6.&7.jūnijs, uz Tušetiju 🇬🇪

Otrs mēģinājums nokļūt Tušetijā; šoreiz pa vienīgo ceļu, kurš turp ved pāri Abano pārejai (2826m). Vispirms — ar mikriņu uz Kvemo Alvani (ქვემო ალვანი, 25km), no kurienes 4wd busiņi braukā uz Omalo, Tušetijas lielāko ciemu.

Kvemo Alvani centrā trīs vai četri busiņi; apvaicājos par cenu — ₾400 (~€150). Ir jau pusdienlaiks, tūrisma sezona Tušetijā vēl nav sākusies, tāpēc izredžu sagaidīt vēl kādu braucēju maz, bet vienam maksāt tādu piķi — nu, nē. Lūkošu stopot.

Vispirms ar citu mikriņu uz Lečuri, kur ceļarādītājs Omalo 72km. Diezgan drīz kāds vietējs jaunietis aizrauj līdz Pšaveli (beidzamis ciems ceļā uz Omalo, 7km); esmu panākumu iedvesmot, un šķiet, ka būšu Omalo viens un divi. Pa īstam savas avantūras bezcerību aptveru tikai nākamajā dienā, nonācis Omalo.

57+15=72km Pšaveli–Omalo

Kalnos — arī Karpatos — izmanto lopkopības praksi, ko angliski dēvē par transhumance (IATE teic dzīvnieku sezonāla pārvietošana jeb vasaras ganību izmantošana; es tulkotu kā sezonāls pastorālisms): vasarā lopus pārdzen uz ganībām kalnos nolūkā taupīt ganības pamatdzīvesvietas tuvumā ziemai vai siena gatavošanai. Ziemā vairums tušu (nebiju pārliecināts par šo vārdu, bet tezauram labāk zināms) un viņu lopi ganās Kahetijas līdzenumos, Kvemo Alvani un tuvējos ciemos, vasaras sākumā (maija beigās/jūnija sākumā) lopu bari un gani dodas pāri Abano pārejai uz Tušetiju, bet, rudenim tuvojoties, atgriežas Kahetijā.

Biju gadījies uz Tušetijas ceļa lielās pārceļošanas laikā. Gani, protams, zirgos kopā ar lopiem, bet kāds no saimes četru mēnešu dzīvei kalnos nepieciešamo mantību ved ar kravas apvidnieku (piemēram, Toyota Hilux). Auto piekrauti līdz ūkai, daudziem vēl piekabe astē, un atrast vietu liekam rumpim ir pilnīgi neiespējami. Nejaušu auto uz ceļa nav, jo, 1) ceļs Tušetijā beidzas; 2) to var izbraukt tikai 4wd; 3) braucējam ar pieredzi tikai uz līdzena asfalta tur nav ko meklēt.

Sākumā — pirmos 17km no Pšaveli — ceļš pa aizu, kura pakāpeniski kļūst aizvien dziļāka un šaurāka. Daudzviet remontdarbi (par ceļa uzlabojuma iecerēm $34 miljonu vērtība šeit), kraujas pusē uzstāda barjeras, atsevišķi posm(iņ)i pat asfaltēti. Kādā vietā būvē spēkstaciju. Apdzenu pirmos govju barus. Auto maz, un neviens nestāj.

Pēc kādiem 7km ceļa malā uz mugursomām sēd divi jauni vīriņi un arī lūko stopot. No Portugāles. Pavaicāju, vai bijuši Korvu 🇵🇹 (5*5km zemes pleķis pusceļā no Eiropas uz Ameriku). Kā gaidāms, nav vis: viens vispār nav bijis Azoru salās, otrs — tikai Sanmigelā. Portugāļi patiesi jauki ļauži, tomēr nekādi nevaru atturēties no kārdinājuma viņus paķircināt ar jautājumu par Korvu. ;) Pastāstu, ka kādus 15km tālāk ir spa namiņš, kurā lūkošu palikt pa nakti, ja stopošana nesekmēsies. Viņi paliek sēdēt, gustavs dodas tālāk. Turpmākajās dienās Omalo viņus nemanu, tomēr ceru, ka viņiem bija izdevies nokļūt Tušetijā.

Ceļš kļūst aizvien mežonīgāks, vairākās vietās tam pāri plūst strauti un tālāk no betona rampas gāžas aizā (bez betonējuma ceļu izskalotu viens un divi). Klintis slejas pāri ceļam, un šur tur uz tā sakrituši paprāvi akmeņi. Savu akmeni (& lāsteku) nedzirdot. Vairākās vietās memoriāli tiem, kas kopā ar auto uz mūžu palikuši aizā. Vienā tādā pulētā granīta plāksnē iegravētas ne tikai aizgājušo ģīmetnes, bet arī beidzamo stāvvietu radušā KAMAZa attēls. Memento mori.

Kādu pāri kilometru no vietas, kur aiza beidzas un sākas serpentīns augšup uz Abano pāreju (~4pm, netālu no ceļastaba 48/24), piestāj maziņš kravas auto; kabīnē trīs vīriņi, man palīdz ierausties pārjumtā kravas kastē. Kravas kastes jumā ~10*10cm lūciņa — vienīgā saikne ar ārpasauli. Par spīti dangām un līkumiem turos pieplacis pie tās, tomēr drīz iebraucam mākonī un nekas daudz vairs nav redzams. Prātā jau skan Gloria all' Egitto no Aīdas, tomēr prieki pāragri: nobraukuši astoņus kilometrus, apstājamies — izrādās, vīriņi brauc meklēt teliņu, kurš gājienā uz pāreju atpalicis no bara. Neatkarīgi no tā, vai atradīšot vai ne, uz Omalo nebraukšot. Vaicāju, vai spa namiņā (tas palicis pāri kilometru aiz muguras) var palikt pa nakti; vīriņi atsaka, ka varot*. Drīz vien lejup brauc trīs kartveļu jaunieši bobikā (GAZ-69) un laipni aizved līdz ceļam, kurš ved uz spa namiņu. Netālu no turienes serpentīna malā ceļu meistara namiņš ar dzīvības pazīmēm (un ceļbūves tehniku dažādās rūsējuma pakāpēs līdzās). Bezizejas gadījumā meklēšu nakstmājas tur.

Ceļš uz spa namiņu vairs nav braucams: vairāki noslīdeņi ar nogāztiem kokiem un pat kopņveida elektrības staba paliekām. Aiz pirmā noslīdeņa Hilux (kā tas te ticis?), un maķenīt tālāk — saplākšņa namiņš, kurā stiepļu pinuma gultiņa ar matraci, dažām segām, traukiem, spēļu kārtīm (& burtnīciņu, kurā spēles rezultāti reģistrēti) un pat taupības krāsniņu. Nekādi nespēju iztēloties, kas namiņā varētu mitināties, tomēr nakstmājas būs labu labās. Atstāju somu un dodos tālāk uz spa namiņu.

Namiņā (kartēs jāmeklē Torghva Bath) trīs telpas ar flīzētiem baseiniem, vienā iemērkušies pieci kartveļi un aicina mani kompānijā. Viņi no Kvemo Alvani, bet izklīduši pasaulē kur kurais (viens vai divi pastāvīgi dzīvo Rietumeiropā). Gadījušies dzimtajā ciemā vienā laikā un nolēmuši atbraukt pamirkt siltā sērūdenī. Tieku pie vakariņām & kārtīgas vīna devas. Atceros divu vārdus — Goča un Jāsons (viņš patiesībā grieķis, ne kartvelis).

Namiņu vietā, kur nogāzē izplūst karsts avots, uzbūvējis kāds vietējs vīriņš. Sienas no plakaniem akmeņiem (bez javas?) — kā visas būves šajā pusē; vienā sienā — milzīgs pakešlogs; skatu uz kalniem gan slēpj rasojums. Nezinu, kā bijis senāk, bet tagad atbrauc, aizkorķē izplūdi baseina grīdā & plunčājies, cik ādā lien. Bez iespējas maksāt. Ņemot vērā to, ka neviens neuzrauga & nekopj,— pārsteidzoši tīrs. Beidzam krietnā tumsā un pamatīgās burās; klupdami krizdami pāri akmeņu krāvumiem un kritušiem kokiem, dodamies uz Hilux (kartveļi) un saplākšņa namiņu (gustavs).

Bultiņas gals - Omalo pāreja (2826m)

Ar trešo piegājienu (iemaņu trūkums) iekurinu krāsniņu; lai īpašnieks piedod, ka dūmenī izkūpēja karšu spēļu rezultātu burtnīciņa. Lielas jēgas no kuršanas nav, jo logu stikli gan veseli, toties sienās pamatīgas spraugas. Paklāju uz matrača savu pledu, virsū guļammaisu un divas namiņa segas un liekos uz auss. Zem klints arī nakšņoju ~1700m augstumā; ar divām segām un pajumtē kā Dieva ausī.

*Rakstot šo textu un pētot Google Maps foto, sapratu, ko teliņa meklētāji bija domājuši ar nakstmājām pie spa namiņa: kādu puskilometru tālāk pa nozarojumu koka divstāvu nams. Trīs gadu senos foto redzamas vairākas istabas ar stiepļu pinuma gultiņām; nešķiet, ka nams jau tolaik būtu bijis apdzīvots. Bet kā gan vietējie var zināt — viņiem savas mājas ar gultiņām. Šodien ~17km/800m.

Foto metadatos skatos, ka nākamajā rītā septiņos esmu bijis augšā & gatavs ceļam. Smidzina — vienīgā nejaukā diena visā 18 dienu ceļojumā. Nolemju pirms došanās ceļā vēlreiz paplunčāties. Ap deviņiem esmu uz ceļa, neesmu nogājis ne kilometru, kad brauc apvidnieks, kurā tikai šoferītis un milzīga traktora riepa uz aizmugurējā sēdekļa. Un piestāj! Tālākais kā pasakā — silts, mīksts un mušas nekož. Ceļš — sk. kartē un video augstāk. Video tūristi stundām velkas aiz govju bara. Mans vedējs ar pieredzi: ar bamperi vai auto spārnu maigi paspiež govslopus uz nomali, un tiekam uz priekšu diezgan veikli. Interesantāk, kad kādam bullim uznāk miesaskārība ;) — tad neatliek nekas cits kā gaidīt.

Augšupceļš pa dienvidu nogāzi, un tajā sniega ne pārāk daudz. Krievu laikos (80. gados) pāri pārejai sākuši būvēt elektrolīniju: stabi saslieti (tagad tie pagalam sarūsējuši), bet vadi tā arī nav savilkti.

Lejupceļš aiz pārejas — pa ziemeļu nogāzi, un kupenas ceļa malā vietām pusotru metru augstas. Vedējs laipni piestāj, lai varu nofočēt. Vaicāju, vai līdz jaunam sniegam rudenī viss paspēj nokust; paspējot gan. Ceļu dienests izsludinot, kad ceļu sāk un kad beidz uzturēt (tīrīt sniegu, novākt noslīdeņus utt,); katru gadu tas, protams, citādi. Šogad ceļš oficiāli atklāts 31.maijā, t.i., pirms astoņām dienām. Drosmīgie uz pašu atbildību var mēģināt braukt/dzīt lopus arī citā laikā. Pāri ceļam diezgan daudz strautu, kājām ejot, būtu diezgan interesanti.

Lejupceļš lēzenāks nekā augšupceļš: kāds ducis serpentīna vijumu, un tad ceļš ieiet ielejā ar upi. Pabraucam garām nacionālā parka uzraugu postenim (nesen celta plakanu akmeņu divstāvu ēka) un pēc pieciem kilometriem nonākam ielejas sašaurinājumā, kur upe un ceļš nav spējuši ieleju sadalīt) — visā ielejas platumā tikai strauji plūstošs ūdens. Pie ūdens klaida apstājušies divi auto: 4wd komercbusiņš no Kvemo Alvani un Hilux ar piekabi, kurā kāds pusducis teļu un citas radības; abi šoferīši kaut ko spriež. Un stāv ekskavators. Vedējs teic, ka tālāk nebrauksim; izrādās — viņš ekskavatorists, kurš atbraucis upi savaldīt. Ierāpjas kabīnē, iebrauc upē un sāk veidot grants uzbērumu, lai piespiestu upi pie ielejas vienas nogāzes.

Vaicāju šoferīšiem, vai var mani pārvest ūdens klajam. 4wd krata galvu — skaidrs, ka viņš manī redz zudušu peļņu; Hilux teic, ka viņa auto nudien neesot vietas (kas pilnīga taisnība). Saku, ka man derēs arī piekabē pie teļiem, un šoferītis piekrīt. Rāpjos iekšā, un braucam iekšā ūdenī; patiesībā nav nemaz tik dziļš — tikai līdz riteņu rumbām. Galvenais zināt/nojaust, kur ceļš.

Pēc kāda puskilometra ceļš uziet nogāzē ārā ūdens; vedējs teic, ka palikšot gaidīt savus ganus un govis. Pateicos un dodos tālāk kajām. Pusdienlaiks, līdz Omalo nieka 12km — tikšu galā vēl pēcpusdienā, kaut viss atlikušais ceļš būtu kājām jāveic. Turklāt vairs nesmidzina. Pāris kilometru tālāk — pirmais ciems, Khiso (ხისო): dažas mājas lejā pie upes, vairums — augstu nogāzē. Tā drošāk, ja nu pēkšņi naidnieki. Pāri upītei — vanšu laipa; šajā krastā — pirmsplūdu laika ģenerators. Nu jā, elektroapgāde te katra paša ziņā.

Brauc mans beidzamais vedējs, piestāj nelūgts un teic, lai rāpjos pie teļiem. Man divreiz nav jāsaka — esmu iekšā, un sākas brauciens ar vējiņu. Ceļabiedri: pusducis teļu (vienam pilnīgs besis: nogūlies uz piekabes grīdas, pārējie pagriezienos un dangās mīdās pa viņu), dzīvīgs jērs, kuram braukšana acīmredzami sagādā baudu, un kucēns sprostā (citādi viņu samītu).

Būtu iznācis lielisks brauciena video, ja vien būtu bijusi trešā roka, kurā turēt tālruni; divas rīcībā esošās bija ieķērušās piekabes reliņos. Ūdens šļakatas šķīst augstāk par auto, nākas izvairīties no zariem, kuri noliekušies pāri ceļam, kantēt līkumos un vēl skaidrot vienam no teļiem, ka nekāda mugursomas zīšana neiznāks; viņš samierinās un pievēršas biedra ausij.

Foto metadati vēstī, ka ceturksni pāri vieniem esam bijuši galā. booking.com rezervēju naktsmītni, kura šķiet jēdzīga cenas/kvalitātes attiecības ziņā (izvēle nav pārāk plaša, jo tūrisma sezona tikai sākas, veikaliņā (īpašniece, šķiet, tikko ieradusies no lielās zemes) nopērku plāceni, bombongas un burbuļūdeni (trakoti kārojas ko saldu) un dodos uz viesu namu. Vakariņas ēdīšu tur.

Saimnieks Pāta kādu desmitu gadu jaunāks par mani; lieliski runā krieviski: izrādās, viņam ilgāk nekā desmit gadu bijusi darījumdarbība (=business) Krievzemē, tad kādā brīdī šķitis, ka gana, un tagad viņš Omalo mīt visu cauru gadu. Vaicāju, vai elektrība arī ir; viņš pretī — kādam nolūkam. Uzlādēšanai; jā, jā, tik daudz esot. Pie sevis domāju: apmācies, tāpēc nekāda veļas mazgāšana, droši vien, neiznāk. Kaut kādi ārzemju labdari visiem sadāvājuši ☀ ūdens sildītājus, bet tādā laikā kā šodien arī no tiem lielas jēgas neesot, tāpēc Pāta uzsildīšot ūdeni ar malciņu, un pēc pusstundas mazgājos riktīgi karstā dušā.

Līdz vakariņām novalstos šļaugans pa gultu: desmit dienu kustībā, turklāt vēl vakardienas substances liek sevi manīt. Vakariņās (₾30/€11) zupa, dārzeņu sautējums, 🍅 & 🥒 salāti... Vaicāju Pātam, kā viņš tiek pie svaigiem dārzeņiem; Omalo — nekā, pazīstami pāri kalnam braucot un atvedot, trakums, ka iepriekš nevarot zināt, kad un cik viesu uzradīšoties. Tie noteikti bija vērtīgākie salāti manā mūžā.

Nākamais texts: 8.jūnijs, Omalo–Diklo 🇬🇪

3.–5.jūnijs, Telavi & Pankisi ieleja 🇬🇪

Telavi nonācu iepriekšējā pēcpusdienā no Lagodehi; varētu teikt — nejauši: tāpēc ka pilsētai veltīta viena no sešām markām blokā 🇬🇪 vēsturiskās pilsētas. Pirmais iespaids — ne pārāk, jo lija un viesu nams ~Dārzciema ielas rajonā. Patiesībā — ļoti jauka pilsētiņa (par Telavi Emīlijas emuāros): daudz gaumīgi atjaunotu ēku, karaļa Erekles cietoksnis, kurā puspazemē mūsdienīga muzeja ēka (atstāju nākamajai reizei), 900 gadu veca platāna, kalna galā — Nadikvari parks ar skatu uz pilsētu un Kahetijas līdzenumiem un Ļesjas Ukrainkas pieminekli (ukraiņi draugi bija sajūsmā). Pilsētas centrā nesen celta viesnīcas ēka ar tautas architektūras citātiem. Žēl, ka tik maz laika iznāca: vakars un rīts.

Esmu iecerējis noiet skotu publiskotu maršrutu no Pankisi ielejas uz Tušetiju: 88km/7000m kāpuma; viņi (ar nemitīgu šmorēšanu) gājuši pretējā virzienā piecas dienas, man šķiet, ka varētu tikt galā četrās. Sapērku pārtiku: pusotru kilogramu svaiga siera (lielisks — pavisam sauss, šķiedrainu textūru un paskābenu garšu; pieminēju siera sieviņu ar labu vārdu katrā maltītē), pusotru litru maconi un divus plāceņus (manā iesīkstējušajā eiropocentriskajā prātā maizītei nākas būt klaipos). Viesu nama saimniece teic, ka mikriņu uz Džokolo neesot, tāpēc braukšu uz Akhmetu, mazu pilsētiņu, un tālāk ~15km stopošu.

Līdz mikriņam kāds brīdis jāpagaida, toties stopošana kā pa sviestu: kartona gabaliņš ar uzrakstu ჯოყოლო nepieciešams tikai pirmajam auto, tālāk mani nodod kā stafetes kociņu. Ielejā visi cits citu zina, un vedējs, ticis līdz savai mājai, pamet ar roku kaimiņam, kurš brauc tālāk, un pārsēdina mani tā auto. Beidzamais transportlīdzeklis — mazītiņš kravas auto; brīva vieta tikai kravas kastē. Sākumā ar vējiņu pa ciema vienīgo ielu, tad izmetam loku pa ganībām pārdzīt govis uz citu vietu, un beigās mani izlaiž pie Batsaras dabas lieguma, kur sākas ceļš kalnup uz Tbatanu. Kāds no vedējiem teicis, ka gani jau augšā: lūkošu pie kādiem pārnakšņot.

Gājiens ne pārāk interesants: 11km/1200m pa meža ceļu lēzeni kalnup. Iepriekšējā dienā, lēkājot pa akmeņiem, esmu pastiepis kādu saiti vietā, kur kājas stiprinātas rumpim, un tā neļauj soļot gluži brīvi. Bļāviens, ja ar smeldzošu kāju būs jācīnās 88km, kur kalnu takas, ne ceļš! Vietām ceļš no dižskabāržu meža iziet klajumā; tur mežrožu krūmi pilnos ziedos. Pusceļā pretī nāk trīs bārdaini jaunieši ar zirgiem. Pankisi ielejā 19.gadsimtā iemitinājušies čečeni; pa ceļam pamanīju pāris mošeju ceļa malā. Pirms divdesmit gadiem gruzīni esot vairījušies spert ielejā kāju; tagad esot daudz mierīgāk. Atceļā gadījās maķenīt nekaitīgu piedzīvojumu, bet par to vēlāk.

Iecerēto triju stundu vietā ceļš uz Tbatanu paņem trijas ar pusi. Ielejā ap +30c, un vienīgais avots ceļā — tādu kilometru pirms mērķa. Tāds nieks vien šodien noiets, tomēr jūtos visai piekusis. Kaut kur lasīju, ka Tbatana (~1950m) esot pamests ciems. Šķiet, ka nebūs tiesa: visi namiņi no koka, nepavisam nepiemērota pajumte ziemai. Drīzāk vasaras apmetne ganiem. Pirmajās mājās lūkoju, kur pārlaist nakti; neviena ļauža, bet neviens namiņš nav aizslēgts. Pirmais gluži pieņemams: klona grīda, jumts vesels, logi vietā un lāviņas ar kartona gabaliem. Atstāju mugursomu un eju aplūkot pārējos. Otrais izrādās piecu zvaigžņu: betona grīda, vienā istabā taupības krāsniņa un trīs gultiņas segām un spilveniem. (No rīta pamanu pat satelītšķīvi ārpusē.) Apkārt — stiepļu pinuma žogs, mājas priekšā — plaša segta terase. Te arī palikšu! Izdzeru atlikušo ūdeni, ieēdu maķenīt maconi un liekos uz auss.

Naktī riktīgs negaiss: vispirms zibeņo & pērkons iesper kaut kur pavisam netālu (šķiet, kalna galā līdzās — tur zibeņnovedējs), tad brītiņu gāž kā pa Jāņiem un plosās vējš un atrauj pat logu vaļā. Zem guļammaisa & būdiņas segas tik tīkami, ka pēc mirkļa esmu atkal miegā. Vai nu tas sapnī, vai daļiņa apziņas naktī palikusi nomodā: kādā brīdī jaušu, ka laukā vairs ne vēja, ne lietus.

No rīta  pa Zemes virsu staigā. Ap astoņiem — kad brokastoju — parādās namiņa saimnieks, nebūt neizskatās pārsteigts & teic: Atpūties, atpūties! Bet laiks doties ceļā.

Pirmie 2,5km pa izdangātu ceļu līdz Sakisto ezeram (2050m) — palielai peļķei lopu izmīdītiem krastiem, kuru visi gājēji nezin kāpēc atzīmē kā aplūkošanas vērtu. Pēc tam taka zigzagā uzkāpj kādus 350m, un tas patiesībā ir vienīgais nopietnais kāpums šodien. Augstākais punkts vēl ~450m augstāk, bet līdz tam kāpums tik lēzens, ka to īsti nemana. Laiks lielisks, visapkārt kalni un lejas, un aitu ganāmpulki tajos. ~2700m augstumā pirmie sniega lauki, bet iešanu tie pārāk neapgrūtina, jo lēzenās vietās. Piecās stundās (pulksten divos) esmu ticis līdz augstākajai vietai — 2897m augstai virsotnei bez nosaukuma. Skats nepavisam neiepriecinošs: tālāk taka traversā pa sniegotu nogāzi un nav ejama nu nekādi. Turklāt tālāk — kur skats nesniedz — taka uzkāpj teju līdz 3000m, un tur noteikti sniega vēl vairāk. Jāgriežas atpakaļ. Varētu pa to pašu taku, pa kuru atnācu, kādās četrās stundās (lejup no kalna) tikt zināmajā namiņā, bet tas nebūtu pārāk interesanti. Tāpēc izvēlos citu taku (kuras WalkMe kartē nav) līdz apdzīvotai ganu apmetnei kaut kur tālu lejā.

Sākumā taka pa ganībām, kur aitu (& suņu) gan nav, tad pāri gravai ar strautu: 300m lejup un 100m otrā krastā kalnup; ūdens strautā līdz puslielam. Grēdiņa otrā krastā vienos baltos rododendros (ja kāds(-a) vēl nezina — pašiņi baltos ziedos aizvērtām acīm ir gustava vājība ;) ). Grēdiņa pavisam šaura — kā kārnas kazas mugura —, un brīžiem nākas visām četrām rāpties pāri klintsbluķiem. Līdz Msubuka kalnam (2200m, grēdas augstākais punkts) nezin kāpēc uzbūvēts izveidots ceļš: kalnos tas ar spridzināšanu un milzu buldozeriem. Uz ceļa tik lieli klints gabali, ka neesmu pārliecināts, vai pat ar apvidnieku tur var tikt. Kalna galā, kur ceļš sākas,— strādnieku vagoniņš. Varētu palikt, bet lūka jumtā atstāta vaļā, tāpēc iekšā mitrs kā turku pirtī un ož pēc pelējuma. Matrači vagoniņa tālākajā stūrī un tāpēc palikuši sausi, tomēr nolemju, ka iešu pie ganiem. Nekāds dižais varoņdarbs todien nav iznācis: 17km/1100m.

Pie ganu apmetnes pirmais mani pamana suns, turpat arī paši gani, tāpēc atšaudīšanās ar akmeņiem izpaliek. (Patiesībā suņu ir divi, un viņiem nākas pieņemt gustavu kā nenovēršamu ļaunumu. Uz viņu pusi eju ar līkumu — bijību pauzdams —, lai gan viņi, šķiet, samierinājušies un pat neņurd.) Protams, varot palikt pa nakti.

Ganu miteklis — divas nojumes baļķu un kāršu karkasu, pārviktas zilu stikla šķiedras audumu. Lielākajā milzīgs piena kubuls un kāršu galdi siera maisiem. Sendienās sieru gatavinājuši aitu ādās, mūsdienās — polietilēna maisos, kurus stiprībai ievieto otrā, stikla šķiedras auduma. Tobrīd teltī bija kādi trīs vai četri pilni maisi, jo gani tikai pirms nedēļas ieradušies. Mazākajā — ugunskurs un ēdamvieta: zems galds ar bluķīšiem apkārt. Un pie viena no stabiem — nopietna šautene ar optisku tēmekli. Vilkiem.

Kad ierodos, 320 🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏sadzītas slaukšanai, un trīs gani — vīriņi vecumā ap 30 —, ierādījuši man vietu, ķēras pie slaukšanas. No rīta redzēju, kā tas notiek: vīri apsēžas uz soliņiem cits citam līdzās šaurā aploka galā un slaukdami virzās uz priekšu, izslauktās aitas aizgrūzdami sev aiz muguras. Laiku pa laikam kāds aiziet pilnus spaiņus iztukšot kubulā. Divas slaukšanas reizes dienā, katra trīs stundas. Kad aitas izslauktas, tās izlaiž savā vaļā; pirms nākamās slaukšanas reizes iet tās meklēt un dzen atpakaļ uz apmetni. Krievu valodā runā viens no viņiem, un vairākas reizes, kā vainīgs juzdamies, teic, ka netīrs viņu darbs esot. Gulēšanai dabūju īstu ganu apmetni no kādu centimetru bieza filca/voiloka. Smags, toties silts un nelaiž pat visstiprāko lietu cauri. No rīta nofočējos tajā; žēl, ka nebija papahas. ;D

Ir jau kārtīga tumsa, kad vīri tikuši galā ar slaukšanu un sauc vakariņās (zupa, plācenis, tāds kā fermentēts biezpiens — droši vien, siers gatavošanās gaitā).

No rīta miegā dzirdu, ka vispirms pieceļas viens un dodas meklēt aitas, un tad abi pārējie — uz slaukšanu. Izlaidenis gustavs valstījās pa apmetni līdz astoņiem. Piedāvāja arī brokastu, bet no rīta negribas. Iedzeru kafiju, atstāju ganiem pustukšītu Lofberg paku (viņiem bija beigusies) un dodos lejup atpakaļ uz Džokolo.

Gājiens gaužām neinteresants: 10km lejup no kalna (Wikiloc aplēsis, ka ceļā esot bijis 23m kāpuma ;D) pa meža ceļu. Ganu apmetne pie pašas meža robežas (2000m augstumā), tāpēc viss lejupceļš visu pa mežu; divās vai trijās vietās jāpārbrien upītei. Karsts, tāpē pirms brišanas neizaujos. Kādā vietā līdzās ceļam — valriekstu audze: nezinu, vai zem kokiem pļauts vai noganīts, vai noēnojuma dēļ zāle tur īsti neaug, bet izskatās kā parkā.

🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑🐏🐑🐑🐑

Pulkstenī nelūkojos, bet diezgan drīz esmu Khadori — māju pudurī, kur beidzas Pankisi ielejas centrālais ceļš un pirms 15 gadiem uzbūvēta hidroelektrostacija. Tie mūsu — latvju — stereotipi, ka spēkstacijai jābūt ar milzu uzpludinājumu, ir galīgi garām: kalnos pietiek ielaist strautu caurulē un 200m lejāk caurules otrā galā ierīkot ģeneratoru.

Pusdienlaiks, un  pamatīgi cepina. Noeju pa ceļu kādu kilometru, kad — negaidīta veiksme — brauc pirmais auto (no piecu māju pudura!). Un apstājas. Džeks ar suni, spēkstacijas uzraugs; divas nedēļas uzraugot, divas nedēļas atpūšoties. Nupat beigusies viņa maiņa, un viņš dodoties mājup uz Tbilisi. Ļoti jēdzīgi runā angliski, aizved mani līdz pat Akhmetai un vietā, kur viņam jānogriežas, piedāvā aizvest ~kilometru līdz pilsētiņas centram. Laikam ļoti novārdzis izskatos. ;) Tūliņ pat mikriņš uz Telavi.

Viesu namā (citā) Telavi esmu pagatavojis tomātu salātus un grasos ķerties tiem klāt, kad savā kompānijā paaicina četri kartveļi. Nespēju novērtēt viņu tostu mākslu, nespēju; manējie, piemēram, Par Salomi! viņiem šķiet daudz par īsu. Turklāt uzreiz pēc tosta visa glāz(īt)e vīna vienā rāvienā jāielej sevī. Kāda jēga dzert vīnu, ja to neizošņā un neizgaršo!? Cita starpā jādzer arī par radiniekiem; kartveļi noskaidro, ka tuvākie manējie ir brālēni un māsīcas — tad par viņiem. Brālēni un māsīca ir ļoti jauki ļauži, un vēlu viņiem vislabāko, bet tie — draugi, ar kuriem mani vieno kopīgas intereses. Maķenīt žēl laika, kuru būtu varējis veltīt Telavi.

3D vizualizācija (1.diena) 🔼 vai Relive vietnē

3D vizualizācija (2.diena) 🔼 vai Relive vietnē

3D vizualizācija (3.diena) 🔼 vai Relive vietnē

Nākamais texts: 6.&7.jūnijs, uz Tušetiju 🇬🇪

31.maijs–2.jūnijs, Lagodekhi nacionālais parks 🇬🇪

9am izeju no viesu nama; samniece teic, ka mikriņš uz Tsnori, pilsētiņu kalna pakājē, tikai vienpadsmitos, tāpēc iešu ~8km kājām. Varētu arī pa asfalta serpentīnu, bet kartē zīmētā taka daudz taisnāka. Izrādās, ka to vairs tikpat kā neizmanto: sākumā vēl nekas, bet lejāk laušanās caur dzelkšņainiem krūmiem ar mugursomu plecos ir diezgan interesants vingrinājums. Tieku uz ceļu vietā, no kuras līdz pilsētiņas robežai kādi 2km, laiku pa laikam brauc pa kādam auto, bet neviens nestājas. Kad, ticis pašā pilsētiņā, vairs nestopoju, pats apstājas mana vecuma tēvocis apvidniekā, laipni aizved atlikušos 2km līdz centram un izlaiž tur, kur piestāj mikriņi uz Lagodekhi. Par mikriņu sarakstu neviens neko nezina, tāpēc grasos ~40km stopot. Nopērku flomasteru, palūdzu gabalu kartona, uz tā uzrakstu ლაგოდეხი un dodos ārā no Tsnori (aizraujoša kā Olaine). Kad pie pilsētiņas robežas grasos sākt stopot, brauc satiksmes mikriņš; pēc pusstundas esmu Lagodekhi.

Lagodekhi pilsētiņa pie pašas Azerbaidžānas robežas, un tur senākais nacionālais parks 🇬🇪 — dibināts 1912.gadā, tad pat, kad Moricsalas rezervāts. Divi latvju biologi 2013.gadā (sakarā ar aizsargājamo teritoriju simtgadi) sacerējuši 25 lappuses garu textu ar abu vietu salīdzinājumu.

Par takošanas resursiem

Krievu laikā pie kartveļiem kaut kā nebija iznācis būt; pirmoreiz turp aizbraucu tikai 2018.gadā — uz piecām dienām Tbilisi. Nākamajā reizē(-s) gribēju uz kalniem, sāku meklēt ko par takām un uzgāju Jozefa (slovāks vai izliekas par tādu: viņa tālruņa numurs sākas ar +421) vietni. Lieliski sistematizēta informācija (un kartes) ne tikai par takām, bet arī par transporta iespējām, naktsmītnēm utt. Visa informācija rūpīgi pārbaudīta; līdz šim neesmu pamanījis tur vērā ņemamas kļūdas.

Pērn, kad gatavojos šim braucienam, YouTube piespēlēja kaut ko no Kimas un Dela, skotu takotāju, kanāla, un pie video bija arī saite uz viņu tīmekļa vietni. Pamatīgi taku apraksti, bet viņiem — kā jau rietumniekiem — savas dīvainības (no mana viedokļa): trīs ēdienreizes ar siltu ēdienu dienā (kalnos!), ūdens dezinfekcijas tabletes arī tad, kad ūdens ne gluži no pilsētas notekgrāvja, un puse mugursomas gluži nevajadzīgām lietām. Bet tas no gustava viedokļa! ;)

www.wikiloc.com — vietne (un lietotne), kurā ikkatrs var iezīmēt un publiskot to, kur gājis/skrējis/minies/rāpies utt. Un meklēt un izmantot citu publiskoto; gustavs tur sazīmējis 67 pastaigas.

Pirmais rododendrs

Lagodekhi pilsētiņa mīlīgāka nekā Tsnori; aši sapērkos zemenes, saldos ķiršu, maconi un plāceni un dodos uz nacionālā parka mītni pilsētiņas nomalē (2,5km). Svarīgākā izklaide parkā — ~40km gara taka uz Melnās klints ezeru (~2800m augstumā) uz pašas 🇬🇪–Krievzemes/Dagestānas robežas. Pie takas divi namiņi, un vairums apmeklētāju izstiepj pārgājienu trim dienām: pirmajā dienā 1300m kāpuma līdz Meteo namiņam ~1900m augstumā, otrā dienā līdz ezeram un Demidova namiņam ~2600m augstumā kādus pāris kilometrus aiz ezera un trešajā dienā 2km lejupkāpiens līdz nacionālā parka mītnei. gustava plāns: pirmajā dienā — 2km augšup līdz Demidova namiņam, pārnakšņot tajā un nākamajā dienā ezers un 2km lejup garām Meteo namiņam līdz finišam; katru dienu ~20km.

Parka mītnē uz palodzes burvīgs pelēks kaķis — skaidrs, ka viņš te saimnieks, kurš nosaka kārtību. Pēc brīža kašķi meklēt ierodas otrs — galīgi plakanu purniņu un melniem lokiem ap acīm kā iz vācu expresionisma filmām. Nacionālā parka reindžeris Zaza patriec otro uz citu palodzi, un atkal miers mājās.

Nacionālā parka kaķis (& gustavs)

Izrādās, ka gustavsm diezgan veicas: robežsargi uz vasaras posteni ~3,5km no ezera devušies tikai pirms divām dienām; ja viņu tur nav, nekāda iešana neiznāk. Pierakstos apmeklētāju sarakstā (esmu pirmais, kurš šogad dosies uz ezeru), noklausos Zazas norādījumus, pierakstu viņa tālruņa numuru un dodos ceļā. Zaza maķenīt neapmierināts, ka iešu neierastā virzienā (būšu pie robežsargiem, izejot no robežjoslas, ne ieejot tajā), bet aiz krekla stērbeles netur. Pulkstenis pusdivi; 2km augšup pa taku — kādas 6...7h; tātad vēl ar gaismiņu būšu Demidova namiņā. Soļošana raita, jo lielā mugursoma palikusi parka mītnē, bet plecos pavisam mazītiņa, kurā tikvien vietas kā guļammmaisam, pledam, kamzolim, plācenim un glāzei maconi. Ko tur staipīs daudz līdzi, ja žviks — kalnā un žviks — lejā.

Sākums pa ļoti labi iemītu taku, pa kuru tūkstoši dodas uz netālu ūdenskritumu. Nekādi neizdodas atrast vietu, kur nozarojas man vajadzīgā taka kalnā: tā kā eju nepareizā virzienā, marķējums koku neredzamajā pusē. Nostaigāju šurpu turpu trīs reizes, tad tomēr nākas ielādēt tālrunī Kimas un Dela karti un vislielākajā iespējamajā palielinājumā pēc zilā GPS punkta atrast precīzu taku sazarojuma vietu. Vajadzīgajai takai pārliekušies kazenāji: pirmajam gājējam sezonā ne tikai liels gods, bet arī ērkšķi ceļā. ;) Kādi 200m pa kazenājiem (īsbiksēs diezgan ass piedzīvojums), un tad taka kļūst labāk manāma.

Takošanai izmantoju lietotni WalkMe — tajā, manuprāt, vislabākās kartes un navigācija darbojas arī lidojuma režīmā, kas ļauj pastiept tālruņa akumulatora lādiņu ilgākam laikam. Šoreiz tas īpaši svarīgi, jo Demidova mājiņā gaisma no Saules baterijām, bet kontaktligzdu nav.

Trijās stundās esmu uzkāpis ~1km (no 600 līdz 1600m); tātad, viss kā pa sviestu. Bet tad sākas nepatikšanas: pa kādai lietus lāsei, kas pārvēršas pamatīgā lietū un, kas sliktākais, negaisā. Vēl esmu mežā, grāvieni nav gluži virs galvas, tomēr tādā laikā doties klajā (meža robeža Kaukāzā ~2000m augstumā) nav gluži prātīgi, griezties atpakaļ arī negribas. Un tad takas malā glābiņš — klints pārkare, zem kuras sausu lapu lēvenis un pat veca ugunskura vieta. Un sauss! Citu tādu vietu ceļā neredzēju.

Izrādās, ir pieejami mobilie sakari un brīžiem pat 4G tīmeklis. Piezvanu Zazam, lai neuztraucas, ka pirmais tūrists pazudis, pačatoju ar dažām draudzenēm, un tad jau negaiss arī pāri. Varētu celties, iet un krēslā tikt līdz Demidova namiņam, bet guļammaisā tik sasodīti forši! Pārlaidīšu nakti te, ~1750m augstumā. Nav pārāk augstu, turklāt mākoņainā laikā naktis siltākas nekā skaidrā. Un taka noteikti pēc lietus slidena, un zāle gar to slapja. Nē, palikšu tepat.

Pasūtinu Karpatu aitas saullēktā plkst. 5.24 ( par stundu agrāk). Antra apšauba, ka spēju tādā agrumā pamosties, un no ap pusastoņiem rītā secinu, ka viņai bijusi pilnīga taisnība — nespēju. Vēl viņa kaut ko par plēsīgiem meža zvēriem, bet tas taču skaidrs, ka gustavs šajā mežā visplēsīgākais!

Nevarētu teikt, ka būtu bijusi pati ērtākā gulēšana mūžā, tomēr tīri ciešami. Lielākais traucēklis bija nevis aukstums, bet lapu slānis, kurš neturējās zem manis, un saraust lapas, kad abas rokas guļammaisā, nav vienkāršs uzdevums.

No rīta jaušams, ka debess zila (☀️ nebija redzama, jo gulēju rietumu nogāzē). Mantas kārtodams, uzeju lapās puspilnu plastmasas pudeli. Grasos saturu izliet un atsārņot mežu, taču izrādās, ka pudelē ne ūdens, bet čača, tāpēc ierušinu to atpakaļ lapās. Kādam piekusušam ceļiniekam noderēs.

Ap astoņiem dodos ceļa. Kādus 100m augstāk, vēl mežā — pirmais rododendrs. Dzeltens & smaržīgs (to atklāju vēlāk). Visā ceļojumā redzēju trīs veidu: baltus kā video par Svanetiju un ap Dadikurtu (gaidiet, kaut kad būs!), dzeltenus kā Babītes dārzā un pavisam zemus baltus, kuri atgādina zileņu vai vaivariņu cerus. Drīz koki beidzas, un taka sāk līkumot pa puķainām nogāzēm: gaiļpieši, muskares, gaišzilsniedzites un daudz citu, kuru nosaukumus nezinu. Uz takas pirmais pakavs: kurš pirmais no rīta, tam pieder saimnieka čības, kurš pirmais pavasarī, tam visi pakavi uz takas. Kutaisi lidostas atmīnētājiem būs par ko priecāties. Lidostās pakavus ļoti cītīgi aplūko, bet ne reizi vēl nav atņēmuši. (Visā ceļojumā atradu trīs veselus un trīs pusītes. Iemesls pirkt zirgu.) Ar atrasto pakavu maķenīt parušinos pēc sīpoliem; parka noteikumos teikts, ka tā neesot labi, bet puķu veselas nogāzes un es tikai maķenīt. :)

Iepriekšējā vakarā esmu izdzēris visu ūdeni, bet ceļā ne strautu, ne avotu (to zināju). ~2500m augstumā pirmais sniega plankums; piegrābstu pilnu pudeli, bet sniegs tajā kūst gauži lēni.

Taka arvien biežāk iet pāri sniega laukiem, taču iešanu tie pārāk neapgrūtina — no rīta sērsna vēl stipra. Pēc 3h gājuma gluži negaidīti klāt Demidova namiņš (~2650m): dzeltena ēciņa četrām istabām (un ~20 gultiņām; ir pat matrači un apgaismojums no ☀️ baterijām) un nojumi līdzās. Gluži klajā vietā, jo kokiem te daudz par augstu. Vēl pat zāle nav izdīgusi, tikai sīki dzelteni ziediņi, tādi kā zeltstarītes. Slinkāki tūristi var iznomāt zirgu — jāšanai vai somu nešanai (₾50/€18 dienā par zirgu un tikpat pavadonim). Bet tas tikai tad, kad pie Demidova namiņa zālīte.

Akmeņu uzkalniņš :D;
taka zem sniega

No tuvēja sniega lauka gar pašām namdurvīm tek strautiņš; beidzot varu atdzerties. Kopējā istabā augstu pie sienas — lai grauzēji netiek klāt — plaukts ar ēdmaņām, kas palikušas no rudens, tostarp burka asu dārzeņu salātu. Tieši tas kas vajadzīgs, jo skaidrs, ka divās dienās galā netikšu, bet somā no ēdmaņas tikai plācenis. Vēl iemānu pudelē pusi burciņas ķiršu ievārījuma un dodos tālāk.

Nu jau ceļā ieplakas, kurās taku zem sniega var nojaust tikai pēc kērniem (akmeņu uzkalniņiem — termini.gov.lv ;D). Vietās, kur apakšā kušanas ūdeņi, sniegs vietām neiztur manu svaru. Un tad jau Melnās klints ezers klāt. Neliels, kādus pārsimt metrus garumā, vēl ledū; 🇬🇪–Krievzemes robeža to sadala divās vienādās daļās. Kaut kur lasīju medniekstāstiņus, ka krievu pusē mēdzot klīst par ganu pārģērbies čekists, kurš piedāvājos kartveļu puses tūristiem sadzert ar viņu čaču, tā cenzdamies pārvilināt tos pāri robežai, un tad arestējot. Sniegā nevienu ganu/čekistu nemana, un būtu varējis pastaigāties arī pa krievu pusi. Uzkāpju paugurā līdzās ezeram: gan skata dēļ, gan tādēļ, lai būtu ticis vismaz 3km augstumā (dažādās kartēs paugura virsotne 3010...3042m augsta; robeža tieši tai pāri). Beidzot nākas uzvilkt kamzoli; līdz tam visu laiku biju vienā t-kreklā (+10c (?), bet kustoties ciešami).

Tālākā iešana gandrīz tikai pa sniegu; maķenīt uz augšu, maķenīt uz leju, pāri dažiem strautiem. Aiz kāda paugura nostāk no takas liela melna telts un 🇬🇪 karogs tai līdzās — robežsargu postenis. Zaza pieteicis, ka jāiet pie viņiem atzīmēties, kaut gan eju jau ārā no robežzonas. Pie ieejas padodu skaļu გამარჯობა, no telts iznāk vīriņš un blenž manī kā jokā. Iedodu nacionālā parka izrakstīto papīru un ID karti, un ieejam teltī. Tur pieci vai seši robežsargi, izstiepušies gultiņās & iegrimuši tālruņos, modri sargā 🇬🇪 valsts robežu. Priekšnieks ieraksta mani kantorgrāmatā, izraksta caurlaidi, pavaicā, vai var kā palīdzēt, novēl laimīgu ceļu un parāda taisnāko pāri sniega laukiem.

Tālākais — sparīga kāju kustināšana ~800m lejup. Plato un sniegs drīz beidzas, taka labi iemīta un absolūti droša pat visstāvākajās vietās. Aizraujoši skatu uz Lielās Kaukāza grēdas atzariem un Kahetijas līdzenumu starp Lagodekhi un Tsnori. Krietnu gabalu tālāk — avots, kurš, šķiet neizsus arī vasarā. Kādā vietā uz takas saritināts paklājiņš: pasitu to padusē un saprotu, ka neesmu parkā vairs viens. Sākas mežs un dzelteni rododendri, un tad jau arī Meteo namiņš klāt. Pie tā kādi seši sēž ap ugunskura vietu un pļāpā vāciski. (Nākamajā dienā parka mītnē apmeklētāju sarakstā paskatīju, ka daļa no Vāczemes un daļa no Šveices. Hmmm, kā viņi spēja bez tulka sazināties?) Ieraudzījuši mani, angļu mēlē vaicā, kā bijis gulēt zem klints. Bezdrāts telegrāfs strādā lieliski! Paklājiņš, protams, pieder vienam no viņiem. Meteo namiņš nostāk no galvenās takas; viņi noteikti pagājuši tam garām, attapušies, griezušies atpakaļ un ceļā paklājiņu pazaudējuši.

Tālumā — Kahetijas līdzenumi

Šis namiņš jaunāks nekā otrs, gultiņas & matrači tādi paši, turklāt ir ne tikai elektrisks apgaismojums (no ☀️ baterijām), bet arī kontaktligzdas. Izmēģinu vairākas, bet manu tālruni nelādē. (Pa nakti izdomāju, ka ligzdās — tāpat kā spuldzītēs — 12V līdzstrāva; ar 220V maiņstrāvai paredzētu adapteri namiņā var, piemēram, riekstus šķelt.) Esmu stāvējis kājās 10,5h/21km, tāpēc — kā teiktu Kundrija — Ich bin [ein bisschen] müde. Turklāt maķenīt drebulis — no tā, ka visu dienu ☀️. Man vienam pašam lielākā istaba, pat ar svētbildēm. :D Neaizeju pat līdz avotam, bet iztieku ar pudelē palikušo zaptsūdeņa trešo šķaidījumu, lienu guļammaisā un pēc ierastās 12s cīņas ar bezmiegu atslēdzos.

Pa miegam dzirdu, ka naktī līst, bet nākamais rīts tikpat saulains kā vakarējais. Nomazgāju avotā muti, piepildu ūdens pudeli un ceturksni pāri astoņiem dodos 13km/1300m lejupceļā. No vāciem palikuši tikai divi, kuri nakšņojuši teltī. Novēlu Mahlzeit (kaut gan pusdienu laiks vēl tālu) un viel Spaß: lai redz, ka es nav mucā audzis. Lēšu, ka trijās stundās vajadzētu tikt galā. Tālrunī palicis 25% lādiņa, jo naktī zem klints biju aizmirsis ieslēgt lidojuma režīmu, un tālrunis bija rijis ārējā akumulatora lādiņu kā kalkūns. Šodien tā taupīgi ar lietošanu, lai pietiek foto.

Lejupceļa krāšņākā daļa — pa bērzu sīkmežu, kurā pa pilnam dzeltenu rododendru. Antras uzdevumā apostu: smaržo gan. Bez pamudinājuma mēdzu ostīt tikai vīnu lietošanas laikā. Zem dižskabāržiem rododendru vairs nav, un aizraujošu skatu arī ne. Pēc norādēm lēšu, ka turos iecerētajā grafikā. Kādā vietā pretī kāpj jauns pāris milzu mugursomām. Interesanti būtu uzzināt saturu!

Tikusi no kalna lejā, taka kādu kilometru līkumo pa palieni ar leknu augāju (nātrēm utt.) un aizved pie upes. Zilas bultas uz akmeņiem norāda uz vietu, kur kādreiz bijusi laipa. Saprotu, ka kādos palos aizskalota. Pa krasta brikšņiem dodos meklēt jauno. Nepavisam nebija prātīgi: nocīnos kādu puskilometru pa nātrēm, kazenājiem un kritušiem kokiem šajā krastā, pārbrienu upi kādā platākā un seklākā vietā (ūdens līdz ceļiem, bet straume pamatīga) un tad tikpat otrā krastā, līdz tieku uz takas, pa kuru pirms divām dienām sāku gājienu. Kājas kā Pestītājam, kurš tikko noņemts no krusta. Viņā krastā vajadzēja griezties atpakaļ uz galvenās takas, un tā būtu aizvedusi līdz jaunajai laipai.

Nacionālā parka mītnē ierodos tieši pusdienlaikā (3h45 iecerēto 3h vietā), blakus strautā bez steigas (mikriņš uz Telavi pustrijos) nomazgājos, pārģērbjos, papļāpāju ar parka darbiniekiem. No manis nepaņem ₾20/€7 par nakšņošanu namiņā; teic — dāvana pirmajam apmeklētājam sezonā. Laikam ļoti trūcīgs izskatos :D Beigās vēl aizved 2,5km līdz Lagodekhi centram.

3D vizualizācija 🔼 vai Relive vietnē.

Ārējas saites

Takas apraksts & karte Jozefa vietnē

Takas apraksts skotu vietnē

Skotu video (ar nebeidzamu ēšanu) 

Nākamais texts: 3.–5.jūnijs, Telavi & Pankisi ieleja 🇬🇪

30.maijs, Sighnaghi 🇬🇪

Līdz šim man bija šķitis, ka mikriņi (ko gan kartveļu, gan angļu valodā sauc marshrutka 😁) Sakartvelo brauc saskaņā ar šoferīša nodomu un garastāvokli. Izrādās, ka tā tomēr nav — lielākoties brauc pēc saraksta, un dažviet saraksts pat kaut kur atrodams. Biju kādos emuāros izlasījis, ka mikriņi uz Sighnaghi (სიღნაღი) no Samgori metro stacijas nepāra stundās

Pirosmani(švili)

, tāpēc pošos uz to, kurš, iespējams, dodas ceļā 9am. Tbilisi Google kartes lieliski plāno ceļojumus ar sabiedrisko transportu, un arī tas vairumā gadījumu brauc pēc saraksta. Nepilnās 15min pilsētas mikriņš jau pie metro stacijas. Par mikriņiem uz Sighnaghi izrādījās pilnīga taisnība: kad bez piecām deviņos ierados, balts merša Sprinteris (ar galamērķa uzrakstu arī latīņu burtiem, kas, manuprāt, pilnīgi lieki 😋) jau bija papilns, un 7min pēc galvenā pasažiera 😊 ierašanās sākam ripot.

Sighnaghi (pusotrs tūkstotis iedzīvotāju) — kartveļu Kuldīga — apmēram 100km no Tbilisi 800m augstas kalnu gēdiņas korē. Lielākā daļa ceļa pa Kahetijas līdzenumiem, kur dara vairumu kartveļu vīnu, tāpēc pilsētiņa daudz vīna tūru maršrutā. Nebija pagājušas ne divas stundas, kad bijām galā.

Kari un padomju vara pilsētiņu saudzējuši, daudz namu (lielākoties divstāvu, ar koka galerijām otrajā stāvā) prasmīgi atjaunoti, un tūrisma industrijas uzbāzīgums bija jūtams tikai vienā ielā, kur suvenīru veikaliņi līdzās cits citam. Šķita, ka ceļojumu sezona vēl īsti nav sākusies: vakarā, kad pāris dienā redzētie tūristu autobusi bija prom, sastapu vēl tikai kādu pusduci ceļotāju, un arī vairums kafejnīcu & restorānu vēl nebija modušies vasarai.

Ne Pirosmani(švili)

Apkārt pilsētiņai iespaidīgs — kādus 3km garš — aizsargmūris; vietām iedzīvotāji to izmantojuši kā vienu (bezmaksas) sienu savām mājām, citur tas šķērso pamatīgu gravu un ieaudzis tādos brikšņos, ka klāt tikt nekādi nav iespējams. Par Dubrovnikas aizsargmūra darījumdarbības modeli (pastaiga pa ~tikpat garu mūri pērn maksāja €33) kartveļi, šķiet, nezina. Gabalu pa gabalam mūrī torņi (uzkāpt var divos) un kādi četri vai pieci vārti, pa kuriem pilsētiņā ieiet autoceļi. ~200m garš posms aprīkots staigāšanai: margas, kāpnes, skatu laukumiņi. Līdztekus tam — iela ar suvenīru bodītēm; līdzās raibām plastmasas nejēdzībām no Ķīnas arī riktīgas mantas, piemēram, tekstilizstrādajumi: austi paklāji, veltas (filca) cepures un kamzoļi ar izšuvumiem, zeķes. Papļāpāju ar divu veikaliņu īpašniecēm, kuras īsina laiku ar adīšanu: palielos, ka es arī protu, un parādu dažus foto. Man šķiet, ka viņas spēja novērtēt.

Ieklīdu arī kapiņos līdzās mūrim. Kapvietas, kas tuvāk centrālajam ceļam, kopj (ne pārāk cītīgi — skujiņā negrābsta); tālākās ieaugušas gandrīz vai mežā. Salīdzinājumā ar Kutaisi Sighnaghi tomēr lauki — neredzēju nevienu piemiņas skapīti ar aizgājēja(-as) ģīmetni(-ēm) un viņa(-as) iemīļotām lietiņām. Eh, ja pie mums tādi skapīši kapiņos būtu! Sarūpētu savējam maināmu expozīciju kādiem desmit gadiem.

~2km no pilsētiņas centra klosteris, kurā apglabāts kāds svētais Nino, kas 4.gs. kartveļus pie kristīgas ticības vērsis. Esot ļooooti nozīmīga svētceļojumu vieta; skaidrs, ka turp nedevos, jo reliģija, kā zināms, ir opijs tautai. Esot arī svētavots, kura ūdens darot brīnumus.

Neiegāju arī pilsētiņas muzejā (Nacionāla muzeja filiāle); zināju, ka tur 15 Pirosmani (dzimis Mirzāni, kādus 5km no Sighnaghi) gleznu, bet plakāts uz fasādes vēstīja, ka gleznas šobrīd Luiziānā. Nebija noskaņojuma blenzt uz podu lauskām, grābekļiem un svētbildēm.

Nonācu Sighnaghi tāpēc, ka tālāk ceļš uz Lagodehki nacionālo parku (vēl ~50km promāk no Tbilisi). Iesaku iegriezties; iespējams, ka vasarā nav pārāk baudāms tūristu pūļu dēļ.

Nākamais texts: 31.maijs–2.jūnijs, Lagodekhi nacionālais parks 🇬🇪

29.maijs, Tbilisi 🇬🇪

Kaut kad agrā rudenī boļķikam bija akcija — uz jebkuru galamērķi par €17, €27 vai €47 (tas nebūt nenozīmēja, ka, piemēram, uz Kanāriju salām tiešām varēja dabūt par €47; turklāt atceļa biļetes bija vismaz trīsreiz dārgākas par attiecīgo sludināto cenu). Uz Tbilisi biļetes bija dabonamas, tāpēc nopirku uz laiku, kad Kaukāzā zied rododendri (დეკა (მცენარე)). Svanetijā biju redzējis milzīgus laukus — oktobrī un decembrī bez ziediem, protams. Un dažus video, kas filmēti ziedu laikā. 😵

Rododendru lauks pie Dadikurtas

Zināju, ka sniega dēļ kalnos ne visur būs iespējams tikt, tomēr rododendru ziedonis šķita svarīgāks.

BT724 RIX 🇱🇻 – TBS 🇬🇪: pēc saraksta jāizlido 11.20pm, taču pakšu iekraušana visai tūļīga, tāpēc paceļamies tikai pēc pusnakts. Tomēr ir arī ieguvumi: iekraušanas aģenti nepievērš uzmanību somām; manējā gan izmēru, gan svara ziņā pārsniedz boļķika atvēlētās rokas bagāžas robežvērtības.

Lidostā aizrakstu viesu mājas saimniecei, ka ieradīšos rīt no rīta, viņa tūliņ pat atbild: Rīt!? Tavs rezervējums 29.jūnijā. Zum Donnerwetter, vecums nāk virsū ar joni. Atceļu rezervāciju un tajā pašā viesu namā pasūtinu gultiņu sešvietīgā kopējā istabā. Vienu nakti kaut kā pārlaidīšu.

Gaisa kuģī brīvu vietu tikpat kā nemana; galvenokārt kartveļi un Ziemeļvalstu tranzītpakši. Boļķika bombardieros (kuri nosaukti par airbus‐iem A220) sēdekļi platāki nekā pie raiņa un viziera, blakussēdētāji nemācas virsū ne ar elkoņiem, ne citādi, tomēr nekāda gulēšana neiznāk.

TBS 🇬🇪 nosēžamies pirmajā rīta gaismā maķenīt nosebojušies, izkraušana pa cauruli, robežsardze raita (pavaicā, vai esmu 🇬🇪 pirmo reizi; lepni atsaku, ka devīto; vēlāk pārskaitīju — patiesībā desmito). Nav pagājusi ne pusstunda kopš nosēšanas, kad jau esmu izlidošanas zālē, kur zem eskalatoriem plastmasas zāliens — labu labā vieta gulēšanai (https://www.sleepinginairports.net/guides/tbilisi-airport-guide.htm — ļoti vērtīga vietne; sk. pirmo izcelto citātu). 😴 kādas trīs stundas, ap pusdeviņiem ar 337.autobusu (dienā ik pēc 15min, naktī reizi stundā) dodos uz centru. Tbilisi vienots e-talons visu veidu transportam: metro, autobusiem, mikriņiem, pacēlājiem (izņemot vēsturisko funikulieri uz Mtatsmindas parku). Brauciens autobusā ₾1 (lari)=€0,35. Deviņos rītā pamatīgi sastrēgumi, tāpēc ceļā līdz Rustaveli avēnijai (Tbilisi galvenā iela) paiet teju stunda; mierīgākā laikā — maķenīt vairāk par pusstundu. Pirmais darbs — brokasts. Netālu no operas ceptuvīte, kurā, manuprāt, garšīgākie lobiani (ar pupu biezeni pildīts rausis; man garšo daudz labāk nekā visiem zināmiem hačapuri ar trekna biezpiena pildījumu) pilsētā: kārtainā mīklā un mēreni vircēti. Pēc tam saimniecības darbi: magti salonā (viens no trim 🇬🇪 mobilo sakaru operatoriem — ar visplašāko tīkla pārklājumu valstī) pieslēdzu neierobežotu mobilo internetu nedēļai — ₾10 (€3,50); to var izdarīt arī viņu lietotnē (SIM karte no iepriekšējiem braucieniem), tikai tur nezin kāpēc neiet maksājumi ar Revolut. Pēc tam tūrisma preču veikaliņā geoland.ge sapērkos lieliskas taku kartes — gan šai reizei, gan nākamajām. Tad — uz viesu namu, kas patiesībā trīs vai četru istabu dzīvoklis ar divām terasēm nenosakāma vecuma ēkā, gana tīrs un plašs. Pēcpusdienā dodos pašpacierēt pa centru. Vecpilsētā aizvien vairāk sakoptu un patiesi prasmīgi restaurētu namu. 2018.gadā, kad biju Sakartvelo pirmoreiz, iespaids bija visai drūms.

Remontstrādnieki ceļā uz karšu veikalu

Ar katru reizi aizvien vairāk dzird krievu valodu — bēguļotāji no mobilizācijas lielajā kaimiņzemē. Ar blaknēm: refrēniem, no kuriem dižciltīgu jaunuvju institūtu absolventiem vīst ausis, spļaušanu, kur acis rāda, un smēķētājiem apakšveļa pie namu ieejas. Vēl aizvien esmu gatavs bučot roku Rinkeviča k-gam par to, ka pie mums to visu 😱 neielaida. Neesmu pārliecināts, vai kartveļi no atnācējiem tik viegli spēs tikt vaļā. Batumi (kurp negrasos braukt, ja vien kāds traks suns nesakodīs) noteikti vairs neviena kartveļa nav palicis. Drīzāk prom uz kalniem!

Nākamais texts: 30.maijs, Sighnaghi 🇬🇪

3. decembris, Adiši–Ušguli 🇬🇪

Vakar staigāju ~šo, tikai pretējā virzienā (Adiši–Ušguli): 8h, 10am–6pm, beigas (~9km) nevis pa taku nogāzē, bet ceļu. Trešdien no gaisa kuģīša (L410) redzēju Čhunderi pāreju (2722m, iecerētā gājiena augstāko (& sniegotāko) vietu): nešķita, ka ❄ tur pārāk daudz. Tomēr biju gatavs, ka nāksies atgriezties Adiši & nakšņot vēlreiz tur.

Vakar no rīta Tarzāns, viesu nama saimnieks Adiši, pastāsta, ka kāds pa iecerēto taku pēc pirmā sniega esot gājis. Bingo! Tātad iespēja, ka atgriezīšos,— niecīga. Nino, saimniece, uz atvadām iebāž man kabatā pāri svanu ābolu (ვაშლი [vašli]), 1800m augstumā augušu.

Pirmie 6km pa līdzenu taku gar ადიშისჭალა (Adišičala) upīti, kura tek no ledāja. Daudz knapāka, nekā oktobrī: ūdens daudzums atkarīgs no gaisa temperatūras & ☀ starojuma. Uz takas zem plānās sniega kārtiņas dažviet ledus; veicu kādus trīs vai četrus pusotra apgrieziena salhofus & vienu ritbergeru; manuprāt, tīri jēdzīgi, jo allaž piezemējos uz kājām. Vietā, kur oktobrī brizdams samērcēju pat īsbikšu galus, tagad varētu pat nenoautiem apaviem tikt upītei pāri; zābaciņus tomēr noauju, jo akmeņi straumē apledojuši & negribas iežauties visā garumā. Ūdens maķenīt pāri potītēm. Tālāk ~3km/450m kalnup. Kāds (ļaužs) patiesi pa taku gājis pirms beidzamā ❄ (~3cm), bet pēc tam — kaut kas suņveidīgs. Ja nu kas, man sarkana cepurīte ⛑ somā. Aši tieku līdz 2650m augstumam, kur beidzas mežiņš. Lai arī debess pilnībā apmākusies & sijā smalks sniedziņš, sniegs uz takas žilbinošā baltmē & nevar saprast, kur iepriekšējais gājējs licis pēdu. Ja netrāpu, sniegā līdz 2/3 ceļgala augstuma. Tomēr pārejas tuvums dzen uz priekšu, un drīz vien arī stabiņš ar augstuma atzīmi 2722m klāt.

Lejupceļs pa dienvidu nogāzi, kurā ❄ vien pāris centimetru. Slīdamībai ar to gana, un jaunie Aldi zābaciņi maķenīt spolē, tomēr ~500m lejup pieveicu bez salhofiem & ritbergeriem. Grēdas šajā pusē vējš stiprāks, tāpēc uzvelku vēl vienu jaciņu — ar kapuci. Ceļa atlikusī daļa — gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas: 19km pa palīdzenu taku līdz Haldei (ciemam, kurā ļaudis tikai vasarā), tad pa lauku ceļu caur Iprali (ciems, kurā dažas mājas ar mītniekiem arī ziemā) līdz Davberi un tad pa pusbūvētu šoseju (būvē patiesi pamatīgi — no betona, kā kalnos pienākas). Ticis uz ceļa, @ booking.com pasūtinu naktsmājas. Pusceļā piestāj pretimbraucošs mikriņš, un šoferītis, uzzinājis, no kurienes esmu atnācis, vaicā, vai saviem spēkiem tikšu līdz galam. Pateicos & atsaku, ka 5km līdz tumsiņai var arī atpakaļgaitā paspēt.

Ap sešiem, kad krēslo, nonāku viesu namā. Drīzāk esmu nosalis, nevis noguris. Istaba tīri jēdzīga, tikai vēsa gan; elektriskais sildītājs ne pārāk jaudīgs, turklāt istabā labu laiku neviens nav mitis. Sasildos dušā (karsta, bet ne pārāk spēcīga), izdzeru kādu litru ūdeni, atceros, kas troļļa mājā raxtīts uz sijas (ēst būs tikai rīt) un, uzvilcis džīnas un svīteri, palienu zem segas. Var iztikt. Sildītāja ventilators maķenīt trokšņo, bet manu miegu traucēt tas nespēj. Nepaužu pat pienācīgu sajūsmu par Antras atsūtītajiem lidojošo lapsu foto — jo tad būtu roķeles no tīkamā zemsegas siltuma jābāž ārā.

5.oktobris, Kutaisi–Mestija 🇬🇪

Mākoņi, kuri bija traucējuši
gaisa kuģītim (L410)

Nedēļu iepriekš (28.septembrī; sarakstus Vanilla Sky publisko iepriekšējā mēneša beidzamajās dienās) esmu nopircis lidbiļeti Kutaisi (KUT 🇬🇪)–Mestija (UMGS 🇬🇪) par ₾50 (€16...18 atkarībā no maiņas kursa). Lidojums plkst. 12.30. Ap vienpadsmitiem esmu autoostā, atradis mikriņu, samaksājis šoferim ₾3 un tīksmē gaidu, kad dosimies ceļā. Un tad plkst. 11.12 atnāk ziņa, ka laika apstākļu dēļ lidojums atcelts. Kalni. Atgūstu samaksāto un dodos meklēt mikriņu uz Zugdidi. Tas papilns, un visai drīz dodamies ceļā. Aizsūtu viesu mājas saimniecei ziņu, ka lidojums atcelts un ieradīšos kaut kad vakarā. Brauciens līdz Zugdidi ~2h/₾10; apvidus — pilnīga Zemgale, ja neievēro kalnu grēdas tālumā.Pie Zugdidi stacijas mikriņš uz Mestiju priekšā. Sarunāju ar šoferīti, ka sēdēšu viņam līdzās (& baudīšu ainavas). Sagaidām vilcienu no Tbilisi pēc kādas pusstundas, mikriņš piebirst pilns ārzemnieku, un dodamies ceļā.
Starp šoferīti un mani apsēžas Kolete no 🇨🇭 vācu daļas. Nesteidzamies: vispirms šoferītis iebrauc Zugdidi nomalē norārtot kādas savas darīšanas (un pasažieri tiek pie hurmām no čoma dārza), tad pusceļā apstājamies uz kafijas & WC pauzi kādā ceļmalas kafejnīcā. Pēc pusstundas brauciena pa līdzenumu ceļš ieiet ielejā, kuras dibenā kilometru desmitiem spēkstacijas uzpludinājums. Ceļš visai jēdzīgs, un vairākās vietās to vēl uzlabo. Ceļš 135km/4h (ar pitstopiem)/

Kad esmu pie viesu nama,
Mestijā jau teju nakts. Oktobris

₾35. Laiks apmācies, bet brauciena laikā nelīst. Skaidrs, ka tik zemos mākoņos gaisa kuģītim nekāda lidošana neiznāk.

Kolete pirmo reizi Sakartvelo, tāpē pastāstu, kas Svanetijā skatāms (man šī trešā reize Svanetijā & sestā Sakartvelo), un iesaku atceļā lidot no Mestijas. Šoferītim arī gribas parunāties ar Koleti, bet viņiem nevienas kopīgas valodas, tāpē man nākas tulkot. Daži jautājumi visai tieši - kā jau pie smalkas etiķetes nesamaitātiem ļaudīm: vai Kolete precēta (nav), kad grasās precēties (ir saderināta), par ko strādā (vecmāte) utt. Katra teikuma galā piebilstu, ka jautājumi ne no manis, bet šoferīša.
Kad nonākam galā, jau krēslo. Neesmu dzēris ne lāsi alkohola, taču galva dulla: 20min lidojuma vietā kādas septiņas stundas mikriņos. Un ietaupīti ₾5. Maiznīcā nopērku plāceni, dārzeņu veikaliņā — dažus tomātus brokastam, un dodos uz Irinas viesu namu. Esmu tam gājis garām citās reizēs: visai nesen būvēts, plata & ērta gulta un karsta duša — kas cits nogurušam ceļiniekam vajadzīgs.

Nākamais texts: 6.oktobris, Mestija–Čvabiani 🇬🇪