Užhoroda
Viens vilciens diennaktī nevis pa taisnāko ceļu caur Beskidu tuneli un Mukačevi, bet gar pašu Polijas un Slovākijas robežu. Studiju gados divus pavasarus (1989. un 1990. gadā (?)) braucām uz Užhorodu trenēties, un apmetāmies tūristu bāzē, gar kuru vedīs šodienas vilciens. Kāds laiks marta vidū Latvijā, tas lasītājiem apmēram zināms, bet tur - Karpatu dienvidu nogāzē - abas reizes bija ap +20c.
Pavadones & tālruņa modināts, esmu augšā, un pēc neilga brītiņa arī Ņevicku pils (Невицький замок) un nogāze, kurā toreiz atradās tūristu bāze Верховина. Pirms pāris gadiem meklēju tīmeklī kaut ko par bāzi un atradu vairākus avotus un pat YouTube video, ka bāze sen pamesta un grūst. Esmu pieslēgts pasaulei (Київстар!) & aizsūtu pāris foto tā laika cīņu biedriem Ingai & Kurim.
8.44am. Užhoroda klāt. Piespadsmit minūšu kājām, un esmu hostelī. Mana istaba brīva; varu vākties iekša tūliņ pat. Duša, un dodos pirmajā riņķī pa pilsētu. Šodien 9. maijs (Uzvaras diena padomju laikā), Ukrainā valsts svētki, bet mežonīgais kapitālisms darījis savu: slēgtas tikai valsts iestādes, un pat remontdarbi gājēju tilta vienā galā pilnā sparā.
Vispirms apdaru saimniecības darbus: tieku pie jauna tālruņa lādētāja (tas, kurš līdzi, nelādē ne sitams) un vaļā no matiem (par divām mūsu naudiņām) - citādi visus Karpatu lāčus pārbiedētu.
Beidzamo reizi biju Užhorodā pērn janvārī; tagad pilsēta izskatās maķenīt sakoptāka, tomēr iespaids visai drūms. Centrā visai daudz Austroungārijas mantojuma, bet tas lielākoties bēdīgā stāvoklī vai dažnedažādi uzlabots - plastmasas logi. papildu stāvi utt. Skumji. Ir arī uzņēmumi - piemēram, Užhorodas valsts universitāte. Iemaldos arī botāniskajā dārzā. Pārāk uzmanīgi plāksnītes nelasu, tomēr milzu sekvoju pamanu. Pārāk milzīga nav. ;)
Ielas malā nopērku no čigāniņiem zemenes, ~pusotra eira kilogramā. Saka, ka esot no Vinohradivas (Виноградів, Aizkarpatu līdzenajā daļā pie pašas Ungārijas robežas). Daža vai uz mēles kūst, cita - pilnīga plasmasa kā no Turcijas vai Grieķijas.
Beidzamās naktis iznācis maz gulēt: nekas tā neuzlabo sejas krāsu un nemaitā figūru kā diendusa (manuprāt, iz Pāvila Rozīša). Ne tur vairs kas uzlabojams, ne maitājams, tāpēc atlūztu uz kādu stundiņu.
Aizeju uz brīvdabas muzeju pašā pilsētas centrā līdzās pilij. Jauks un kopts, tomēr atmiņas par zilzilajām ziemas debesīm un pilošajiem jumtiem spilgtākas un liedz pilnībā baudīt esošo mirkli.
Vietējais skulptors Mihailo Kolodko (Михайло Колодко) jau kādu desmitu gadu rotā pilsētu ar sprīdi garām bronzas skulptūriņām. Šobrīd (it kā) esot trīsdesmit viena. Kādreiz esot bijis ceļvedis, bet tagad tas vairs nav dabonams, turklāt izdots tad, kad skulptūriņu bijis astoņpadsmit. Dodos medībās un atrodu vienu otru, ko agrāk neesmu redzējis, bet ne tuvu ne visas, par lielu nožēlu (kā uzzinu vēlāk) - arī Franci Listu ne.
Diena galā. Ielīmēju rītdienas gājiena karti A3 mapītē, sakrāmēju pendelītes, jo rīt jāceļas nakts melnumā, un liekos uz auss.
Beidzamo reizi biju Užhorodā pērn janvārī; tagad pilsēta izskatās maķenīt sakoptāka, tomēr iespaids visai drūms. Centrā visai daudz Austroungārijas mantojuma, bet tas lielākoties bēdīgā stāvoklī vai dažnedažādi uzlabots - plastmasas logi. papildu stāvi utt. Skumji. Ir arī uzņēmumi - piemēram, Užhorodas valsts universitāte. Iemaldos arī botāniskajā dārzā. Pārāk uzmanīgi plāksnītes nelasu, tomēr milzu sekvoju pamanu. Pārāk milzīga nav. ;)
Ielas malā nopērku no čigāniņiem zemenes, ~pusotra eira kilogramā. Saka, ka esot no Vinohradivas (Виноградів, Aizkarpatu līdzenajā daļā pie pašas Ungārijas robežas). Daža vai uz mēles kūst, cita - pilnīga plasmasa kā no Turcijas vai Grieķijas.
Beidzamās naktis iznācis maz gulēt: nekas tā neuzlabo sejas krāsu un nemaitā figūru kā diendusa (manuprāt, iz Pāvila Rozīša). Ne tur vairs kas uzlabojams, ne maitājams, tāpēc atlūztu uz kādu stundiņu.Aizeju uz brīvdabas muzeju pašā pilsētas centrā līdzās pilij. Jauks un kopts, tomēr atmiņas par zilzilajām ziemas debesīm un pilošajiem jumtiem spilgtākas un liedz pilnībā baudīt esošo mirkli.
Vietējais skulptors Mihailo Kolodko (Михайло Колодко) jau kādu desmitu gadu rotā pilsētu ar sprīdi garām bronzas skulptūriņām. Šobrīd (it kā) esot trīsdesmit viena. Kādreiz esot bijis ceļvedis, bet tagad tas vairs nav dabonams, turklāt izdots tad, kad skulptūriņu bijis astoņpadsmit. Dodos medībās un atrodu vienu otru, ko agrāk neesmu redzējis, bet ne tuvu ne visas, par lielu nožēlu (kā uzzinu vēlāk) - arī Franci Listu ne.
Diena galā. Ielīmēju rītdienas gājiena karti A3 mapītē, sakrāmēju pendelītes, jo rīt jāceļas nakts melnumā, un liekos uz auss.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru