz Adiši, es pastāstu, ka arī turp, tikai pa ceļam uzkāpšu ~3500m augstā virsotnē. Novēlam cits citam laimīgu ceļu un dodamies katrs savā virzienā.

Menhīrs ar 🇺🇦 karogu

Tetnuldi kalnā kāds pusducis pacēlāju; galvenajā nogāzē — trīs cits citam galā no 2200m līdz 3150m augstumam. Pirmā posma augšgalā (~2700m) liels līdzens placis, kurā vairākas kafejnīcas, labierīcības, gadžetu lēdētava (ar Saules enerģiju)... Un liels zaļš fotorāmis, kurš bez gustava noteikti izs'tās daudz labāk nekā ar viņu.

Augšupceļā vēl viena pārsēšanās vieta (3030m) un menhīrs ;), uz kura uzkrāsots 🇺🇦 karogs. Слава Україні! Nonācis pacēlāja augšējā stacijā (3150m), uzvelku oranžo jaciņu; līdz tam bija labi īsbiksēs un īspiedurkņu krekliņā. Tuvējās klintīs vairāki sniega laukumi — tādā augstumā dienas siltuma par maz, lai vēsākā brīdī sasnigušais izkustu. Tālākais ceļš pa taku, kura kartē gan zīmēta, taču dabā tikai nojaušama. Augājs — pavisam īsa zālīte, kurā pa kādam krokusa ziedam. Oktobrī! Taka vairs ne pa akmeņainu augsni, bet pa nobiru laukiem: tālumā to var saskatīt, jo nedaudzie gājēji no akmeņiem notrinuši ķērpīšus, bet, nākot tuvāk, nekādas skaidrības, kurp tālāk. Turklāt sākas klintis, starp kurām var tikt augšup vienīgi pa taku. Nāk jau četri, un saprotu, ka no iecerētās virsotnes šodien nekas neiznāks.

Krokusi oktobrī

Griežos lejup — kad nobiru lauki beidzas, var paiet tīri labi, tikai ceļgaliem gan ko turēt. Kādā vietā ganu vasaras apmetne ar būdām un akmeņu krāvuma aplokiem. No turienes sākas kartē zīmēta taka: sākumā traversā, tad stāvus lejup pa nogāzi, visbeidzot ieslīpus lejup, līdz sešos beidzot skatam paveras Adiši ciems. Teju katrā ēkā — viesu nams, jo takotāju izmitināšana te — 2100m augstumā — vienīgais darījumdarbības darbības. 

Starp ēkām līkumodams, pamanu veikaliņu (pareizāk sakot, no nomaļiem sanaglotu piebūvīti, kurā noris tirdzniecība); bez burbuļūdeņiem, konserviem un koņčām ir arī mājas vīnogas un beidzamie lauka tomāti. Nopērku pa kilogramam un dodos uz viesu namu Caucasioni — visjaunāko un vislielāko ēku ciemā, kura īpaši celta kā viesu nams: istabas nelielas,

Līdz Adiši daži soļi

tomēr ērtas, lieliem logiem, koka grīdām & apšuvumu, daudz kontaktligzdu, gaiteņa abos galos — plašas WC/dušas telpas ar riktīgi karstu ūdeni. Lai gan tīmeklī cildinošas atsauksmes par viesu nama maltītēm, nomazgāju sevi, nomazgāju vīnogas un liekos gultā — šī diena izrādījusies pagrūta. Arlabunakti!

 Vizualizācija (no mapdirector.com)

Šodien 20km/1700m kāpuma, taču 1300m krituma nogurdinājuši krietni vairāk.

Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa (SK) vietnē.

Nākamais texts: 8.oktobris, Adiši–Ušguli 🇬🇪

6.oktobris, Mestija–Čvabiani 🇬🇪

Brokasts Mestijā

Šodien došos visplašāk zināmajā kalnu pārgājienā Sakartvelo: Mestija–Ušguli. Daži draugi to gājuši, un atsauksmes sajūsmas pilnas. Takas aprakstā Jozefa vietnē pirmās dienas maršruts visai garlaicīgs un paīss — nieka 16km/700m, turklāt esmu tur bijis. Daudz aizraujošāk (& krietni kalnaināk) ir doties pa Zuruldi grēdas kori; no turienes skatiem apakšžoklis atkaras līdz ceļiem & nav dabonams atpakaļ, bet arī tur esmu staigājis, tāpē izvēlos Zuruldi grēdas traversu caur Ieli un Cvirmi. Nav ne jausmas, cik tur kilometru, bet vai nu netikšu pa dienu galā.

Gultā traki tīkami; pieslienos vien ap deviņiem. Pasūtinu mītni nākamai naktij Čvabiani ciemā (misēklis — ciems pilnīgi nekāds; Cvirmi nav diez ko interesantāks; ar šī brīža pieredzi teiktu, ka jāpaliek vai nu pie Teo & Meraba Tetnuldi slēpošanas kalnā, vai Ieli) Naktī lijis, un mākoņi virs Mestijas vēl zemāki nekā vakar vakarā. Tie, kuri grasās šodien lidot, pilnīgi noteikti paliks gribot. Brokastā uz manas istabas lieveņa sviedru kafija no Rīgas un siers & tomāti no Kutaisi.

Sarunāju ar Veru (bļāviens, no kurienes kartveļiem tādi krievu vārdi!?), viesu nama saimnieci, ka atstāšu pie viņas šādas tādas pārgājienā nevajadzīgas mantas: džīnas, guļammaisu, adīkli... Pie viņas atbraucis dēls, kurš dzīvo kaut kur Vakareiropā, ar ģimeni. No viņa uzzinu labākās takas uz ~3500m augstu virsotni, kurā varētu uzkāpt nākamajā dienā.

Dodos ceļā ap vienpadsmitiem. Gājiena sākums pa taku, kuru esmu gājis vairāk nekā jebkuru citu Mestijā. Pēc 3,4km/300m tieku uz asfaltēta ceļa, kurš ved uz Zuruldi slēpošanas pacēlāja apakšējo staciju. Pa ceļu staigāju vairākas reizes februārī, kad takas bija dziļā sniegā. Pēc nepilna kilometra norāde uz Ieli. Pa ceļu kā jau pa ceļu — kāpumi un kritumi pagalam lēzeni, atliek tikai kustināt kājas. Pirmais (it kā) ciems — Heškili (6km), tajā vairākas tādas kā vasaras mājas un kempings. Kad vēlāk pētīju kartē, nogāzē, kura no ceļa nav pārskatāma, atzīmēti vairāki svanu torņi. Ceļš traversā pa nogāzi, nav pārāk dubļains un ik pēc 100m ceļa stabiņš. Garām pabrauc daži kalnu apvidum nenopietni auto (bez pilnpiedziņas un zemu grīdu). Vairākās vietās metāla krusti ar ziedojumiem uz pamatnes (svecītes, monētas, mazītiņas čačas (?) pudelītes. Ceļā uz Omalo (Tušetijā) tādi vietās, kur kāds auto ar visiem braucējiem devies beidzamajā reisā aizā. Mākoņos parādās pa kādam gaišzilam caurumam.

Starp Heškili & Ieli

Drīz vien klāt Ieli (12km), kurā ceļš beidzas. Manuprāt, jaukākais ciems no Svanetijā redzētajiem: pastāvā dienvidu nogāzē, mājas pa gabaliņu cita no citas, daudz koku un dārzu, ir daži svanu torņi, atstatu no ciema divas mazītiņas baznīciņas, ielu vietā takas  rīkšu žogiem abās pusēs (nāk prātā Kronenbergs (pēc atmiņas): Bet pa šauro ganu ceļu | Nāk vēl divi duči peļu), diezgan dubļaini, bet tas šim ciemam piedien, publisks avots pašā viducī ar koplietošanas emeljētu krūzīti ļaudīm &  sili lopiem. Nometu somu žogmalē un dodos baudīt ciema vaibu (2020.gada nevārds). Žēl, ka še nonāk tikai paši neatlaidīgākie tūristi.

Posms no Ieli līdz Cirmi (12km>18km) — pats čoinākais šodien: pa takām, kas no sendienām kalpo satiksmei starp ciemiem, pa skuju koku mežiem augšup lejup, ik pa laikam pāri kādam strautelim vai skatu uz Enguri upes ieleju. Visos taku krustojumos/sazarojumos ceļa radītāji ar attiecīgās vietas augstumu, kā arī attālumu & iešanas ilgumu līdz nākamajam objektam. Pusdienas gaitā: mežrozīšu paaugļi, irbenes un pīlādži.

Cvirmi ciems (18km) — pilnīgi nekāds: izpleties uz plato bez kokiem un ar ielām, kurās dubļi no traktoriem, ne lopiņiem. Pāris mazāk dubļainu ielu, kurās savrupmājas kā Jaunmārupē. Labi, ka neesmu pasūtinājis naktsmītni šajā neizteiksmībā. 

Cvirmi sivēnmāte ar duci atvašu
(otrā pusē tāds pats pulciņš)

Atlikušais ceļš (18km>26km) ne pārāk aizraujošs pa grants un asfalta ceļiem pa līdzenumu un lejup, ja neskaita dažus šōtkatus šosejas serpentīnā. Netālu no Ungviri pārejas gandrīz pašā kalna korē jauks ezeriņš, kura krastā dīvains nams — jaunlaikos celts, bet neapdzīvots, tomēr stikli (aiz restēm) veseli. Maķenīt pirms sešiem esmu Irinas viesu namā Čvabiani ciemā. Dīvaina ēka — sākotnējam divstāvu mūra būvapjomam vienā pusē piebūvēts koka paplašinājums, un iznāk, ka istabām, kuras sākotnējā ēkā, logi uz gaiteni, ne ārpasauli. Irina grasās mani tādā iemitināt, bet bilstu, ka vēlētos istabu ar īstu logu. Tā kā tovakar esmu vienīgais viesis, tad manu vēlmi apmierina, vienīgi nākas iztikt ar vienguļamu gultiņu. Pasūtinu vakariņas (būs gatavas pēc stundas), nomazgājos riktīgi karstā dušā un izmetu loku caur ciemu: vienīgās dzīvās dvēseles ir kāda laipna govs (tādas Svanetijā itin visas), kura nesteidzīgi tipina no ganiem mājup, un trīs jaunieši uz mopēdiem. Gandrīz tikai tradicionālas svanu ēkas ar koka galeriju otrajā stāvā un torņiem līdzās, taču diezgan nolaistas un dadžos ieaugušas. Pakalnā baznīciņa, kura, šķiet, nav pārāk bieži apmeklēta. Ciema galveno ielu ieņēmis strauts un tā izskalojis, ka cauri var tikt vienīgi ar 4WD.

Laipna Čvabiani govs

Kā Jozefs savā vietnē raksta, vairums naktsmītņu Sakartvelo pagalam lētas: saimnieki cer tādējādi pievilināt vairāk tūristu un pēc tam zaudēto atgūt ar nesamērīgi dārgiem ēdieniem. Šī tieši tāda: €10 nakstmītne + €10 vakariņas (precīzi neatceros; mums, protams, "dārdzība" tāda nosacīta). Vakariņas patiesi neizteiksmīgas: zupa, hinkaļi (~kartveļu pelmeņi), kūciņa saldēdienā. Bet nostaigājušamies ļaužam jau galvenais kaut reizi dienā ko siltu vēderā.

Savelku istabā vēl pāris elektrisku sildītāju no citām, sakarinu apkārt mitrās drēbītes & zābaciņus, un liekos uz auss. Arlabunakti!

Gājiena vizualizācija (ar mapdirector.com; relive kļuvis pārāk alkatīgs un vēl vairāk apgraizījis bezmaksas versijas iespējas, tāpē nolēmu ar viņiem vairs nespēlēties):

Šodien 26km/1500m kāpuma.

Mestijas-Ušguli gājiens Jozefa (SK) vietnē.

Nākamais texts: 7.oktobris, Čvabiani–Adiši 🇬🇪

5.oktobris, Kutaisi–Mestija 🇬🇪

Mākoņi, kuri bija traucējuši
gaisa kuģītim (L410)

Nedēļu iepriekš (28.septembrī; sarakstus Vanilla Sky publisko iepriekšējā mēneša beidzamajās dienās) esmu nopircis lidbiļeti Kutaisi (KUT 🇬🇪)–Mestija (UMGS 🇬🇪) par ₾50 (€16...18 atkarībā no maiņas kursa). Lidojums plkst. 12.30. Ap vienpadsmitiem esmu autoostā, atradis mikriņu, samaksājis šoferim ₾3 un tīksmē gaidu, kad dosimies ceļā. Un tad plkst. 11.12 atnāk ziņa, ka laika apstākļu dēļ lidojums atcelts. Kalni. Atgūstu samaksāto un dodos meklēt mikriņu uz Zugdidi. Tas papilns, un visai drīz dodamies ceļā. Aizsūtu viesu mājas saimniecei ziņu, ka lidojums atcelts un ieradīšos kaut kad vakarā. Brauciens līdz Zugdidi ~2h/₾10; apvidus — pilnīga Zemgale, ja neievēro kalnu grēdas tālumā.Pie Zugdidi stacijas mikriņš uz Mestiju priekšā. Sarunāju ar šoferīti, ka sēdēšu viņam līdzās (& baudīšu ainavas). Sagaidām vilcienu no Tbilisi pēc kādas pusstundas, mikriņš piebirst pilns ārzemnieku, un dodamies ceļā.
Starp šoferīti un mani apsēžas Kolete no 🇨🇭 vācu daļas. Nesteidzamies: vispirms šoferītis iebrauc Zugdidi nomalē norārtot kādas savas darīšanas (un pasažieri tiek pie hurmām no čoma dārza), tad pusceļā apstājamies uz kafijas & WC pauzi kādā ceļmalas kafejnīcā. Pēc pusstundas brauciena pa līdzenumu ceļš ieiet ielejā, kuras dibenā kilometru desmitiem spēkstacijas uzpludinājums. Ceļš visai jēdzīgs, un vairākās vietās to vēl uzlabo. Ceļš 135km/4h (ar pitstopiem)/

Kad esmu pie viesu nama,
Mestijā jau teju nakts. Oktobris

₾35. Laiks apmācies, bet brauciena laikā nelīst. Skaidrs, ka tik zemos mākoņos gaisa kuģītim nekāda lidošana neiznāk.

Kolete pirmo reizi Sakartvelo, tāpē pastāstu, kas Svanetijā skatāms (man šī trešā reize Svanetijā & sestā Sakartvelo), un iesaku atceļā lidot no Mestijas. Šoferītim arī gribas parunāties ar Koleti, bet viņiem nevienas kopīgas valodas, tāpē man nākas tulkot. Daži jautājumi visai tieši - kā jau pie smalkas etiķetes nesamaitātiem ļaudīm: vai Kolete precēta (nav), kad grasās precēties (ir saderināta), par ko strādā (vecmāte) utt. Katra teikuma galā piebilstu, ka jautājumi ne no manis, bet šoferīša.
Kad nonākam galā, jau krēslo. Neesmu dzēris ne lāsi alkohola, taču galva dulla: 20min lidojuma vietā kādas septiņas stundas mikriņos. Un ietaupīti ₾5. Maiznīcā nopērku plāceni, dārzeņu veikaliņā — dažus tomātus brokastam, un dodos uz Irinas viesu namu. Esmu tam gājis garām citās reizēs: visai nesen būvēts, plata & ērta gulta un karsta duša — kas cits nogurušam ceļiniekam vajadzīgs.

Nākamais texts: 6.oktobris, Mestija–Čvabiani 🇬🇪

3.&4. oktobris, uz Sakartvelo 🇬🇪

Pērn biju Svanetijā novembra vidū (11.–18.novembrī (?)), un tad 2500m augstumā jau bija sniegs. Šogad kāroju turp noklūt agrāk. Vaktēju cenas, līdz novaktēju KRK 🇵🇱 –KUT 🇬🇪 15.oktobrī par kādām 15 naudiņām. Drīz vien piepirku arī RIX 🇱🇻 – KRK 🇵🇱 par kādām desmit, tikai Krakovā nāktos pavadīt divas naktis.

Kaut kad augustā atnāca ziņa no viziera, ka lidojumā izmaiņas (šoreiz mainīts nevis laiks, bet galamērķis: Kutaisi vietā Tbilisi). Tas nozīmēja, ka drīkstu izvēlēties citu lidojumu no 🇵🇱 uz 🇬🇪 laikā posmā no 15 dienu pirms sākotnējā datuma līdz 30 dienu pēc tā  (no 1.oktobra līdz 14.novembrim) un par maiņu nemaksāt. Vēlējos, protams, pēc iespējas agrāk. Izvēlējos WAW 🇵🇱 – KUT 🇬🇪 otrdienā, 4.oktobrī — tāpēc, ka VanillaSky (kartveļu iekšzemes lidsabiedrība) līdz tam bija lidojusi no Kutaisi uz Mestiju reizi nedēļā — trešdienās. Viņi (vanillasky.ge) patiesi kartveliski atslābināti: sarakstus daudz iepriekš nepublisko, biļetes uz lidojumiem nākamajā mēnesī sāk pārdot vien dažas dienas pirms tā sākumā. Nekartveļi, kuri vēlas lidot pirmajā vai otrajā datumā, var pēc sirds patikas izlēkāties no biksēm laukā. Biļeti (₾50/€18) lidojumam 5.oktobrī nopirku, šķiet, 28.septembrī; par laimi, trešdienas sarakstā bija palikušas.

Biļeti uz Krakovu nācās izmest; tās vietā nopirku RIX 🇱🇻 – WMI 🇵🇱 (Varšavas lauku lidosta kādus 40km no pilsētas centra) pirmdienas, 3.oktobra, vēlā vakarā. Rainis tajā dienā lidoja uz WMI 🇵🇱 arī agrā pēcpusdienā, bet tad baigā nīkšana Varšavā būtu iznākusi. Izpētīju, ka varu paspēt Varšavā pārbraukt no vienas lidostas uz otru arī tādā gadījumā, ja lidojums no Rīgas kavētos un tāpēc neizdotos noķert beidzamo vakara/nakts vilcienu.

3.oktobris

Lidojums RIX 🇱🇻 – WMI 🇬🇪 vienpadsmitos vakarā; iekšējā balss teic, ka jābrauc uz lidostu laicīgāk nekā allaž. Esmu tur nejēdzīgi agri, gaisa kuģis nosebojas, un tad vēl čammāšanās ar iekraušanu & izlidošanu: paceļamies nevis vienpadsmitos, bet teju pusnaktī. Toties lidojums 45min sarakstā paredzētās pusotras stundas vietā. Esmu iemācījies no galvas, ka beidzamais autobuss no lidostas uz Modlinas pilsētiņu (~6km) plkst. 0.03 & vilciens no turienes uz Varšavu — plkst. 0.27. Nākamais — ap četriem rītā. Esmu nolēmis: ja autobusu nokavēšu, ņemšu taksi & lūkošu beidzamo vilcienu noķert. Trīs stundu ilga nīkšana tādā kā Siguldas stacijā ne pārāk vilina.

Nosēžamies ~11.45pm (🇵🇱 laikā ziņā par stundu iepaliek), tad pavizināmies pa skrejceļu & aizbraucam uz perona tālāko galu. Durvis atver diezgan aši, un plkst. 11.56pm esmu ārā no gaisa kuģa. Lidostas tante ved mūs uz ēkas viņu galu, kur ieeja no Šengenas zonas atlidojušajiem. Iekšķīgi dīdos kā driģenes saēdies, tomēr neko nesaku. Pie durvīm tiekam brīdī, kad pulkstenī uzlec 0.02am. Metos skriet,  muitnieks tikai noskatās,  bet pakaļ nemetas.

Autobuss lidostas priekša stāv: tātad takša tiesu esmu ietaupījis. Ielecu, un pēc 20sec durvis aizveras. Āāāā, biļeti līdz Varšavas centram biju nopircis tīmeklī jau Rīgā.

4.oktobris

Vilciens Modlinas stacijā jau gaida, un kādās 40min tiekam līdz Varšavas centram (dienā ar visām pieturām būtu maķenīt ilgāk).

Varšavas lielā (Chopin-a — WAW 🇵🇱) lidosta nieka 7km no centra; reizi stundā turp brauc nakts autobuss. Nolemju iet kājām, jo nakts tik un tā izčakarēta. Gājiens — pa labi apgaismotām ielām kā caur Ķengaragu, vienā vietā pat poliču auto par manu drošību rūpējas, bet nepiesienas. 70min (ap 2.30am), un esmu galā.

Atšķirībā no mīļās VIE 🇦🇹, ierobežotas piekļuves zona (air-side) @WAW 🇵🇱  naktī ciet, tāpēc dodos meklēt kādu guļamsolu mezonīnā. Soli ir, pat bez paroceņiem, bet visi aizņemti, tomēr atrodu, kur vismaz piesēst līdzās kādam gulētājam. Kamēr tiesāju sviesta maizi, gulētājs ceļas augšā, savāc mantiņas & dodas prom. Pasūtinu Karpatu aitas (⏰) 4.30am, apsedzos ar guļammaisu, un arlabunakti. Laiku pa laikam kā no citas pasaules dzirdu brīdinājumus par nepieskatītu bagāžu poļu, ukraiņu & angļu valodā, tomēr visumā gulēšana neizlepušiem ļaužiem tīri jēdzīga.

Atmīnēšanā atklājas, ka mugursomas tīkliņkabatā palicis Karpatos atrastais puspakavs. Pamanījuši ko aizdomīgu, atmīnētāji metas somai virsū, taču aptvēruši, kas tas par aprūsējušu ģelzi, atplaukst smaidā. (Tāpat būs visās nākamajās lidostās, izņemot vienu. Dažā pat parunājās par pakava klātesmes ietekmi uz veiksmi kalnos/dzīvē.)

Lidojums W61575 WAW 🇵🇱 – KUT 🇬🇪 plkst. 6.10am; viziera sistēma par nezin kādiem nopelniem iedalījusi man vidējo vietu pie avārijas izejas (reģistrējos beidzamajā brīdī — vilcienā no Modlinas uz Varšavu). Izrādās, ka vietas man abās pusēs tikušas jaunam pārim; viņi, protams, vēlas sēdēt blakus & dūdot: tā tieku pie loga. Uzreiz pēc pacelšanās pārvelku bikses (Kutaisi būs ap +20c) un liekos uz auss, pa ceļam pamostos tikai brīdī, kad šķērsojam Rumānijas krasta līniju pie Konstancas; pēc tam mūs pamodina, kad jāgatavojas nolaisties.

Kutaisi lidosta krāmējas tikai ar lētajiem, viss raiti & vienkārši. Lidosta lielceļa pašā malā; dienā līdz Kutaisi var tikt ar mikriņiem, kuri no dažādām vietām brauc uz pilsētu (₾3 = rakstīšanas brīdī maķenīt vairāk par eiru). Nostājos šosejas malā, un nepaiet ne minūte, kad viens jau brauc. Ceļmalas diezgan briesmīgas: atkritumi, vairumtirgotavas, daudz autoservisu, pie katra kādi astoņi iecienītāko auto modeļu vraki, kurus pamazām kanibalizē (skrūvē nost izmantojamas rezerves daļas), nezālēm aizauguši tukšāji… Ārpus Tbilisi labāk pa zemi nepārvietoties.

No Kutaisi autoostas uz centru (kādi 2,5km) eju kājam un kaifoju par ☀️ & +15c. Pa ceļam notiesāju lobiani (hačapuri līdzīgs plācenis ar grūstu pupu pildījumu; labākajos gadījumos tas kārtīgi vircēts; Tbilisi esmu uzgājis vietu, kur lobiani cep no kārtainas mīklas).

Centrā nokārtoju daudz mazu darīšanu: tieku pie jauna tālruņa numura (vecā kontu nezin kāpēc nebija vairs iespējams papildināt), samainu naudu, nopērku mazītiņu mugursomiņu kalniem, sapērkos augļus, dārzeņus, biezpiena sieru & maconi (kartveļu/armēņu jogurts). Apmetos hostelī — reiz tur padzīvojos pa dienu, kad lidojums bija vēlā vakarā: silts, tīrs & gaišs, kārtīga virtuve & zvilnētava. Dažas viesu mājas, kurās biju palicis iepriekšējās reizēs, nepavisam nebija čoinas — bez kārtīgas apkures, patālu no centra, mēbeles savāktas pa visu māju (garā dzīve).

Nākamais texts: 5.oktobris, Kutaisi-Mestija 🇬🇪

Siņevirs–Ļviva 🇺🇦

Šodien jātiek uz Ļvivu. Viens variants: slieties augšā sešos, septiņos doties uz Mižhirji, vienpadsmitos no turienes ar autobusu uz Volovecu (orki pirms kāda laika ietrieca tur raķeti — viņiem vien zināmu iemeslu dēļ: kalnu vidū) & tad 3,5h ar vilcienu līdz Ļvivai. 6.03am atnāk Karpatu aitas modināt, bet, nu, pie mārrutka, tādā agrumā.

Noguļu līdz deviņiem, nesteidzīgi pabrokastoju (Karpatu biezpiens & tomāti no Ukrainas laukiem) & vienpadsmitos dodos ceļā. Tā nesteidzīgi. Šo taku Karpatos esmu gājis visvairāk reižu; beidzamo — novembra beigās piecu suņu pavadīts. ;)

Divos esmu Mižhirjā, un izrādās, ka iecerētais autobuss uz Volovecu pulksten trijos atcelts. Nākamais turp esot tikai piecos no rīta. Dodos uz mīļo Terasi pusdienās: no kaltētām bekām saldā krējumā vārīta zupa, svaigu kāpostu salāti & ar speķīti sacepti kartupļi. Pieticīgiem ļaužiem pēc 3h pastaigas iet iekšā, ka džinkst vien.

Kādā veikalā sadabūju kartona gabaliņu, izmetu loku līdz ciema galvenajai zeltkupolotai baznīcai nofočēt dažus atbaidošus eņģeļus & pusčetros esmu uz trases. Mašīnu plūsma dzīvīga, ar divarpus stundām ~40km vajadzētu pietikt.

Noeju kādus 2km, bet neviens braucējs nestāj. Laikam vajadzēs kruķi stopošanas vajadzībām ieviest. Un tad škodā jāņunakts krāsā piestāj Anna!

Uzrakstu uz kartona gabaliņa viņa nav izlasījusi, jo mums pa ceļam kādi 3km, un tādā sprīža dēļ nebūtu bijis vērts bremzes pedāli spiest. Viņa caur Dolinu brauc uz Ivanofrankivsku: uz Ļvivas pusi ir, bet pavisam citādi, nekā biju iecerējis. Bet lai iet! Annai līdzās Rūdi, ne pārāk nopietna izmēra suns (Agnesei & Rimantam tādi paši, Skrjabinam noteikti niezētu ķepas sadot pa muti), mēs ar mugureni ieraušamies aizmugurējā sēdeklī. 

Anna no Zaporižjes, bet pēc kāda sākuma pārvākusies uz Oradju Rumānijā (ļoti jauka Austroungārijas pilsētiņa pie pašas Ungārijas robežas). Ved Rūdi vecim Ivanofrankivskā, jo pati grasās pie meitas uz Londonu. Ceļš pāri Viškivas pārejai (1000m) kādreiz bija sūrs bedru slaloms @20km/h, bet pirms diviem gadiem kapitāli atjaunots. Ceļā divi kontrolpunkti, bet auto, kurā dāma pie stūres & vectētiņš aizmugures sēdeklī, pat neapstādina, pamet tik ar roku, lai braucam tālāk. Urbānās leģendas vēstī, ka tā ķerot tos, kuri izvairās no armijas. Nezinu, cik tur tiesas. Ceļs paiet aiztautīgās sarunās, & Dolinā (Stepana Banderas dzimtais novads; sarkanmelnu karogu krietni vairāk nekā zildzeltenu) gluži žēl kāpt ārā. Iesaku Marmarosu grēdu, Sigišoaru & Madeiru. Un nospēlēju Шо ви браття — patiesi iesaku sameklēt YouTube & noklausīties! Izkāpis sniedzu banknoti ~€5 vērtībā, bet Anna neņem: viņai taču esot darbs. It kā man nebūtu, turklāt manā tēvijā degviela katrā benzīntankā bez ierobežojumiem!

Ielas malā pavaicāju kādai jaunai dāmai, kur meklējami autobusi uz Striju. Viņa norāda uz koši izkrāsotu namiņu otrpus ielai. Pie tā pulciņš ļaužu, bet nekādu sarakstu. Brīdī, kad vaicāju, vai šeit piestāj man vajadzīgie busiņi, viens ir klāt, turklāt iznāk pat apsēsties (būtu varējis arī nostāvēt pusstundu līdz Strijai).

Strija — pamatīgs transporta mezgls; stacija līdzās autoostai. Neviena busiņa uz Ļvivu nemana, tāpēc dodos iekšā stacijā. Kasē vaicāju, cikos nākamais uz Ļvivu. Kasierīte teic, ka šobrīd ejot prom, un uzsauc kolēģei, vai esot jau aizgājis. Metos uz peronu stacijas priekšā, un tur patiesi elektrovilciens sācis ripot prom. Griežos atpakaļ, lai pavaicātu, cikos nākamais vilciens, bet kasierīte sauc: Skrien, trusi, skrien uz trešo peronu! Metos ārā no stacijas, un tur dažus sliežu ceļus tālāk patiesi vēl viens elektrovilciens. Ielecu, un pat asti durvīs neiespiež!

Brauciens maķenīt ilgāks par stundu  un esmu mīļajā Ļvivā. Neticami — četrās stundās no Mežhirjes! :D

Ļvivā dzīve maz atšķiras no miera laikiem: kafejnīcas ļaužu pilnas, ielu mūzikanti, suvenīru veikaliņi vaļā, pat viens tūrists ieklīdis. ;) Operā bijis kamermūzikas koncerts (kamēr braucu vilcienā). Dažām baznīcām vitrāžas no ārpuses aizsegtas metāla loksnem & skulptūras ievīstītas tādos kā paklājos vai apkrautas smilšu maisiem.