Madeira, piektā diena

..kāpt gribu kalnā visaugstākā..*

Viena no kārdinošākajām takām salā starp divām augstākajām virsotnēm: Pico Areeiro (1818 m) un Pico Ruivo (1861 m). No hosteļa saimnieka  uzzinu, ka tuvākā vieta, kas sasniedzama ar satiksmes autobusu (Poizu (Poiso) pāreja) apmēram 7 km no takas zemākā gala. Tādu gabalu varētu pieveikt kājām, bet salā arī stopošana esot bez lielām grūtībām. Pie okeāna ap +18c, caur mākoņu spraugām brīdi pa brīdim palūkojas Saule. Pastaigām vienkārši lieliski!
Izmetis lociņu pa Funšalas centru, bez piecām desmitos esmu autoostā pie pieturas; pie autobusa rindiņa - visu zemju pensionāri, savienojieties! Pievienojos arī es. Izrādās, stāvētājus te autobusos neņem, un kāds ducis brauktgribētāju paliekam aiz durvīm. Tūliņ ir klāt kāds vīriņš uniformā, saskaita mūs, un pāris minūšu vēlāk piebrauc cits, mazāks busiņš. Drīz vien metamies pakaļ lielajam.
Busiņš pa serpentīniem rāpjas kalnā, milzīgie kruīza kuģi ostā paliek aizvien mazāki & mazāki, lapu koku nomaina skuju, un arī tie paliek aizvien skrajāki & skrajāki, līdz klāt arī Poizu pāreja (1412 m). Esmu vienīgais, kas izkāpj no autobusa. Iegriežos ceļā uz Pico Areeiro un neesmu nogājis ne simt metru, kad parādās pirmais auto un apstājas pie manas paceltās rokas. Tūristi, protams; kas gan šeit vietējiem būtu darāms. Vācietis Timo un poliete Barbara, galīgi bērni - tā ap trīsdesmit. Viņi ieradušies Madeirā dienu pirms manis - ar piedzīvojumiem: Funšalas lidosta kā kaprīza jaunkundze, ja sliktā garastāvoklī, var arī nedabūt (nolaisties). Šoferīši esot mēģinājuši, bet sānvējš bijis par stipru, tāpēc laiduši uz kaimiņu salu Portu Santu (Porto Santo) ~40 km attālumā un no turines kūlušies uz Madeiru ar prāmi.
Ceļš lēzeni kāpj augšup, drīz vien koku apkārt vairs nav. Elpu aizraujoši skati uz visām pusēm, vienīgi kalna virsonei priekša uzsēdies mākonis.
Drīz esam galā, patencinu & kāpju ārā. No pastaigu laika vairs ne vēsts: vējš gāž vai no kājām, miglā tikko var savu degungalu saskatīt & noteikti nav siltāks par +5c. Sāku apsvērt, vai drošības pēc mugursomā (patiesībā auduma maisiņā ar aukliņām - tas neiztrūkstošs kalnu pastaigu piederums) nevaj'dzētu pāris akmeņu iekrāmēt. Kājās šorti, mugurā - oranža lietus jaciņa, zem tās - īspiedurkņu skrienamais krekliņš. Nevarētu teikt, ka būtu karsti. Ieeju suvenīru veikaliņā, uzvelku vienīgo apģerba gabalu, kas vēl nav mugurā - atceļam domāto kokvilnas krekliņu - un dodos ceļā.

Der Mann mit Schatten

Taka līdzena nav ne brīdi: augšup, lejup, augšup, lejup. Pakāpieni no plēstiem akmeņiem mūrēti, lielākā tiesa pašas takas tāpat. Visur, kur taka gar stāvu krauju, betonēti mietiņi un nostieptas troses. Nokrist var vienīgi tie, kas paši to vēlas. Dažās vietās mietiņi ar visu betona pamatni - izskaloti vai krītošu akmeņu izsisti - nošļukuši kādu gabalu lejup. Es - mierīgs kā indiānis, jo koši apģērbtam (oranžā lietus jaciņa!) līķim daudz lielākas cerības, ka to uzies. Turklāt apkārt rosās strādnieki un labo bojātās vietas.
Aizvēja pusē iešana pats kaifs, tur, kur vējš, vienkārši nākas kustēties ņiprāk. Miglā vējš reizumis izplēš kādu caurumu, un var nojaust par ainavas varenību. Ceļā trīs vai četri tuneļi, garākais - ap 200 m, vietām taka tādā kā horizontālā gropē, kas izkalta klints sienā, vietām līkumo caur baltu mirušu koku audzēm. Gandrīz nepārtraukti tērzēdams ar draugiem WhatsApp-ā, sešus kilometrus līdz Pico Ruivo pakājei pieveicu divās stundās.
Vēl desmit minūšu, un esmu salas augstākajā vietā Pico Ruivo (Sarkanajā virsotnē, 1861 m). Piens apkārt spilgti balts (Saule kaut kur tepat, tepat), un vējš brīžiem parauj vaļā zilu lāsumu tieši virs galvas. Kādā no tādiem brīžiem tieku arī pie selfija.
Taku lietotnē rādīts, ka no Pico Ruivo sākas 2,2 km garš takas strupulītis Vereda do Pico Ruivo,  apzīmēts kā viegls. Ja jau taka, tad jābūt kaut kam interesantam; nolemju izstaigāt. Nekā interesanta nav, vismaz 2 m plats mūrēts celiņš kā Bastejkalnā; ved uz tuvāko vietu virsotnei (Achada do Teixeira, starp krūmiem atrodu arī stabiņu ar augstuma atzīmi 1582 m), kur var nokļūt ar auto. Kad esmu galā (~20 min gājiens), mākoņi sāk šķirties; alkaini metos fočēt. Griežos atpakaļ uz virsotni; mākoņi gaist gluži acu priekšā. Iespaidīgs skats, kā kalna korei piedzīts mākonis veļas tai pāri - apmēram kā pīrāgu mīkla, kas cenšas aizbēgt no bļodas. Saule atnesusi siltumu: izmetos vienā skriešanas krekliņā.
Uzkāpju vēlreiz Pico Ruivo, no piena ne vēsts. Fočēju, filmēju, sajūsmā apzvanu tuvākos draugus (mani ceļojumi noteikti nenāk par labu viņu darba ražīgumam ;D). Jāizšķiras, kurp tālāk - vai nu atpakaļ uz Pico Areeiro (tiem, kas ar īrētu auto citas izejas nav; tā ir viena no problēmām, ja vēlaties Madeirā (un citviet) takot - īres auto kā aste āliņģi), vai 11 km uz Enkumeadas (Encumeada - Pico Ruivo) pāreju. Lietotnē šis takas nav, bet kartē tā zīmēta, ir arī norāde un itin cienījams takas sākums.

..uz augšu tik ies manim ceļš..*

Pulkstenis nav vēl ne četri, galā būšu ap septiņiem: tad vēl gaišs, cerības kaut ko nostopot. Šī taka pavisam citāda, dienā pa to pāris duču ļautiņu iziet. Lielākoties iemīta zemē, bet bīstamākajās vietās tāpat mūrēti vai akmenī cirsti pakāpieni, margas. Taka vijas pa šauras kalnu kores virsotni: iedomājieties zāģa asmeni, kur taka pa zobstarpām pārmetas no asmens vienas puses uz otru. Vietām krūmu audzes, vietām mežs, kurā vēja spīdzināti červeļaini koki, strauti, klintis. Reizēm, raugoties uz priekšu, šķiet, visa nogāze viena vienīga klints, tur nu gan nav iespējams iziet, tomēr taka, visās dimensijās līkumodama, izved visiem šķēršļiem cauri. Notiesāju trīs apelsīnus, kas somā; strautos uzpildu ūdens pudelīti. Ēst īpaši negribas, bet par kafiju gan būtu gatavs ceturtdaļu karaļvalsts ardot.
Aplēses bijušas precīzas: skatos tālrunī, ka 6.52pm esmu sūtījis draugiem ziņu, ka šodien feirāms (der Feierabend), atliek tik nokļūt atpakaļ hostelī. Taka beidzas Enkumeadas pārejā (1004 m), kur kādreiz gājis galvenais ceļš no Funšalas uz salas ziemeļkrastu. Tagad ceļu izmanto retais, jo kādu puskilometru zem manis kalnā izcirsts tunelis. Tipinu lejup pa asfaltētu ceļu, garām pabrauc trīs vai četri auto, bet neviens neapstājas. Vietējie. Tad kāds sarkans pietur - holandieši. Gluži vai atvainojas, ka viņu viesnīca kādus divus vai trīs kilometrus tālāk, un viņi nevar palīdzēt vairāk. Arī trīs kilometri ir vairāk nekā nekas.
Turpinu tipināt lejup, garām pabrauc vēl pāris auto, un tad pie paša Serra d'Água (Ūdenskana) ciema - tur tunelis iznāk virszemē - viens melns apstājas. Franču kanādieši, kurus sastapu uz takas, brauc uz kādu Funšalas piepilsētu. Bingo! Nopļāpajam visu ceļu, viņi salā pavadījuši divas nedēļas, rīt uz Pontu Delgadu (Ponta Delgada - lielākā pilsēta Azoru salās), no turienes caur Toronto uz Monreālu). Iesaka takas, kas patikušas vislabāk, un, pirms dodas uz savu viesnīcu, sameklē man autobusa pieturu, kur pietur autobuss uz Funšalas centru. Līdz autobusam pusstunda, tieku pie biezum bieza dubulta espresso. Laime neaprakstāma!
Ap deviņiem vakarā pēc divpadsmit stundu prombūtnes ieveļos hostelī. Patīkams nogurums. Uz stilbiem skaidri redzams, cik tālu sniegušās īsbikses. Sautēti dārzeņi palikuši no vakardienas, jāpagatavo tikai salāti & jāielej vīns. La dolce vita.

*Es kāpt gribu kalnā visaugstākā,
Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā;
Lai putenis plosās, lai ziemelis elš:
Uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš! (Plūdons ATRAITNES DĒLS)