2018. gada 16. maijs

Karpati, devītā diena

Ļviva



Vilciena līnija uz Rahivu pabeigta 1895. gadā (Austroungārijas laikā), un šķiet, ka visiem nākamajiem valdītājiem uzturēšana nav daudz rūpējusi. Vagonā vilciena saraksts ar pienākšanas un atiešanas laikiem un attālumiem starp stacijām. Gabals cauri kalniem - līdz Nadvirnai - ar vidējo ātrumu 20 km/h. Pat tvaika lokomotīve uz Ērgļiem manā bērnībā traucās straujāk. Toties kratīšanās & troksnis gulēt netraucē! Gandrīz visu ceļu kupejā esmu viens; tikai pusotru stundu pirms Ļvivas uzrodas divi jauni ļauži.
Daudzkārt esmu teicis un noteikti ne reizi vien rakstījis: pasaulē ir trīs pilsētas, uz kurām esmu gatavs braukt jebkurā brīdī, atvēliet tikai 15 minūšu mantiņu savākšanai: Pēterpils, Ļviva & Budapešta. Pusdeviņos esmu Ļvivā. +12c & līst kā pa Jāņiem, tomēr nolemju iet uz centru kājām. Teju ziedēs liepas - maija vidū (ukraiņu valodā jūlijs ir лiпень)! Ieeju pabrokastot Пузата Хата; šejienes pildītajām pankūkām salīdzinājumā ar Terasē dabūtajām pamatīga ширпотреб-a piegarša.
Kas jādara kārtīgam ukrainim
(pastkarte)
Brokasta laikā lietus mitējies. Ap desmitiem ieveļos hostelī (vēlā vakarā vilciens uz Kijevu; esmu rezervējis pašu lētāko gultiņu pašā lielākajā istabā - lai varētu tikt dušā, būtu, kur atstāt mantiņas utt.). Uzzinājuši, ka nepalikšu pa nakti, simt hrivnu (~3 eiras) vietā no manis paņem piecdesmit. Apbrīnojami! Rakstīdams beidzamās pastkartes, izsūcu pamatīgu krūzi kafijas. Gribas mājās!
Esmu no kāda apgāda (galushki.com) pasūtinājis kaudzīti inčīgu pastkaršu (nākamajām reizēm!). Piezvanu viņiem un noskaidroju, kurā pasta nodaļā jāiet meklēt (Укрпошта nezin kāpēc nepiegādā arī apmaksātus sūtījumus, un pat ne paziņojumu, ka kaut kas pienācis). Kā tad, pastkartes gaida mani. Rinda pastā vēl lēnīgāka nekā pie mums.
Metos pilsētā. Biju domājis iet uz brīvdabas muzeju, bet ir jau pāri pusdienlaikam, un nevar saprast, līs vai ne. Kāju mazie pirkstiņi jūtas labāk nekā vakar, tomēr pilnīgi bez sāpēm lokomocija vis nav. Paklīstu pa vecpilsētu, uzkāpju Augstajā pilī (Високий Замокkalns pilsētas centrā, kur kādreiz atradies cietoksnis). Atkal sāk līņāt. Tinos atpakaļ uz hosteli.
Kad vīkšīju braucienu, šajā vakarā bija paredzētas veselas divas izpriecas ķermeņa augšgalam - Zemnieka gods (6pm) un krutākā ukraiņu mūsdienu komponista Valentīna Silvestrova (Валентин Сильвестров, 1937) Klusās dziesmas (Тихі пісні1975, 8.30pm). Zemnieka gods kaut kad bija pa kluso aizstāts ar Jautro atraitni - uz to nu gan mani vienīgi trako kreklā varētu dabūt.
Stundiņu paguļu, tieku vaļā no desmit dienu veciem rugājiem & ar mugursomu plecos dodos uz operu. Man traki tīk mūsdienīgi opernami, kur daudz gaisa & gaismas, - tādi kā Viļņā, Amsterdamā, Kopenhāgenā, Marijas teātra jaunā ēka, tomēr ir arī divi mīļi veci - Ļvivā & Budapeštā. Abās vietās esmu gājis uz visādām nejēdzībām, piemēram, Mozartu vai Hulaka-Artemovska Aizkrācieši Pārdonavā (Запорожець за Дунаєм1863), lai tik tiktu namā iekša.
Garderobē ļoti atvainojas par mugursomu, bet viņiem visi klausītāji mīļi - ar mugursomām vai bez tām. Koncerts Spoguļu zālē - tādā kā Rīgas operas Beletāžas zālē, tikai ne tik nomācoši tumšā. Biļeti pirku tīmeklī iepriekšējā dienā, un aizņemta bija labi ja ceturtā daļa vietu. Opera smalkjūtīgi aizvākusi krēslus, kas būtu palikuši tukši, un zāle šķiet piepildīta. Skaidri redzams, ka nejaušu klausītāju tikpat kā nav. Traki patika! Mani vingrinājumi mūzikas analīzē būtu vienkārši smieklīgi, tāpēc teikšu vienīgi to - krievu romanču gars dzīvāks par dzīvu, bet mūsdienīgā veidolā. Ar Mandelštama, Jeseņina, Puškina... dzeju.  Te saite uz youTube klipu ar tiem pašiem izpildītājiem (Наталія ПоловинкаЙожеф Ермінь), kurus klausījos es. Patiesi iesaku kaut brītiņu.
Ļvivas opera nosaukta Solomijas Krušeļņickas (Соломія Крушельницька, 1872-1952), vienas no 20. gadsimta pirmās puses spilgtākās Salomes, Elektras, Brinhildes, Elzas... vārdā, un Soguļu zālē atrodas Solomijas 3/4 auguma skulptūra ar skatu tieši uz Natāliju Polovinku. Man šķita, ka redzu zvaigznes bronzas acīs atzinību, kas jaukta ar maķenīt skaudības (viņas laikā tādas mūzikas nebija!) un pārākuma apziņas. Bet tās tikai manas iedomas.
Mainīdami repertuāru, operas rīkotāji nebija iedomājušies, ka Jautrā atraitne ilgāka par Zemnieku godu, un tad iznācis, ka pēc trešās vai ceturtās dziesmas (patiesībā viena dziesma seko otrai gandrīz vai attacca) atraitnes jautrību uzkurinātais pūlis bļaustīdamies dodas mājās. Izdzirdusi to, dziedātāja nevilšus piešauj pirkstus lūpām, un viņas sejā bija skaidri jaušams sarūgtinājums, bet līdzams tur nekas nav. Nākamās trīs vai četras dziesmas pabojātas, bet pēc tam atkal viss labi.
Pēc koncerta, svētlaimes pārņemts, veļu mugursomu plecos un, lokus pa pilsētu mezdams, tipinu uz staciju.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru