2018. gada 14. maijs

Karpati, septītā diena

Dragobrats-Rahiva


Brokastu esmu pasūtinājis deviņos. Pamostos ap pusastoņiem pāris minūšu pirms modinātāja. Kaut ko no pretējās nogāzes var saskatīt, bet pārāk cerīgi neizskatās. Tad jau manīs.
Pabrokastojis, kravāju pendeles. Viss tikpat miglains kā bijis. Brīdi uz palodzes parotājas vārs Saules stars, bet tikai uz brīdi. Peļķēs lietuslāšu radīti aplīši. Rezerves izeja - pa 4WD braucamu ceļu iet 10 km līdz šosejai & tad ar autobusu vai stopiem uz Rahivu.
Lietus it kā rimst. Uzvelku kalnu zābaciņus: samocītais mazais pirkstiņš jūtas labāk,  nekā bija gaidāms. Iešu tomēr pa kalniem. Dragobrats apmēram kilometra augstumā; no turienes jāuztraušas Lielajā Dvīnī (Близниця Велика, 1881 m), un tad 30km līdz Rahivai uz leju vien, uz leju vien. Pērn pa lietu & miglu kāpu no Dvīņiem lejā uz Dragobratu, tāpēc ceļš puslīdz zināms.
Līdz Pirmajam žandarmam (1й Жандарм, 1763 m) ved slējotāju pacēlāji. Pa ceļam vairākās vietās pāris metru biezas kupenas (Dragobrata slēpošanas nogāzes pret ziemeļiem, tāpēc sezona tur līdz maija sākumam). Pirms pašas virsotnes smidzim piejukušas sniegpārsliņas. Un ikkatram zāles stiebram ledus mētelītis - vakardienas atkala. Beidzamajos simt metros viss smidzis pārgājis smalksmalkā sniedziņā, bet katram stāvu sprungulim, katram viršu zariņam caurspīdīga mētelīša vietā baltā bārzdiņa. Skats neaprakstams. Visu plucina vējš & veido kupenu arī manā kreisajā ausī. Esmu virsotnē. Noskrubinu no plāksnītēm baltās ledus zvīņas, lai fočenē var redzēt, ka esmu Lielajā Dvīnī & līdz Rahivai 27km.
Turpat līdzās vienkārši Dvīnis (Близниця, 1872m), un kartē rādīts, ka no sedlienes starp abiem atdalās taka uz Rahivu. Taku nemana, tāpēc raušos augšā arī otrajā Dvīnī (neko daudz - kādus nieka 60 m), kur zīmēts norāžu stabiņš. Tur tas arī ir. Te piepeši virs galvas mākoņos zilas debess lodziņš. Kādi 20 m lejup, un caur miglas ļerpatām var apjaust apkārtējās kalnu grēdas. Vēl 50 m, un redzama Saule. Nometu vienu lietus jaciņu. Vairākās vietās savvaļas narcises. Ar karotes kātu dažus sīpolus izskrubinu no akmeņainās zemes.
Tālākais gājiens bez lieliem piedzīvojumiem - pa akmeņainu zemes ceļu, ka vijas pa grēdas kori, apliekdams visas virsotnes.
Cik sniedzas skats, visapkart tādas pašas kalnu grēdas. Pa gabalu pazīstu arī Popu Ivanu (Пiп Iван, 2020m) - tajā biju uzkāpis pērn.
Nevienas dzīvas dvēseles, ja neskaita divus vīriņus apvidniekā, kuri vaicā, vai ceļš tālāk izbraucams.
Ceļmalā kādā avotā piepildu ūdens pudeli (rīta vēsumā nolēmu ņemt līdzi tikai vienu; citas dienas bija pat trīs). Laiku pa laikam nometu arī otru lietus jaciņu, tomēr vienā t-kreklā labi tikai aizvējā.
Kādā virsotnē līdzās ceļam mobīlo sakaru tornis; tālrunis rāda, ka tīkls stiprs, cik vien var būt. Piezvanu Aigai: dižas vajadzības nav; lielākoties tāpēc, lai vēlāk nebūtu sirdsapziņa nemocītu , ka neesmu gana daudz  neierobežotas piekļuves mobilajam tīmeklim izmantojis.
Beidzamos astoņus kilometrus maršruts ved pa austriešu būvētu ceļu, kas vismaz simt gadu vecs (austrieši zaudēja šo apvidu 1. pasaules kara rezultātā) & vēl joprojām lieliskā stāvoklī, izņemot vietas, kur turpmākie saimnieki nav vīžojuši kaut maķenīt pielikt roku pie uzturēšanas - iztīrīt caurtekas vai aizlāpīt izskalojumus. Ceļš būvēts no plakaniem akmeņiem, kas likti stāvus: gar malām - prāvāki kā apmales, vidū - mazāki šķērsvirzienā. Ceļš kā serpentīns vijas pa nogāzi lejup, pašā apakšā - Rahiva. Vairākas reizes parausta ikra muskuli, bet līdz īstiem krampjiem nenonāk (pirmoreiz piecu dienu laikā!).
Esmu maķenīt pieklusis & saprotu, ka no rītdienas iecerētā kāpiena Marmarosu (kalnu masīvs) Popā Ivanā (Пiп Iван Марморошский, ~1950m) nekas neiznāks. Tā esot skaistākā Ukrainas virsotne, 17 km/1500 m pa vertikāli no Rahivas, tieši uz Ukrainas & Rumānijas robežas. Tomēr maķenīt prieciņa, ka iecerētie 180 km pieveikti.
Jociņš no Alekša ;D
Aizvelkos līdz hostelim, sarunāju, ka samaksāšu rīt (makā beidzamās simt hrivnas, un kartes viņi neņem), noskaidroju, kurš pārtikas veikals ņem, sapērkos ēdmaņas, izplunčājos dušā & atlūztu.
No nākamā stāsta. Pamostos pusastoņos. Apkārt ziedu nav - tātad, ne zārkā, ne dobē. Toties līdzās gultai maisiņš ar pārtiku. Neskarts. ;D. Kas saldāks par medu?

1 komentārs:

  1. Nu forši sajūta lasot diezgan tuva realitātei ,tas jāsaprot ir klātbūtnes sajūta!!! :)

    AtbildētDzēst