Karpati, trešā diena

Voloveca-Mižhirja

Kurš putniņš agri ceļas... Šorīt putniņš augša puspiecos, 5.13am vilciens no Užhorodas uz Volovecu.  Pa ceļam uz staciju paspēju WhatsApp-ā mierināt Viku, kura aizspurgusi no Pēterpils uz Veronu bez eironaudiņas kabatā.

Elektrovilciens kā pirms divdesmit gadiem Latvijā - ne pārāk ērtiem koka sēdekļiem (& ne pārāk tīts), toties divarpus stundu brauciens 0,75 eiru. Mēģinu snauduļot, bet nekas neiznāk.

Noieti 18 km,
palikuši 30 km. Hmmm..

Maķenīt pirms astoņiem esmu Volovecā; sagaidu, līdz atvērs veikalus, nopērku pudeli kefīra, paku tomātu sulas un kādu puskilogramu cepumu - tas pusdienu tiesai - un sāku kāpienu Boržavas grēdā. Taka iešanai ērtā slīpumā, un drīz vien esmu pieveicis 700 m pa vertikāli, un klāt alpu pļavas un pirmā virsotne (1219 m). Mellenes zied kā trakas; šis būs ogu gads. Vietām gluži vai klājiens sviestabumbu. Vairākas virsotnes - Темнатик (1344 m), Плай (1331 m), kājnieku takas vietā sākas apvidnieku iebraukts ceļā. Klāt šodienas augstākā - Dižā Augša (Великий Верх, 1598 m), līdz tai kārtīgs 300 m kāpums. Pirms pašas virsotnes apdzenu pirmos šis dienas ceļabiedrus. Viņi ar pamatīgām somām: acīmredzot, nakšņos kalnā. Pusdienas - kefīrs, cepumi & skats, no kura aizraujas elpa (patiesībā tādi katru mīļu brīdi, un elpai, reiz aizravušamies, nebūtu kad atrauties).

Pēc Dižās Augšas pretīmnācēji ik pa stundai. Kādā vietā atpūšas pulciņš jaunu ļaužu, kas dodas pretējā virzienā. Viņi vaicā, cik ejams līdz Volovecai. Mēģinu novērtēt, cik tas viņiem varētu prasīt, un pierunāju katram gadījumam nofočēt manu karti (viņi bez tādas). Manus šis dienas plānus viņi komentē: Mēs to trijās dienās.
Vairākas citas virsotnes - Гимба  (1491 m), Маг'ура (1517 m), un tad nāk pārsteigums: kad saskaitu uz rādītājiem rakstīto, cik noiets un cik vēl jāiet, iznāk 48 km. Hmmm, biju domājis, ka šodien būs kādi 35, nu, labi - 38 km.

Ceļā pamazām laižas lejup. Ziemeļu nogāzēs vairākus metrus biezas kupenas. Atrodu vairākus avotus un uzpildu ūdens pudeli; avoti ne gluži tajās vietās, kur zīmēti kartē, bet būt ir. Tieku līdz kartes malai (t.i., vietai, kur maršruts turpinās kartes otrā pusē). Pārpakoju karti jaunā mapītē, un nākamais pārsteigums: taka turpinās pa kalnu grēdu, kurā vairākas virsotnes, uz augstāko vismaz 200 m kāpums. Nešķiet visai kārdinoši; aiz muguras jau ap 35 km. Nolemju kāpt lejā uz tuvējo ciemu un no turienes beidzamos 5 km līdz Mežhirjai pieveikt ar kādu gadījuma mašīnu.

Sniega cilvēka pašiņš :)

No vilka bēgdams, esmu uz lāci kritis: kartē zīmētais ceļu iebraukušas augstsprieguma līnijas celtniecības mašīnas: pamatīgi akmens bluķi, vietām ceļa padziļinājumu skrējienā uz leju izmanto strauti. Tieku līdz nesenam izcirtumam, un pēc tā  pievedējtraktori ceļu pārvērtuši pusotru metru dziļā dubļainā grāvī. Kaut kā notenterēju līdz kalna pakājei. Pie upītes vairāki ļautiņi ar kaut ko darbojas; pamanījuši mani, blenž kā jokā, tomēr Добрий вечiр! atņem. Kādu gabaliņu soļojam kopā ar pērnu bullēnu, kurš nolēmis, ka šodien ganīties pietiks un jādodas mājup.

Pirmās Lozjanska (Лозяньский) ciema mājas. Savu dzimto zemi gan viņi gāna uz nebēdu: gāž atkrituus upītes nogāzēs - gan jau palos aizskalos. Citā vietā no kūtiņas zem ceļa ierakta vircas caurule, tā ar laiku aizsērējusi, un virca plūst uz upīti tērcītē pāri ceļam. Varētu padomāt, ka atnācēji.

Pie lielākas daļas mājas auto, bet neviens nekurp nebrauc (kurp lai - ir jau pusastoņi vakarā). Pēc kādiem diviem kilometriem ciema centrs ar veikalu, tur jau manāma dzīvība - vairāki busiņi un vieglie auto. Drīz vien kāds auto brauc, piestāj un aizved mani kādus 5 kn līdz Mižhirjas nomalei.

Ceļs uz viesnīcu ved garām mīlajai Terasei (kafejnīca), ieeju & noskidroju, ka pavārs vēl uz vietas un viņi vaļā vēl 45 minūtes. Terasē esmu bijis daudz reižu; viens no ķelnerzēniem mani atceras. Nosmejamies, ka esmu ielāgojis dažādu laiku viņu WiFi paroles. Nu atkal jauna. Pasūtinu vakariņas & metos uz viesnīcu mazgāties.

Iemitināšana neiet pārāk raiti, tāpēc uzvelku vien tīru t-kreklu, nomazgāju ģīmi & teku atpakaļ uz Terasi. Espresso sākumā, espresso beigās, glāze vīna sākumā, glāze vīna beigās (esmu taču pelnījis, šodien kādi 42...44 km), dārzeņu salāti, borščs, kurā karote stāvus stāv, forelīte, kura vakar vēl peldējuse... Lai gan slēgšanas laiks jau garām, uzradušies vēl vairāki klienti, un varu pabeigt vakariņas bez steigas. Rēķins - astoņas eiras.

Duša. Gulta. Par bezmiegu nevaru sūdzēties.