Citi Karpati (2016. gada Annas dienā)

(sens texts no WhatsApp)

Pēc divu dienu ceļošanas beidzot esmu kalna pakājē. Rīt trausīšos augšā Pipā Ivanā (2020 m), pēc tam citas virsotnes, tostarp arī Ukrainas augstākajā - Hoverlā (2061 m). Esmu pa šīm vietām staigājis pirms 42 gadiem kopā ar vecākiem.
Bet nu par šodienas piedzīvojumiem.
No rīta trīs stundas pastaigājos pa Ivanofrankivsku (poļu laikā saukta par Staņislavovu), nopirku dažas necilas pastkartes & daudz izcili skaistu marku (ar pilnu atbildību varu teikt, ka nevienai citai valstij tik skaistu nav!), ieēdu boršču & divējus vareņņikus (ar biezpienu & plūmēm) un plkst. 12.30 sēdos mikriņā (120km/3h/2,5eiru) uz Gucuļzemes (Гуцульщинa) galvaspilsētu Verhovinu.
Ivanofrankivska ir mazītiņa lielpilsēta - izmērā kā Liepāja. Tīra, nesteidzīga, saglabājies daudz poļu laika ēku. Ja kādreiz gadīsies būt šajā pusē, priecāšos iegriezties vēlreiz. Visu ceļu nosēdēju priekšējā sēdeklī atkārušos apakšžokli.
Verhovina arī jauka un tīra. Ieradies, tūliņ nopirku autobusā biļeti uz galamērķi Šibeni (Шибене). Pastaigaju brītiņu, atradu kafejnīcu ar bezvadu tīmeklī, īsinot laiku, ieēdu gardu baraviku zupu, iedzēru dažas lieliskas kafijas (šķiet, vienīgā sū**gā Karpatos atrodama mīļajā viesnīcā Siņevira pārejā) & uzrakstīju pāris pastkaršu. 

Desmit minūšu pirms autobusa atiešanas (ir pieredze: reiz dzinos par agru aizbraukušam autobusam ar taksi pakaļ) biju autoostā. Tranzīta autobuss, tāpēc īpaši nesatraucos, kad tas laikus nebija parādījies. Stundas ceturksnī pēc paredzētā atiešanas laika (5.50pm) tomēr gāju uz kasi skaidroties. Izrādās, reiss atcelts. Atdevu biļeti & prātoju, ko tālāk. Līdz Šibenei ap 30 km. Nolēmu - iešu kājām un stopošu. No autoostas tobrīd devās ceļā mikriņš uz Ivanofrankivsku, iekāpu tajā un pabraucos kādus 5km līdz vietai, kur nogriežas (strup)ceļš uz Šibeni. Izkāpām savs desmits ļaužu; sapratu, ka lēnākajam vislielākās izredzes ko nostopot, bet par galīgu smilšumaisu (skrējēju žargonā sandbag - tāds, kas distances sākumā taktisku apsvērumu dēļ taupās) ar' negribēju būt, tāpēc aizlēkšoju visiem pa priekšu. Nogāju kādus 4 km, bija dažas mašīnas, bet neviena neapstājas: dažas tāpēc, ka pilnas, dažas tāpēc, ka biezas, vēl citas radīja, ka tūliņ nogriezīsies. Un tad - balts Ford Transit mikriņs, gluži kā Dieva/dievu sūtīts. Izrādās, gaidītāji, uzzinājuši par ķibeli, zvanījuši mikriņa īpašniekam Mihailo, lai glābj. Mihailo arī glābis. Sākumā bijām kā siļķes mucā, bet - kā krievi sāka - в тесноте, да не в обиде. :) Ar laiku pat tiku sēdēt - blakus Mihailo. Visu ceļu skatījos, vai kur neredzēšu uzrakstu вiльна комната, bet nekā. Tad vērsos pie sava glābēja - varbūt viņš zina kādu vietu, kur pārnakšņot. Mihailo tūliņ pagriezās atpakaļ un vaicāja kādam vīram vārdā Ivans, vai ņemšot ceļinieku pie sevis. Kāda runā, teica Ivans, un es domās laidos tādā kā Elektras triumfa dejā pēc tēva nāves atriebšanas. Kad bijām nonākuši Šibenē, samaksāju Mihailo trīstik, cik būtu maksājusi autobusa biļeti un nopirku kārtējo Saules lolotu tomātu (0,40 eiru/kg) devu. Tikām robežsargi bija mani piereģistrējuši (tur postenis) - ha, ha, viņiem pietika ar ID karti, atļāva pasi somas dziļumos nemeklēt.
Mans glābējs, kurš bija uz brīdi pazudis, bija atkal parādījies un māja, lai nākot uz mazmazītiņu namiņu. Izrādījās, ka tas ciema barčiks. Nezinu, kurš bija ierosinājis, bet četratā (vēl bija Ivana sieva Marija) izkodām vienu polšu. Я - малопющий (как пю, всё мало ;D), bet šī nudien nebija tā reize, kad atteikties. Uzkodās bija Marijas siets siers - baigi labais! Kad brauciens bija atzīmēts, devāmies uz Ivana & Marijas namiņu augstu nogāzē. Pa ceļam bija pārkāpjami daži žogi, kam abas pusēs tādi kā soliņi - aitas laikam nespēj iemācīties tikt tādiem pāri.
Namiņš jauks, spīd & laistās, ūdensvads, elektriskā plīts utt. Biju iecerējis pāris tomātu vakariņās, bet kas tev deva - viņu vedekla uzkrāva tāāāādu kaudzi makaronu ar rīvētu pašu (citādu!) sieru, ka vēders tagad trīs dienas pa zemi vilksies. Vakariņas arī neiztika bez... - jūs jau paši saprotat, bez kā. На корне.
Man ierādīja priedes dēļiem apšūtu istabu pa visu otro stāvu - ar savu vannnasistabu & milzīgu vismaz trīsvietīgu matraci uz grīdas. Kā saprotu, viņi laiku pa laikam kādu izmitina.
Tālrunim nav zonas, un neķer arī nevienu bezvadu tīmekļa punktu, tāpēc manu garadarbu saņemsit neparedzamā nākotnē.

P.S. Kad nebiju vairs pie skaidra prāta, pamanīju līdzās robežsargu būdiņai tumšzilu trešo GOLFu ar Latvijas numuru FU****. Nolēmu, ka tā to nevar atstāt: izraku no somas neaprakstītu pastkarti, uzšņāpu skaidrā latviešu valodā Lielais brālis Jūs vēro & šifrēti savu tālruņa numuru un aizliku pastkarti aiz logu tīrītāja. Visiem zināms, ko izjūt likumpaklausīgs latviešu autovadītājs, ieraudzījis A5 formāta (pastkarte gan mazāka, bet vai tad pa gabalu tik labi redzams!?) lapiņu uz vējstikla. Turklāt latviešu valodā Ukrainas nekurienē. Ja uznāks žagu lēkme, zināšu, no kā.