Karpati, ceturtā diena

Mižhirja-Koločava

 

Šodien modinātājs augša pirms manis. Novāļājos pa gultu līdz pusdeviņiem: šodien var atļauties, šodien tāda kā atpūtas diena - nieka 30 km. Kājas, šķiet, klausa.

Pirmais gājiens uz pastu: esmu no kāda karšu apgāda (ACCA) esmu pasūtinājis karti, ko vajadzēs nākamajā gājienā pa Karpatiem. Viesnīcā ne karte, ne paziņojums no pasta nav redzēts; pastā sūtījumu atrod 15 sekunžu laikā. Pie viena nopērku pastmarkas (tagad krājumi vismaz četriem braucieniem ;D). Tālāk - uz grāmatnīcu. Tur divu veidu vietējas pastkartes - ar Mižhirji un Siņrevira ezeru, gluži glītas. Pačaloju ar pārdevēju: sākumā moskaļu mēlē, bet tad viņa, dzirdēdama manu suržiku (krievu un ukraiņu valodas jaukums) ar Baltijas akcentu, pāriet uz ukraiņu valodu. Izrādās, arī viņas ģimenei tīk staigāt pa kalniem, tikai viņas, nabadzītes, pirms diviem gadiem volejbolā apskādētais celis nevar un nevar atlabt. Vaicā, vai Rīgā vēl ražo balzamu, un saka, ka būtu ar mieru maksāt simt hrivnu (~3 eiras) pa virsu, ja tik varētu dabūt. Saku, lai pas'tās veikalos Ļvivā; esmu tur savām acīm māla pudelītes redzējis.

Veļu somu plecos un dodos uz mīļās Kamjankas (viesnīca; esmu tur teju savējais - četras reizes esmu nakšņojis) pusi. Pilsētiņas vienīgajā gājēju ielā tirgus diena: sākot ar lietotāmdrānām un krāsainiem ķīnīzeru sūdiņiem līdz augļiem, dārzeņiem un dzīviem trušiem. Nopērku pusotru kilogramu zemeņu ceļam.
Gājēju ielā arī Terase - vaļā! Eju iekšā & vaicāju, ko var dabūt brokastīs. Piedāvā omleti, bet ir arī tas, uz ko esmu cerējis - ar biezpienu pildītas pankūkas (налисники). Kamēr sūcu espresso un tērzēju ar draugiem, pankūkas klāt. Taisnā ceļā no pannas!
Kamēr esmu darījis saimniecības darbus, pulksten's jau vienpadsmit. Ceļu somu plecos pa otram lāgam - šoreiz pa īstam. Ceļš līdz Kamjankai - man vislabāk pazīstamākā vietā Ukrainā. Ceļš pa kalnu grēdiņas kori starp meža skupsnām lēzeni iet kalnup. Zemenes pārvietojas vēderā pusstundas laikā. Labas gan! Pusotra stunda, un esmu vietā, kur būtu jāgriežas uz Kamjanku, bet man šoreiz uz otru pusi. Dalos ar kādu ganīties piesietu zirdziņu ar saviem āboliem. Tālākais gājiens tikpat kā līdzens, pa senu austriešu ceļu. Atpazīstu vietu, kur pirms pusotra gada lecu pa sniegu kā krupīt's (2017. gada 19. janvāra ieraksts). Kāpiens lejup uz Siņevira ciemu pa serpentīnu, kurā nokrišņu ūdeņu straumes izskalojušas pamatīgas gravas, ko vietējie ļauži vietām piegāzuši atkritumiem. Nākamā lietus laikā pašiem atkritumu ekstraktu skalos virsū.
Iegriežos pie Ivana, kurš ceļ guļbūves (arī par to, kā iepazinos ar Ivanu, pērnā gada 19. janvāra ierakstā). Viņa paša nav mājās: no kādas jaunbūves vairāk nekā 500 km attālumā nosperti instrumenti, un viņš naktī meties skaidrot skādi. Mājās kundze ar diviem bērņukiem, trešais - pie vecvecākiem. Atdodu Laimas lielkonfektes, un abi ar Katju (kundzi) nosmejamies, ka vērtīgākā pilnīgi noteikti sviedru piegarša. Mani pacienā ar biezpiena plāceņiem & padzirda ar kafiju.
Šodienas naktsmītne kādu 10 km attālumā pa šoseju; esmu nodomājis turp doties pa kalniem, bet mugursomu gan varētu ar kādu gadījuma mašīnu aizsūtīt uz galamērķi. Pārāk labi neķeras, bet pēc kādām desmit minūtēm piestāj ļaužu pilns mikriņš, šoferītis, izdzirdis, ka braukt vēlas tikai mugursoma, acis vien ieplēš, bet sakās viesnīcu zinām un apsola somu turp nogādāt. Darījuma vērtība 30 centu.
Forši gan ar vienu aukliņsomu plecos! Kāpju augšup uz grēdas kori; ceļi un meža skupsnas apvidū ne gluži tā, kā zīmēts kartē, bet, Saules un intuīcijas vadīts, tieku grēdas korē. Vietā, kur jākāpj lejā, kartē atkal zili brīnumi, bet šoreiz uzdevums vieglāks - jātiek uz kārtīga meža ceļa, pa kuru turklāt iet tūristu maršruts.

Tai mežā bij' viens nams...

Tālākais gājiens no navigācijas viedokļa tīrā bērnu spēle: pa apzīmētiem ceļiem un takām vien. Kādā vietā nepdzīvotu māju puduris: divas tēstu guļbaļķu dzīvojamās ēkas stāviem šķindeļu jumtiem, vienai pat veranda. Līdzās aka, krucifikss un elektrības stabs aprautiem vadiem. Izskatās, ka pametas pirms laba laika, tomēr logi abām veseli. Kā gribētos šeit kādreiz atgriezties & laiciņu padzīvot. Cita ūdeņa neredz, tāpēc pār plecu iemetu kapeiciņu peļķē uz ceļa.
Pēc kāda brīža dzirdu priekša rūkoņu: pa ceļu man pretī kārpās Urāls dižskabārža bluķiem pilnu kravas kasti & trim vīriņiem kabīnē. Ieraudzījuši mani, piestāj, apvaicājas, kurp dodos un piedāvā smēķi. Atsaku.
Ceļš uzkāpis līdz 1300 m augstumam bet apkārt meži, ne alpu pļavas. Dižskbāržiem lapiņas gluži nesen plaukušas, gaišzaļas kā Limbažu dzija Imanta un Asnes cepurēs. Pamazām taka sāk vīties lejup: brīžiem stāvāk, brīžiem lēzenāk.  Beidzamajā puskilometrā taka un strauts pa dziļas gravas dibenu, un strauts cīņā  uzvarējis. Lēkāju no akmens uz akmeni; kas vainas, ja plaecos nav mugursomas.
Vēl pusotrs kilometrs pa asfaltu Koločavas ciemā (esot lielākais Karpatos), un esmu viesnīcā. Mugursoma vestibila kaktā gaida mani. Neesmu pārāk piekusis - šodien vien kādi 32 km. Astoņi vakarā, un laukos tas teju nakts vidus, tomēr divi mazītiņi veikaliņi ciema galvenās ielas malā vēl vaļā. No piena produktiem - ko vienīgi pa īstam kārojas - pilnīgi nekā; nopērku dažus tomātus, noloku dažas tomātmaizes, izsūcu puslitru vīna, kas noglabāts mugursomā, & liekos uz auss.

Karpati, trešā diena

Voloveca-Mižhirja

Kurš putniņš agri ceļas... Šorīt putniņš augša puspiecos, 5.13am vilciens no Užhorodas uz Volovecu.  Pa ceļam uz staciju paspēju WhatsApp-ā mierināt Viku, kura aizspurgusi no Pēterpils uz Veronu bez eironaudiņas kabatā.

Elektrovilciens kā pirms divdesmit gadiem Latvijā - ne pārāk ērtiem koka sēdekļiem (& ne pārāk tīts), toties divarpus stundu brauciens 0,75 eiru. Mēģinu snauduļot, bet nekas neiznāk.

Noieti 18 km,
palikuši 30 km. Hmmm..

Maķenīt pirms astoņiem esmu Volovecā; sagaidu, līdz atvērs veikalus, nopērku pudeli kefīra, paku tomātu sulas un kādu puskilogramu cepumu - tas pusdienu tiesai - un sāku kāpienu Boržavas grēdā. Taka iešanai ērtā slīpumā, un drīz vien esmu pieveicis 700 m pa vertikāli, un klāt alpu pļavas un pirmā virsotne (1219 m). Mellenes zied kā trakas; šis būs ogu gads. Vietām gluži vai klājiens sviestabumbu. Vairākas virsotnes - Темнатик (1344 m), Плай (1331 m), kājnieku takas vietā sākas apvidnieku iebraukts ceļā. Klāt šodienas augstākā - Dižā Augša (Великий Верх, 1598 m), līdz tai kārtīgs 300 m kāpums. Pirms pašas virsotnes apdzenu pirmos šis dienas ceļabiedrus. Viņi ar pamatīgām somām: acīmredzot, nakšņos kalnā. Pusdienas - kefīrs, cepumi & skats, no kura aizraujas elpa (patiesībā tādi katru mīļu brīdi, un elpai, reiz aizravušamies, nebūtu kad atrauties).

Pēc Dižās Augšas pretīmnācēji ik pa stundai. Kādā vietā atpūšas pulciņš jaunu ļaužu, kas dodas pretējā virzienā. Viņi vaicā, cik ejams līdz Volovecai. Mēģinu novērtēt, cik tas viņiem varētu prasīt, un pierunāju katram gadījumam nofočēt manu karti (viņi bez tādas). Manus šis dienas plānus viņi komentē: Mēs to trijās dienās.
Vairākas citas virsotnes - Гимба  (1491 m), Маг'ура (1517 m), un tad nāk pārsteigums: kad saskaitu uz rādītājiem rakstīto, cik noiets un cik vēl jāiet, iznāk 48 km. Hmmm, biju domājis, ka šodien būs kādi 35, nu, labi - 38 km.

Ceļā pamazām laižas lejup. Ziemeļu nogāzēs vairākus metrus biezas kupenas. Atrodu vairākus avotus un uzpildu ūdens pudeli; avoti ne gluži tajās vietās, kur zīmēti kartē, bet būt ir. Tieku līdz kartes malai (t.i., vietai, kur maršruts turpinās kartes otrā pusē). Pārpakoju karti jaunā mapītē, un nākamais pārsteigums: taka turpinās pa kalnu grēdu, kurā vairākas virsotnes, uz augstāko vismaz 200 m kāpums. Nešķiet visai kārdinoši; aiz muguras jau ap 35 km. Nolemju kāpt lejā uz tuvējo ciemu un no turienes beidzamos 5 km līdz Mežhirjai pieveikt ar kādu gadījuma mašīnu.

Sniega cilvēka pašiņš :)

No vilka bēgdams, esmu uz lāci kritis: kartē zīmētais ceļu iebraukušas augstsprieguma līnijas celtniecības mašīnas: pamatīgi akmens bluķi, vietām ceļa padziļinājumu skrējienā uz leju izmanto strauti. Tieku līdz nesenam izcirtumam, un pēc tā  pievedējtraktori ceļu pārvērtuši pusotru metru dziļā dubļainā grāvī. Kaut kā notenterēju līdz kalna pakājei. Pie upītes vairāki ļautiņi ar kaut ko darbojas; pamanījuši mani, blenž kā jokā, tomēr Добрий вечiр! atņem. Kādu gabaliņu soļojam kopā ar pērnu bullēnu, kurš nolēmis, ka šodien ganīties pietiks un jādodas mājup.

Pirmās Lozjanska (Лозяньский) ciema mājas. Savu dzimto zemi gan viņi gāna uz nebēdu: gāž atkrituus upītes nogāzēs - gan jau palos aizskalos. Citā vietā no kūtiņas zem ceļa ierakta vircas caurule, tā ar laiku aizsērējusi, un virca plūst uz upīti tērcītē pāri ceļam. Varētu padomāt, ka atnācēji.

Pie lielākas daļas mājas auto, bet neviens nekurp nebrauc (kurp lai - ir jau pusastoņi vakarā). Pēc kādiem diviem kilometriem ciema centrs ar veikalu, tur jau manāma dzīvība - vairāki busiņi un vieglie auto. Drīz vien kāds auto brauc, piestāj un aizved mani kādus 5 kn līdz Mižhirjas nomalei.

Ceļs uz viesnīcu ved garām mīlajai Terasei (kafejnīca), ieeju & noskidroju, ka pavārs vēl uz vietas un viņi vaļā vēl 45 minūtes. Terasē esmu bijis daudz reižu; viens no ķelnerzēniem mani atceras. Nosmejamies, ka esmu ielāgojis dažādu laiku viņu WiFi paroles. Nu atkal jauna. Pasūtinu vakariņas & metos uz viesnīcu mazgāties.

Iemitināšana neiet pārāk raiti, tāpēc uzvelku vien tīru t-kreklu, nomazgāju ģīmi & teku atpakaļ uz Terasi. Espresso sākumā, espresso beigās, glāze vīna sākumā, glāze vīna beigās (esmu taču pelnījis, šodien kādi 42...44 km), dārzeņu salāti, borščs, kurā karote stāvus stāv, forelīte, kura vakar vēl peldējuse... Lai gan slēgšanas laiks jau garām, uzradušies vēl vairāki klienti, un varu pabeigt vakariņas bez steigas. Rēķins - astoņas eiras.

Duša. Gulta. Par bezmiegu nevaru sūdzēties.

Karpati, otrā diena

Užhoroda

Viens vilciens diennaktī nevis pa taisnāko ceļu caur Beskidu tuneli un Mukačevi, bet gar pašu Polijas un Slovākijas robežu. Studiju gados divus pavasarus (1989. un 1990. gadā (?)) braucām uz Užhorodu trenēties, un apmetāmies tūristu bāzē, gar kuru vedīs šodienas vilciens. Kāds laiks marta vidū Latvijā, tas lasītājiem apmēram zināms, bet tur - Karpatu dienvidu nogāzē - abas reizes bija ap +20c.

Pavadones & tālruņa modināts, esmu augšā, un pēc neilga brītiņa arī Ņevicku pils (Невицький замок) un nogāze, kurā toreiz atradās tūristu bāze Верховина. Pirms pāris gadiem meklēju tīmeklī kaut ko par bāzi un atradu vairākus avotus un pat YouTube video, ka bāze sen pamesta un grūst. Esmu pieslēgts pasaulei (Київстар!) & aizsūtu pāris foto tā laika cīņu biedriem Ingai & Kurim.

8.44am. Užhoroda klāt. Piespadsmit minūšu kājām, un esmu hostelī. Mana istaba brīva; varu vākties iekša tūliņ pat. Duša, un dodos pirmajā riņķī pa pilsētu. Šodien 9. maijs (Uzvaras diena padomju laikā), Ukrainā valsts svētki, bet mežonīgais kapitālisms darījis savu: slēgtas tikai valsts iestādes, un pat remontdarbi gājēju tilta vienā galā pilnā sparā.

Vispirms apdaru saimniecības darbus: tieku pie jauna tālruņa lādētāja (tas, kurš līdzi, nelādē ne sitams) un vaļā no matiem (par divām mūsu naudiņām) - citādi visus Karpatu lāčus pārbiedētu.
Beidzamo reizi biju Užhorodā pērn janvārī; tagad pilsēta izskatās maķenīt sakoptāka, tomēr iespaids visai drūms. Centrā visai daudz Austroungārijas mantojuma, bet tas lielākoties bēdīgā stāvoklī vai dažnedažādi uzlabots - plastmasas logi. papildu stāvi utt. Skumji. Ir arī uzņēmumi - piemēram, Užhorodas valsts universitāte. Iemaldos arī botāniskajā dārzā. Pārāk uzmanīgi plāksnītes nelasu, tomēr milzu sekvoju pamanu. Pārāk milzīga nav. ;)
Ielas malā nopērku no čigāniņiem zemenes, ~pusotra eira kilogramā. Saka, ka esot no Vinohradivas (Виноградів, Aizkarpatu līdzenajā daļā pie pašas Ungārijas robežas). Daža vai uz mēles kūst, cita - pilnīga plasmasa kā no Turcijas vai Grieķijas.
Beidzamās naktis iznācis maz gulēt: nekas tā neuzlabo sejas krāsu un nemaitā figūru kā diendusa (manuprāt, iz  Pāvila Rozīša). Ne tur vairs kas uzlabojams, ne maitājams, tāpēc atlūztu uz kādu stundiņu.
Aizeju uz brīvdabas muzeju pašā pilsētas centrā līdzās pilij. Jauks un kopts, tomēr atmiņas par zilzilajām ziemas debesīm un pilošajiem jumtiem spilgtākas un liedz pilnībā baudīt esošo mirkli.
Vietējais skulptors Mihailo Kolodko (Михайло Колодко) jau kādu desmitu gadu rotā pilsētu ar sprīdi garām bronzas skulptūriņām. Šobrīd (it kā) esot trīsdesmit viena. Kādreiz esot bijis ceļvedis, bet tagad tas vairs nav dabonams, turklāt izdots tad, kad skulptūriņu bijis astoņpadsmit. Dodos medībās un atrodu vienu otru, ko agrāk neesmu redzējis, bet ne tuvu ne visas, par lielu nožēlu (kā uzzinu vēlāk) - arī Franci Listu ne.
Diena galā. Ielīmēju rītdienas gājiena karti A3 mapītē, sakrāmēju pendelītes, jo rīt jāceļas nakts melnumā, un liekos uz auss.

Karpati, pirmā diena

Rīga-Viļņa-Ļviva

Kaut kad janvārī uzeju, ka ar ukraiņu aviolīnijām lidojums VNO-KBP (Kijeva Borispole)-LWO (mīļā Ļviva) par 56 naudiņām. Mērgļi gatavie, RIX-KBP-LWO lētāk par simtu nav redzēts. Kādas divas nedēļas ik vakaru aplūkoju skaitli, līdz kādu dienu neizturu, & brauciens uz Karpatiem 8. maijā ir tapis.
Atceļam atronu KBP-VNO ar vizieri 17.maijā par kādām 25 naudiņām (zemakā cena visā wunderschönen Monat Mai). Desmit dienu - mans mīļākais lielums, mana mīļākā krāsa, ka teiktu lācis Pūks.
Un tad trāpās euroLines dāsnuma uzplūdi: par trim naudiņām turpceļš (nesaprotu, kāpēc viņi dzenā autobusu dienas vidū (11.45am) - esam četras dzīvas dvēseles, šoferīti ieskaitot), četrām - atceļš.
Ar kalnu kartēm noteikti varētu visus manus 35 m³ izklāt; uzbūvēju sešu dienu gājienu ar naktīm dušā & baltos palagos. No Volovecas līdz Rahivai. Nē, Koločavā - ja tik nesnigs - iešu gulēt krokusos - pāris dienu pirms ceļojuma pamanu rakstu par krokusziedoni Užhorodas pilsētas portālā.
Pērn biju Karpatos divarpus nedēļu vēlāk (24.-29. maijā), un tad tie ziedēja 1500m augstumā, un turpat blakus bija nomelnējušas divmetru kupenas. Šogad pavasaris varen agrs, un alpu pļavās (полонины) sniega tikpat kā vairs neesot.
Mugursoma tikpat kā tukša - trīs pāri apakšbikšu, ziepju trauks, pildspalva, un tas gandrīz vai viss. Ļvivas operai (16.maijā PAGLIACCI) nāksies samierināties ar džīnām & t-kreklu trešajā riņķī. ;)
Tuvojamies Viļņai, krāmēju (savas trīs) pendelītes & gatavojos pārskrējienam uz vilcienu. Labi skaļus Sarauj!, lūdzu!
Tencinu, Sarauj! bija vajadzīgajā spēkā! Šoferītis manām piecām minūtēm, kas starp autobusa pienākšanu un vilciena atiešanu, vienu nolaupa, bet maķenīt akselerācijas, un esmu strupulītī, kas uz lidostu (7 min brauciens), kādu pusminūti pirms atiešanas. Ne tādi cunduri vien strādāti! ;D

Atmīnēts & izlaists no savienības 3 min laikā. Braucam uz ļitaku. Nebūs mīļais Embraer-ītis 190, bet tūļīgs boings. :( To noģiedu pēc tā, ka iekāpšanas karšu lasāmierīce kaut ko noņerkst, un tieku pie jaunas. Tavu brīnumu - pie avārijas izejas. Acīmredzot, mans vārds & uzvārds skaidri liecina, ka esmu kasķīgs tēviņš, un ar tādu labāk pa labam. Citus, kas mēģina tur iesēsties, dzen prom. Esmu redzējis, ka to dara par tad, kad gaisakuģis jau braukā pa lidlauku (nopietns drošības noteikumu pārkāpums). Tādā ziņā ukraiņu aviolīnijas svētākas/skopākas par pašu pāvestu/raini.

Septiņjūdžu zābaciņi no Lidl-a

Stunda, un esam galā. KBP ir viena no baisākajām lidostām, kur nācies būt: ēka jauna, bet iekšā - trūdošs sociālisms. Ne paldies, ne lūdzu, rokas kabatās, gremoklis mutē, un smaidu ģīmim uzvelk varbūt reizi gadā. LWO tādā ziņā pilnīgs pretstats.

Vēl viens boings, vēl viena stunda, un esmu Ļvivā. Deviņi. Krēslo.

Tikko bijusi lietusgāze, kas dienas tveici uz brīdi vēsinājusi, bet, kamēr tieku līdz centram, atkal +20c (tas naktī). Déjà vu - pirms gada tieši tāpat bija pārskrējis negaiss.  Vakariņas pazīstamajā Пузата Хата - apmēram kā mūsu Lidiņs. Pavaicāju kasierītei, kur var iegūt SIM karti. Viņa atsaka - visdažādākajos veikalos, tostarp pārtikas. Ieeju dažos, bet tajos nav. Un tad neviļus pamanu cigiņu kiosku, pie kura starp citām izkārtne Vodofone. Un man vajadzīgais Kyïvstar. Ir tikai viena tarifu plāna kartes, bet man der kā kulaks uz acs - neierobežota mobilā tīmekļa lietošana. Vēl kaut kādas sarunu minūtes & īsziņas, bet kam man tas. 50 hrivnu/~pusotra eira par mēnesi. Izrādās, kartes konts jāpapildina ar vēl 50 hrivnām - ja nu iebraucu maksas pakalpojumos -, un tapšu pieslēgts pasaulei.

Pilsētas centrs jaunu ļaužu pilns - īsta Lisabonas nakts, un rīt uz skolu & darbu nav jāiet (9. maijs). Apstaigāju mīļas vietas, pasēžu pie operas (ciet vienos naktī!), un dodos uz staciju. 2.52am vilciens uz Užhorodu. Divvietu kupejā esmu bez līdzgulētāja (-as). Добранич! :) 

no Madeiras, desmitā diena

Lisabona-Portu-Amsterdama, Gurrelieder

Madeiru brauciena sākums bija lētu FRA-OPO biļešu piejamības noteikts, atceļā devos 18. aprīlī, jo ļoti vajadzēja ieskriet Amsterdamā: gadu iepriekš, kad opernami viens pēc otra publiskoja nākamās (2017./18.) sezonas repertuāru, pamanīju, ka Amsterdamā Šēnberga aprīļa beigās un maija sākumā GURRES DZIESMAS (GURRELIEDER), kas pirms trim gadiem bija pamatīgi saslavētas klasiskās mūzikas recenziju vietnē bachtack.com. Amsterdamas operas intendants Pjērs Odī (Pierre Audi), kurš turklāt ir arī ārkārtīgi veiksmīgs - atšķirībā, piemēram, no Žagara k-ga - režisors, pirmoreiz mūzikas vēsturē Šēnberga kantāti bija papildinājis ar darbību uz skatuves, un opera bija nolēmusi šajā sezonā operu atjaunot (Amsterdamas opera ir tā dēvēta projektu opera - savāc radošo brigādi, iestudē kādu operu, nospēlē to ap desmit reižu un ķeras pie nākamās (patiesībā nākamā iestudēta laikā, kad rādīta iepriekšējā). Ieskatam Amsterdamas operas repertuārs 2018./19. gada sezonā.

Autors kā Meža Balodis (WaldTaube)

Lidojums Lisabona-Portu-Amsterdama pulksten desmitos; patīkami, nav jāceļa nakts melnumā. Pirms kādiem septiņiem astoņiem gadiem viena no metro līnijām pagarināta līdz lidostai (ļoti loģisks solis, 27 milj. pakšu 2017. gadā), ceļš ar pārsēšanos aizņem mazāk par pusstundu.
No LIS uz AMS vismaz desmit tiešu lidojumu dienā, bet lētākais - pusotru reizi dārkāks nekā ar tapu caur Portu.
Pirmais posms LIS-OPO ar ATR 72 - tādu pašu lidojošu gružkasti kā boļķika Bombardier Dash 8 (ar propelleriem). Ap 50 min, un esam galā. Ceļā rakstu pastkartes, jo adīšanai elkoņtelpas daudz par maz.
Beidzot varu aplūkot Portu lidostu dienasgaismā: vareni! Atsegtas tērauda būvkonstrukcijas, viss vienā stiklā; izskatās, ka Zaha Hadida & Kalatrava būtu kūmās stāvējuši. Starp lidojumiem 1h15, pastaigāju, kādā grāmatu veikalā pavaicāju pēc pastkastes, un man atsaka, lai atstājot vien viņiem (tās jau sen pie adresātiem Rīgā un citviet).
Posms OPO-AMS ar Airbus 319, gaisakuģis pustukšs. Kad nodziest sprādžu zīme, pārvācos pie avārijas izejas & pavadu visu ceļu vienā mierā margodams. Galā esam pirms laika, līdz izrādes sākumam vairāk nekā četras stundas.
Kad esmu ticis līdz Amsterdamas centram,  pirmais gājiens uz operas kasi noskaidrot, vai vecā kārtība & vai kādas cerības uz biļetēm. Amsterdamas operā parasti visas biļetes izpirktas vai rezervētas mēnešiem tālā nākotnē. Skaidrs, ka klausītāju plāni var mainīties, tāpēc opera jau izsenis (pats pirmo reizi pārbaudīju 2005. gadā) ieviesusi kārtību, ka stundu pirms izrādes sākuma biļešu kārotājiem izsniedz kārtas numurus (ir divas rindas - parastiem ļaužiem & studentiem), un pusstundu pirms izrādes - patiesībā viņi gaida rezervējušos līdz beidzamajam brīdim, kad atlicis ne vairāk kā desmit minūšu - sāk pārdot neizpirktās biļetes, vispirms parastiem ļaužiem par nominālvērtību, tad studentiem par 15 naudiņām.
Tavu pārsteigumu - izrādās, ka uz šodieneas izrādi (atjaunojuma pirmizrāde, bet trešdienas vakars) visas biļetes nav rezervētas, un savējo par 15 naudiņām varu dabūt uz līdzenas vietas. Kad pirku pirmās lidmašīnas biļetes (janvāra beigās), neienāca prātā pas'tīties operas tīmekļa vietnē, jo biju pārliecināts, ka visas izķertas. Kjūt, nebūs pēc pusotras stundas jānāk vēlreiz šurp pēc numuriņa & tad stundu jānervozē - būs vai nebūs.

Līdz operas sākumam.

Gurres dziesmas

Iestudējums

Izrāde galā ap desmitiem, līdz nākamajam gaisa kuģim deviņas stundas. Nakts melnumā vilcieni uz lidostu reizi stundā (~45 min pāri apaļai stundai). Nakts silta kā pie mums jūnijā: nolemju paklimt pa pilsētu & tikai tad uz lidostu. Paklanos Naktssardzei (bronzā lietu skulptūru grupai pēc Rembranta slavenākās gleznas) Rembranta laukumā, noeju gar Heineken darītavu un Valsts mākslas muzeju (kurā Naktssardzes oriģināls) & dodos uz Vondelparku. Piknikotāji pazuduši, bet riteņbraucēju plūsma Amsterdamā, šķiet, pilnīgi neapsīkst nekad. Viens otrs brauc skaļi dziedādams (varbūt zvaniņa trinkšķināšanas vietā tumsā?), ir arī gājēji.
Atrodu soliņu zem laternas, izdzeru kādā zāles smēķētavā pirktu kafiju ar Lidl-a radziņiem un sieru, uzrakstu draugiem WhatsApp-ā pirmos iespaidus par izrādi, tad dažas pastkartes un lēnā garā dodos uz stacijas pusi.
Vilciens 2.46am, un ap pusčetriem esmu atmīnēts & izlaists no Šengenas. Šitā lidosta gan neguļ nekad. Uzeju zviļņus, kur var izstiepties visā 1m89 garumā un kam - svarīgākais! - līdzās USB ligzdas gadžetu lādēšanai. Iestatu modinātāju uz sešiem & liekos uz auss. Laikam sirdsapziņa tīra, jo nav jāgaida pat ierasto 12 sekunžu.

Madeira, sestā diena

Uz Zemes galu

Viena no takām, kas kanādiešiem patikusi vislabāk, ir gājiens uz San Lorenso zemesragu (ja kāds tīko pēc foto, tie atrodami taku aprakstos - klikšķiniet uz saites; mans bizness - spēlītes ar vārdiem, tāpēc elpraujošu bilžu no manis negaidiet!) Madeiras pašos dienvidaustrumos.  3,6 km turp, tikpat atpakaļ;jūtos maķenīt piekusis no vakardienas kāpelēšanas, pieķeršu klāt vēl kādu tuvējas takas gabalu, un šai dienai būs gana. Turklāt sestdiena - kāds prieks no atpūtas, ja citiem tajā laikā nav jāstrādā. ;p

Autobuss nebrauc pa sešjoslu lielceļu, bet izlīkumo caur teju visām piekrastes pilsētiņām, tāpēc 30 km gaisa līnijā paņem vairāk par stundu. Toties var aplūkot Funšalas lidostu dienasgaismā: 2000. gadā vecais skrejceļš bijis daudz par īsu moderniem gaisa kuģiem, kas jo gadu top jo lielāki, tāpēc skejceļs pagarināts par kilometru, bet unikālā veidā - pievienotā daļa balstās uz 180 betona kolonnām, katru ap 70 metru augstu. Te nu jāatceras, kā briti, būvēdami lidlauku Svētās Helēnas salā, bēra ciet simtiem metru dziļu gravu (pārvietoti astoņi miljoni m³ grunts) un izsvieda vējā, kura dēļ gaisa kuģiem reizēm jāgriežas atpakaļ uz vairāk nekā 2000 km attālo Āfriku, vairāk nekā 200 miljonu mārciņu).

Vulgaris? Officinalis?

Kartē San Lorenso pussala izskatās kā Kornvola miniatūrā: aizvēsturiskos laikos lavas straume no kāda tuvējā kalna, kas bijis/ir vulkāns, vienā virzienā tikusi krietni tālāk  nekā citos, un sastingušos pampakus gadu tūkstošiem grauzuši vēji, lieti & viļņi. Tagad zemesrags izskatās kā vairāki ap simt metru augsti pusklaipiņi salikti viens otram līdzās. Griezums - stāvas - klinšu sienas, kurā skaidri saskatāmi dažādu iežu slāņi (vajadzētu maķenīt pastudēt mineraloģiju!), - visiem pret ziemeļiem. Acīmredzot, viss vēja spēks no turienes. Varbūt vēja,varbūt ūdens trūkuma dēļ, jo pampaki par zemu, lai mākoņi aiz tiem aizķertos & atdotu daļiņuu savas valgmes, neviena paša koka vai krūma, ja neskaita dažas stādītas palmas ap tūrisma informācijas centru. Nekad neesmu bijis tuksnesī, bet viens otrs no augiem izskatās pēc tāda, kas varētu augt tādos apstākļos.

Tūristu ka biezs (aplūkojis bildes, Askolds raksta: tie tev nav Karpati, kur pusducis pretimnācēju dienā), aizraujoši stāvēt uz simt metru augstas kraujas un vērot, kā jūra putām uz lūpām cenšas piebeigt to, ko izdevies nograuzt no klints. Visur, protams, margas, pakāpieni u.tml. Nemana nevienu gružkasti, bet arī zemē nevienas pašas drazas. Karpati salīdzinājumā kā plastmasas pudeļu izgāztuve, bet tur taču vieni ukraiņi (= iedzimtie) staigā, ja neskaita retu latvieti (kam zināms, ka karo vairāk nekā tūkstoš kilometru no turienes). Noloku vienu no trim apelsīniem, kas somā (mīlestība uz trim apelsīniem neapšaubāmi no Prokofjeva ;D) & mizas paturu pie sevis.

Uz beidzamā pamapaka - skatu laukums, tālumā redzama Portu Santu sala. Piezvanu Gitai, jo Portu Santu vasaras māja kādai mūsu kopīgai paziņai. Laba gan tā Viesabonēšanas regula, var tarkšķēt bez mitas kaut ar radiem Nordkapā & nemaksāt vairāk kā mājās. Tie, kas nekur nebrauc, bet pēc regulas stāšanās spēkā tāpat maksā kādu trīnīt vairāk nekā pirms tam, visticamāk, domā citādi. Laiku pa laikam virs galvas izmet loku kāds gaisakuģis & dodas izmēģināt laimi viltīgajā Funšalas lidostā.

Griežos atpakaļ, un drīz esmu atpakaļ autobusa galapunktā. Nepieklājīgi maz kilometru šodien, vajadzētu vēl ko. Pas'tos lietotnē, ka tuvējā pilsētiņā vārdā Kanisala (Caniçal, ~5 km) sākas cita taka, kas ved Funšalas virzienā. Stopēju; aptur divas francūzietes īrētā citronā - особенности национального выбора афтомобилей ;D; viņu anglene tikpat (ne)spoža kā mana francene, bet bezmaksas transporta pakalojumu dīlam ar to gana.

Taka (apļveida Levada do Caniçal - Pico do Facho) sākumā ved caur pilsētiņu - nekā īpaša, no vēstures ne smakas, tad kādu puskilometru gar oļainu pludmali ar pērniem saulsargiem no palmu lapām (tā - tuvākā vieta okeānam manās Madeiras dienās; prātā tik takas, tāpēc neapslapinu pat pirkstu galus; ūdens noteikti siltāks nekā Vidusjūrā, kur peldējos janvārī).

Taka sāk kāpt kalnup pa saules pielietām pļavām, un pēc kādas pusstundas esmu Pico do Facho virsotnītē (~300 m) - nekā īpaša, tik vien, ka pašā okeāna malā, var redzēt labi daudz no piekrastes & kādas nepdzīvotas salas tālumā un vai ar roku aptaustīt garāmlidojošus gaisa kuģus, kas dodas uz FNC lidostu.

Līdz autobusa pieturai kāds pusotrs kilometrs pa asfaltu, turklāt maķenīt no kalna. Pietura tieši pie tuneļa gala; esmu galapunktā iegaumējis sarakstu; aplēšu, ka būs jāgaida vismaz 15min, tāpēc nolemju nokāpt līdz pilsētiņas (Mačiko/Machico) centram. Arī šeit no vēstures ne smakas, toties man vēl kāds pusotrs kilometrs klāt.

Ar vietēju večiņu palīdzību atrodu pieturu (autobusa numurs uno uno tre - portugāļu valodā būtu um um três, bet mani saprot arī itāliski/latīniski); nepilna stunda, un esmu Funšalas centrā.

Šodien esmu kustējies maz, un apetīte vēl pie dzīvības. :( Veikalā kārdinošas laša un tunča šķēlītes, pavisam nesen no okeāna izzvejotas, bet tad pašam nāksies būt virējam, turklāt neesmu pārliecināts, vai hostelī kāds, izņemot kaķi, būs sajūsmā par manu kulinārijas vingrinājumu radīto smaku. Izšķiros par tunci kārbā: сойдёт для сельской местности. Svaigi & saldēti dārzeņi, vietēji apelsīni & banāni, maķenīt (=viena pudele) vīna.

Mājupceļš, duša, 15 min viršanas, un varu baudīt pieticīgas vakariņas. Kaķis, nezinādams, kas pagājis gar degunu, jūtas visai apmierināts arī ar kārbotu zivi.

Vīns dzirkstī glāzē(s) kā sarkana rēta,
Liktenis...

Madeira, piektā diena

..kāpt gribu kalnā visaugstākā..*

Viena no kārdinošākajām takām salā starp divām augstākajām virsotnēm: Pico Areeiro (1818 m) un Pico Ruivo (1861 m). No hosteļa saimnieka  uzzinu, ka tuvākā vieta, kas sasniedzama ar satiksmes autobusu (Poizu (Poiso) pāreja) apmēram 7 km no takas zemākā gala. Tādu gabalu varētu pieveikt kājām, bet salā arī stopošana esot bez lielām grūtībām. Pie okeāna ap +18c, caur mākoņu spraugām brīdi pa brīdim palūkojas Saule. Pastaigām vienkārši lieliski!
Izmetis lociņu pa Funšalas centru, bez piecām desmitos esmu autoostā pie pieturas; pie autobusa rindiņa - visu zemju pensionāri, savienojieties! Pievienojos arī es. Izrādās, stāvētājus te autobusos neņem, un kāds ducis brauktgribētāju paliekam aiz durvīm. Tūliņ ir klāt kāds vīriņš uniformā, saskaita mūs, un pāris minūšu vēlāk piebrauc cits, mazāks busiņš. Drīz vien metamies pakaļ lielajam.
Busiņš pa serpentīniem rāpjas kalnā, milzīgie kruīza kuģi ostā paliek aizvien mazāki & mazāki, lapu koku nomaina skuju, un arī tie paliek aizvien skrajāki & skrajāki, līdz klāt arī Poizu pāreja (1412 m). Esmu vienīgais, kas izkāpj no autobusa. Iegriežos ceļā uz Pico Areeiro un neesmu nogājis ne simt metru, kad parādās pirmais auto un apstājas pie manas paceltās rokas. Tūristi, protams; kas gan šeit vietējiem būtu darāms. Vācietis Timo un poliete Barbara, galīgi bērni - tā ap trīsdesmit. Viņi ieradušies Madeirā dienu pirms manis - ar piedzīvojumiem: Funšalas lidosta kā kaprīza jaunkundze, ja sliktā garastāvoklī, var arī nedabūt (nolaisties). Šoferīši esot mēģinājuši, bet sānvējš bijis par stipru, tāpēc laiduši uz kaimiņu salu Portu Santu (Porto Santo) ~40 km attālumā un no turines kūlušies uz Madeiru ar prāmi.
Ceļš lēzeni kāpj augšup, drīz vien koku apkārt vairs nav. Elpu aizraujoši skati uz visām pusēm, vienīgi kalna virsonei priekša uzsēdies mākonis.
Drīz esam galā, patencinu & kāpju ārā. No pastaigu laika vairs ne vēsts: vējš gāž vai no kājām, miglā tikko var savu degungalu saskatīt & noteikti nav siltāks par +5c. Sāku apsvērt, vai drošības pēc mugursomā (patiesībā auduma maisiņā ar aukliņām - tas neiztrūkstošs kalnu pastaigu piederums) nevaj'dzētu pāris akmeņu iekrāmēt. Kājās šorti, mugurā - oranža lietus jaciņa, zem tās - īspiedurkņu skrienamais krekliņš. Nevarētu teikt, ka būtu karsti. Ieeju suvenīru veikaliņā, uzvelku vienīgo apģerba gabalu, kas vēl nav mugurā - atceļam domāto kokvilnas krekliņu - un dodos ceļā.

Der Mann mit Schatten

Taka līdzena nav ne brīdi: augšup, lejup, augšup, lejup. Pakāpieni no plēstiem akmeņiem mūrēti, lielākā tiesa pašas takas tāpat. Visur, kur taka gar stāvu krauju, betonēti mietiņi un nostieptas troses. Nokrist var vienīgi tie, kas paši to vēlas. Dažās vietās mietiņi ar visu betona pamatni - izskaloti vai krītošu akmeņu izsisti - nošļukuši kādu gabalu lejup. Es - mierīgs kā indiānis, jo koši apģērbtam (oranžā lietus jaciņa!) līķim daudz lielākas cerības, ka to uzies. Turklāt apkārt rosās strādnieki un labo bojātās vietas.
Aizvēja pusē iešana pats kaifs, tur, kur vējš, vienkārši nākas kustēties ņiprāk. Miglā vējš reizumis izplēš kādu caurumu, un var nojaust par ainavas varenību. Ceļā trīs vai četri tuneļi, garākais - ap 200 m, vietām taka tādā kā horizontālā gropē, kas izkalta klints sienā, vietām līkumo caur baltu mirušu koku audzēm. Gandrīz nepārtraukti tērzēdams ar draugiem WhatsApp-ā, sešus kilometrus līdz Pico Ruivo pakājei pieveicu divās stundās.
Vēl desmit minūšu, un esmu salas augstākajā vietā Pico Ruivo (Sarkanajā virsotnē, 1861 m). Piens apkārt spilgti balts (Saule kaut kur tepat, tepat), un vējš brīžiem parauj vaļā zilu lāsumu tieši virs galvas. Kādā no tādiem brīžiem tieku arī pie selfija.
Taku lietotnē rādīts, ka no Pico Ruivo sākas 2,2 km garš takas strupulītis Vereda do Pico Ruivo,  apzīmēts kā viegls. Ja jau taka, tad jābūt kaut kam interesantam; nolemju izstaigāt. Nekā interesanta nav, vismaz 2 m plats mūrēts celiņš kā Bastejkalnā; ved uz tuvāko vietu virsotnei (Achada do Teixeira, starp krūmiem atrodu arī stabiņu ar augstuma atzīmi 1582 m), kur var nokļūt ar auto. Kad esmu galā (~20 min gājiens), mākoņi sāk šķirties; alkaini metos fočēt. Griežos atpakaļ uz virsotni; mākoņi gaist gluži acu priekšā. Iespaidīgs skats, kā kalna korei piedzīts mākonis veļas tai pāri - apmēram kā pīrāgu mīkla, kas cenšas aizbēgt no bļodas. Saule atnesusi siltumu: izmetos vienā skriešanas krekliņā.
Uzkāpju vēlreiz Pico Ruivo, no piena ne vēsts. Fočēju, filmēju, sajūsmā apzvanu tuvākos draugus (mani ceļojumi noteikti nenāk par labu viņu darba ražīgumam ;D). Jāizšķiras, kurp tālāk - vai nu atpakaļ uz Pico Areeiro (tiem, kas ar īrētu auto citas izejas nav; tā ir viena no problēmām, ja vēlaties Madeirā (un citviet) takot - īres auto kā aste āliņģi), vai 11 km uz Enkumeadas (Encumeada - Pico Ruivo) pāreju. Lietotnē šis takas nav, bet kartē tā zīmēta, ir arī norāde un itin cienījams takas sākums.

..uz augšu tik ies manim ceļš..*

Pulkstenis nav vēl ne četri, galā būšu ap septiņiem: tad vēl gaišs, cerības kaut ko nostopot. Šī taka pavisam citāda, dienā pa to pāris duču ļautiņu iziet. Lielākoties iemīta zemē, bet bīstamākajās vietās tāpat mūrēti vai akmenī cirsti pakāpieni, margas. Taka vijas pa šauras kalnu kores virsotni: iedomājieties zāģa asmeni, kur taka pa zobstarpām pārmetas no asmens vienas puses uz otru. Vietām krūmu audzes, vietām mežs, kurā vēja spīdzināti červeļaini koki, strauti, klintis. Reizēm, raugoties uz priekšu, šķiet, visa nogāze viena vienīga klints, tur nu gan nav iespējams iziet, tomēr taka, visās dimensijās līkumodama, izved visiem šķēršļiem cauri. Notiesāju trīs apelsīnus, kas somā; strautos uzpildu ūdens pudelīti. Ēst īpaši negribas, bet par kafiju gan būtu gatavs ceturtdaļu karaļvalsts ardot.
Aplēses bijušas precīzas: skatos tālrunī, ka 6.52pm esmu sūtījis draugiem ziņu, ka šodien feirāms (der Feierabend), atliek tik nokļūt atpakaļ hostelī. Taka beidzas Enkumeadas pārejā (1004 m), kur kādreiz gājis galvenais ceļš no Funšalas uz salas ziemeļkrastu. Tagad ceļu izmanto retais, jo kādu puskilometru zem manis kalnā izcirsts tunelis. Tipinu lejup pa asfaltētu ceļu, garām pabrauc trīs vai četri auto, bet neviens neapstājas. Vietējie. Tad kāds sarkans pietur - holandieši. Gluži vai atvainojas, ka viņu viesnīca kādus divus vai trīs kilometrus tālāk, un viņi nevar palīdzēt vairāk. Arī trīs kilometri ir vairāk nekā nekas.
Turpinu tipināt lejup, garām pabrauc vēl pāris auto, un tad pie paša Serra d'Água (Ūdenskana) ciema - tur tunelis iznāk virszemē - viens melns apstājas. Franču kanādieši, kurus sastapu uz takas, brauc uz kādu Funšalas piepilsētu. Bingo! Nopļāpajam visu ceļu, viņi salā pavadījuši divas nedēļas, rīt uz Pontu Delgadu (Ponta Delgada - lielākā pilsēta Azoru salās), no turienes caur Toronto uz Monreālu). Iesaka takas, kas patikušas vislabāk, un, pirms dodas uz savu viesnīcu, sameklē man autobusa pieturu, kur pietur autobuss uz Funšalas centru. Līdz autobusam pusstunda, tieku pie biezum bieza dubulta espresso. Laime neaprakstāma!
Ap deviņiem vakarā pēc divpadsmit stundu prombūtnes ieveļos hostelī. Patīkams nogurums. Uz stilbiem skaidri redzams, cik tālu sniegušās īsbikses. Sautēti dārzeņi palikuši no vakardienas, jāpagatavo tikai salāti & jāielej vīns. La dolce vita.

*Es kāpt gribu kalnā visaugstākā,
Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā;
Lai putenis plosās, lai ziemelis elš:
Uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš! (Plūdons ATRAITNES DĒLS)

Madeira, ceturtā diena

Pirmā levada

Levadas - akmenī cirsti vai betonēti kanāli, pa kuriem ūdeni no Madeiras ziemeļrietumu daļas, kas nokrišņiem bagātāka, novada uz salas dienvidaustrumiem, kas sausāki un kur mīt lielākā daļa iedzīvotāju. Pirmās esot izveidotas 16. gadsimtā. Tā kā attālumi ievērojami, levadas lielākoties būvētas pa kalnu nogāzēm teju horizontālas (ar niecīgu kritumu). Dažviet tām izcirsti tuneļi cauri kalniem (garākais ap 2,5 km, kopā ap 25 km). Kopējais levadu garums salā pārsniedzot 2000 km.

Ataust skaidrs rīts, hosteļa cenā iekļauts arī vienkāršs brokasts, ko var baudīt uz terases ar skatu uz okeānu. Tuvākā cietzeme tajā virzienā - Grankanārijas sala ap 400 km attālumā. Daļu skata aizsedz pabaisa piecstāvu dzelzbetona viesnīca, bet tas tāds nieks.

Galvenais, ar ko esmu iecerējis nodarboties salā - pastaigas pa takām. Esmu palasījis Māra doto ceļvedi, bet pdf formāts nav pārāk ērts lietošanai lauka apstākļos, tādēļ pēc hosteļa saimnieka ieteikuma ieštellēju tālrunī pastaigu lietotni WalkMe. Nākas piepirkt klāt Madeiras karti par piecām naudiņām, bet tas noteikti ir tā vērts: taku apraksti, navigācija (kas darbojas arī tad, kad nav tīmekļa pieslēguma vai tālrunis lidojuma režīmā), saites uz autobusa sarakstu, kā nokļūt takas galapunktos & pat SOS poga.
Kamēr esmu prātojis un gatavojies, pulkstenis jau vienpadsmit; nolemju, ka šodien nekur nebraukšu, bet izstaigāšu divas takas, kas turpat pie Funšalas. Vispirms nolemju aiziet līdz pilsētas centram. Pa ceļam gadās šauriņā Rua de Santa Maria, kurā teju visas durvis apgleznotas. Maķenīt kičs, bet, manuprāt, neaizvainotu arī daudz smalkāku gaumi par manējo.
Pats pilsētas centrs vienos ziedos: koki, krūmi, laksti. Pilsētas parkā par soliņi vienos ziedos apgleznoti. Viss tīrs & kārtīgs; visapkārt visdažādāko tautību, svara & biezuma pensionāri. Jūtos kā zivs ūdenī. ;D Informācijas birojā paņemu karti & dodos augšup uz vietu, kur sākas viena no takām & laiskāki ļaudis var uzbraukt ar pacēlāju. Visur, kur kaut maķenīt ūdens un pie mums būtu balandu džungļi, no dārziem aizbēgšu krešu paklāji. Skaisti izskatās, bet bioloģiskai daudzveidībai noteikti par labu nenāk. Saule spīd, bet gaisā ap kādiem +16...18c; neverētu teikt, ka karstums žmiedz beidzamo sulu ārā. Skati lejup aizvien aizraujošāki & aizraujošāki.
Ceļā parādās pirmās pītās kamanas, katrām aizmugurē pa diviem baltā tērptiem vīriņiem salmu cepurēm. Izrādās, vietējais bobsleja paveids tūristiem teju vai obligāta izprieca. Tomēr man vajag augšup, ne lejup. Klāt arī Funšalas priekšpilsēta Monte (550 m virs jūras līmeņa), kurp uzved pacēlājs un kur sākas kamanu nobrauciens. Vietējā Dievmātes baznīcā (Igreja de Nossa Senhora do Monte) apglabāts beidzamais Austroungārijas imperators Austrijas svētlaimīgais Kārlis (1887-1921).
Pacēlāja kasē pavaicāju par taku (Monte - Levada dos Tornos), bet man atsaka - ciet. Esot bijuši meža ugunsgrēki, tapēc taka slēgta. Tomēr nolemju paraudzīties: ko gan bruģētai takai var nodarīt ugunsgrēks. Vietā, kur takai priekša viegli apejams žogs, stāv kāda takotāja. Uzrunāju - izrādās, no Vāczemes ziemeļiem. Draudzene esot aizgājusi izlūkos. Galīgi greizi nodziedu Wo ist Brünnhild', Wo die Verbrecherin un saku, ka jāiet. Ejam. Drīz vien pretī nāk draudzene: paraudzījusies, ka aiz līkuma pāris strādnieku, nobijusies un nākusi a'pakaļ, tomēr kopā ar mani gatava nāk. Laipni pasveicinām strādniekus, viņi mums tikpat laipni atbild, bet nemēģina ne dzīt atpakaļ, ne stāties ceļā. Laikam tādu ferbreheru & ferbreheriņu te netrūkst. Taka kā taka, vienīgais nopietnais šķerslis ceļā pamatīgs izgāzts ozols, kuram kopīgiem spēkiem tiekam pāri. Pēc kāda pusotra kilometra žogs ar aizlieguma zīmi no otras puses: tātad bīstamais posms galā. Taka ieved ciemā, bet ne marķējuma, nekā. Prasu šveiču ļautiņiem, kas nāk no otras puses, kurp tālāk. Vai nu viņi neatceras, vai sajauc ceļus, bet parāda nepareizo. Tālrunis no fotografēšanas nobeidzies, tāpēc eju, kurp teikts. Manā papīra kartē asfaltēti ceļi rādīti, takas - ne, bet atceros, kur sākas otra iecerētā taka. Pa ceļam iegriežos kādā kafejnīcā uz espresso. Labs gan, biezs kā darva. :) Kāpju augšup, un tad kādā vietā redzu pa levadu nākam savas vācietes. Esmu apmetis pa asfaltētiem ceļiem līkumu, bet levada turpat vien pa nogāzi gājusi. No prieka par atkalredzēšanos teju vai apkampjamies un nolemjam turpināt kopā. Mana pirmā levada - pamatīgs betonēts grāvis ar platu zemes taku līdzās. Urbanizēts apvidus, laiku pa laikam Jasmīnas vai Hiacintes tējas namiņš, vai vienkāršs namiņš. Vai kūtiņa. Vai milzīgs betona rezervuārs (~30 m caurmērā & viszmaz 10 m augstumā), kurā levada atstāj daļu ūdens. Izcirtumi pilni krešu un kallu - jā, jā, to pašu kallu, kurās es kā dullā Paulīne iztēlojos sevi slīkstam transfigurācijas brīdī. ;D Laiku pa laikam šķērsojam kādu asfaltētu ceļu. Vācietes atpaliek. Pēc četriem pieciem kilometriem kāda ciema nomalē levada apraujas.
Par laimi, pie tādas kā noliktavas rosās kāda dāma. Vaicāju par autobusu uz Funšalu, un viņa ne pārāk pareizā, taču saprotamā angļu valodā atsaka, ka ejot pēc 10 min & vairāk ar zīmēm izstāsta ceļu līdz pieturai. Autobuss drīz atbrauc, un ap sešiem vakarā esmu atpakaļ Funšalā.

Vecpuiša spozme & posts Funšalā ;D

Tā kā vajadzētu kaut ko ieēst, bet sasvīdušam negribas. Apsveru, ka 2,5 km līdz hostelim & tikpat atpakaļ, & tad vēlreiz uz hosteli iet negribēsies, tāpēc centrā sameklēju pārtikas lielveikalu un tieku pie svaigiem & saldētiem dārzeņiem, augļiem un pavisam vienkārša pērnā vietējā vīna par 2,20 naudiņām pudelē. Esmu ietaupījis 5 km un vismaz 20 naudiņu.
Kad sūtu draugiem vakariņu foto, ne viena vien atkal gatava kļūt par vecpuisi, tikai šoreiz Madeirā. ;D Jūtu, ka stilbi & piere pamatīgi svilst. Neko nevar darīt - skaistums prasa upurus. 12 sekunžu bezmiega, un arī šī diena ir galā.

uz Madeiru, trešā diena

Portu-Funšala

Lidojums uz Madeiru paša vakarā, tāpēc nesteidzu izvākties no hosteļa istabas. Rāms brokasts. Laiks, šķiet, uzlabojies: nelīšot, & dienā līdz +15c.

Klīstu pa jau redzētām & vēl neredzētām vietām un baudu pilsētu. Ieklīstu arī kapsētā: turīgākiem mazītiņi mauzolejiņi (tie, kas saglabājušies Lielajos kapos, ir vienkārši milzīgi salīdzinājumā ar portugāļu), ne tik turīgiem - parastas kapa vietas. Mauzolejiem stikla durvis ar caurspīdīgiem aizkariņiem, diezgan labi var redzēt, kas iekšā. Vienā otrā gar abām sānu sienām plaukti, un uz tiem - zārki. Koka. Nevarētu būt, ka ar visu aizgājēju iekšā, drīzāk mauzoleji kā noliktavas: nopērk vienu zārciņiu uz saimi, un tad daudz gadsimtu miers. Nedilst taču tik dikti, ja nu vienīgi kāds rokturis nolūst.

Oryctolagus cuniculus (100% recyclable)

Upes viņā krastā tāds kā spīķeru kvartāls, kur kādreiz darīts un glabāts portvīns. Tagad tur viesnīcas, klubi, veikaliņi. Arhitekti atkal plosījušies: tiltiņi pāri zālājiem, soliņi, koka klājuma ietves. Uz kādas mājas stūra no visvisādām drazām - riepām, spaiņiem, plastmasas gabaliem u.tml. - uznaglots trusis. Tūristu pūlītis pie tā nepazūd ne uz mirkli.

Pilsētā diezgan daudz jūgendstila, arī gaišā akmenī cirstais rātsnams pilsētas galvenajā laukumā. Turpat līdzās galvenais pasts ar filatēlijas nodaļu (draugi tā izlutināti, ka par standartmarkām ar kaut kādām galvām rauktu degunu). Nopērku burvīgas markas ar kazām un aitām (večiem) un Dona Ruiša tiltu (visiem). Kopš Līga reiz, saņēmusi atklātni ar burvīgām ukraiņu markām ar vardēm & krupīšiem, pavaicāja: Un ko tu vēlējies ar tiem teikt?, saprotu, ka zināmu mesidžu var nodot arī ar markām. Vai uztvert. ;D
Nāk laiks, kad jādodas uz lidostu. Atgriežos hostelī pēc somas, iedzeru kafiju & ieēdu dažus olu krēma groziņus (pastel de nata). На фкус дерьмо, но есть можно. Pirmajā reizē Portugālē nudien šķiet, ka viņi no tiem vien pārtiek; tāpat kā Zalcburgā no mocartbumbiņām.
20min ar metro (zem zemes tas tikai pašā centrā, citur tas virszemē, taču pa norobežotām sliedēm) & esmu lidostā. Kad reģistrējos, pasaku, ka zīdainis pārdomājis & nelidos. Jautājumu nav. Gaisa kuģis (Airbus 319) patukšs, lidojums bez piedzīvojumiem. Gaisā iedod ēst & ielej vīniņu (ar raini, boļķiku un vizieri (WizzAir) vien lidodams, esmu atradis, ka gaisā kaut ko dod par velti). Galvenais - ir kontaktligzdas gadžetu lādēšanai. Gan tālrunis, gan ārējais akumulators gandrīz sausi. Paredzētu divu stundu vietā tiekam galā kādā pusotrā: arī šitos šoferīšus velk uz gultu, un paspēju uz noskatīto autobusu 0.15am. 20min brauciens, un esam Funšalas centrā. Ārā ap +15c, novelku abas jakas & soļoju kādus 2,5 km līdz hostelim. Jauna dāma ir mani gaidījusi, atver durvis pēc pirmā zvana, un 10 min vēlāk esmu jau slīpi. Rīga vairāk nekā 4000 km attālumā.

uz Madeiru, otrā diena

Portu

Patiesībā Portu esmu reiz bijis: 2014. gada martā piesēdām uz stundiņu ceļā no Luxemburgas uz Lisabonu. Lidosta iespaidīga, visas konstrukcijas iekšienē atsegtas, lai mana inženiera dvēsele varētu izgavilēties. :)

Hostelis vecā, bet ļoti šaurā savrupmājā - izskatās teju kā no Amsterdamas šurp pārcelta. Sienas & griesti balti, rūpīgi atjaunoti ģipša rotājumi: vinjetes, rozetes u.tml. Eļļotas koka grīdas un tikpat rūpīgi atjaunotas citas koka detaļas: reliņi, logu vērtņi... Vannasistabas kā no arhitektūras žurnāliem: marmora grīdas, sanitārtehnika minimālisma stilā (noteikti veselu bagātību maksājusi), rūdīta stikla duškabīnes un spoguļi pa visu sienu. Un galvenais - viss bez neviena kaļķakmens traipiņa!
Nesteidzīgi pabrokastoju & metos ielās. Turpat blakus Casa da Música, slavenā Rema Kōlhāsa (Rem Koolhaas) projektētā slavenā koncertzāle. Varbūt kāds atceras, ap 2006. gadu Kōlhāss izstrādāja Andrejsalas attīstības projektu un Modernās mākslas muzeja metus. Divpadsmit gadu pagājis, bet nekā nav. Un nebūs, jo Ņiluškam jau nevajag izcilu arhitektūru, Ņiluškam vajag, lai būtu smuki. Ieeju iekša & izstaigāju, cik publikai ļauts. Vakarā krievu-austriešu pianista Grigorija Sokolova (Григорий Соколов) koncerts - Haidna klaviersonātes & maķenīt Šūberta. Tādu pianistu neesmu pat dzirdējis (vai nu mazums tumsonīgu ļautiņu pasaulē), tāpēc zvanu profesoram Paulam Dambim un prasu padomu. Dambja kungs saka - var iet; krievu vecās skolas izpildījumā varot klausīties visu līdz romantismam ieskaitot. Un Haidns neizdibināmā veidā rakstījis absolutely foolproof mūziku, kuras skanējumu pat visneprasmīgākajam izpildītājam neizdodas samaitāt. ;D Vienīgi žēl, ka koncerts mazajā zālē, ne lielajā, kurai divas stikla sienas. Apkārt koncertzālei brūnganu akmens plākšņu klāts laukums; ne līdzens, bet ar pampakiem. Ja skatās no ielas puses, izrādās, ka pampakos paslēptas biļešu kases un veikaliņi.

Azuležu I

Dodos tālāk pilsētā. Centrs 1996. gadā iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Bet ne rūpīgi sargāti & atjaunoti seni nami liek aizrauties elpai: kāda pilsētvides arhitektūra - parki, soliņi, tramvaja pieturas, divriteņu statīvi. Piemēram, pašā pilsētas centrā tāds kā paugurs ar vecu olīvu dārzu uz tā. Pauguru pāršķēlusi sprauga, pa kuru redzama gājēju ieliņa apakšā. Rūsināta metāla un rūdīta stikla nožogojumi utt., utt. Biju pilnīgā sajūsmā.
Esmu bijis Lisabonā trīskārt, un tā man tīri labi patikusi, bet salīdzinājumā Portu tā šķiet pilnīga pelnrušķe. Atrodu kādu parku vai bijušu klostera dārzu, kas izvietots terasēs gravā. Šķiet, esmu vienīgais apmeklētājs, zied hibiski, Ķīnas rozes & vēl visvisādi krūmi, klusi urdz ūdens strūklakās & vietvietām pa skulpūrai senākai vai pavisam mūdienīgai.
Lielākajai daļai ēku fasāde klāta flīzēm (azulejo) - no pavisam vienkāršām gludām ar ģeometriskiem ornamentiem līdz pacilainām ar augu un dzīvnieku motīviem un milzu ainām sabiedrisku ēku fasādēs. Visa centrālās stacijas iekšiene tādā veidā zilibaltām flīzītēm izrakstīta.
Pilsēta atrodas Douru upes abos krastos, un pāri upei, kas dziļā ielejā, pārmesti vairāki tilti. Pilsētas centrā divi spraišļu arkas tilti, līdzīgi kā divas ūdens lāses. Vienu - Savojas Marijas Pia tiltu (pabeigts 1877. gadā), pār kuru līdz 1990. gadam gājis dzelzceļš - projektējis pats Gistavs Eifelis, otru - Dona Luiša I tiltu (pabeigts 1886. gadā), kas atrodas pašā pilsētas centrā - Eifeļa māceklis Teofils Seirigs (Théophile Seyrig).

Azuležu II

Laiku pa laikam līst, diez ko siltāks par +12c nekļūst. Pārvelkos mājās izmircis (ieskaitot vienīgās garās bikses, kas līdzi) & nosalis, un koncerts nav ne prātā. Tuvējā lielveikalā esmu ticis pie pudeles portvīna, paciņas saldētu dārzeņu & gabaliņa cieta portugāļu siera. Vakariņas gatavas viens divi, un labākais komentārs foto par skarbo veca vientuļa vīrieša ikdienu ir no Agneses: Nav tā, ka es negribētu būt vecs vientuļš vīrietis Portu.. (vārds vārdā!) Jāpiebilst, ka Agnese ir jauna ziedoša dāma maķenīt pāri 18 (ar citādām nemaz nepinos!).
Hosteļa virtuvē drīz vien uzrodas arī pudelesbrālis - jauns vācietis Mario, kurš grasās doties svētā Jēkaba ceļā uz Santjago de Kompostelu. Arī viņam tīk garas pastaigas. Lai gan Mario no Bavārijas, ne mūsu sarunas, ne portvīna susēšanas ātrums neliecina, ka viņu šurp atvedušas katoļu būšanas. Apmaināmies stāstiem, kādas takas esam gājuši & kas vēl mūsu mirstamlietu sarakstā.
Iespējams, alkohola smakas satraukta, pele nevelk. Pamētājos bezmiegā no vieniem sāniem uz otriem 12 sekunžu & atlūstu pats. Rīt būs atkal jauna diena.

uz Madeiru, pirmā diena

Rīga-Berlīne-Portu

Kādā ziemas vakarā, Saules & dzīves nogurdināts, spēlējos ar azair.eu (lidojumu cenu agregatoru, kas kombinē arī zemcenu lidsabiedrību lidojumus) un prātoju, ka pavasarī derētu aizšaut uz kādu vēsu vietiņu. Izdodas uziet VNO (Viļņa)-HHN (Frankfurte Hāna)-OPO (Portu) 10. aprīlī par 35 naudiņām. Kuhl! Tas vēl vecajos labajos laikos (= pirms 2018. gada 1. aprīļa), kad makā  Citadeles American Express, ar kuru jau tā zemās raiņa (Ryanair) cenas varēja (ak, skaistā jaunība, kad visu varēja!) padzīt vēl uz leju.

Sagaidu dienu (23. janvāri), kad AmEx atkal lietojams (viens pirkums ar atlaidi reizi mēnesī, bet apķērīgi puiši bija atraduši paņēmieni, kā šo noteikumu apiet), un nopērku biļeti HHN-OPO. Zinu, ka tiešsaistes ceļojuma aģentūru datorzēni pamatīgi slīmesti, tāpēc paurķējos un atklāju, ka vienam ļaužam biļete par 20 naudiņām (kas gluži lēti 2h40 lidojumam), bet trim - 6,68 naudiņas visiem kopā (šķiet, cenveides algoritmā reizināšanas zīmes vietā iesprukusi dalīšanas; citādam ceļotāju skaitam gan algoritms nav spēkā). Virtuāli paķeru mammīti, izdomāju vienu tādu pašu radinieku, un biļetes visiem trim kabatā. Tikām lidojums VNO-HHN kļuvis trīskārt dārgāks (no 20 uz 60 naudiņām, RIX-HHN vēl dārgāk); nolemju pagaidīt ar pirkšanu. Laiks iet, cenas nekrīt, un sāku palikt tramīgs, bet tad - 22. februārī - saņemu no raiņa ziņu, ka viņi vairs nelidos no HHN uz OPO; piedāvā vai nu atmaksāt biļetes vērtību (hmm - nepilnas septiņas naudiņas; kas man citu biļeti tik lēti dos!), vai apmainīt uz lidojumu uz OPO no tuvākās lidostas. Tuvākā - FRA (lielā Frankfurte), kurp no RIX lido tikai sālītais boļķiks. Izpētu, ka derētu SXF (Berlīne Šēnefelde)-OPO, uzrakstu raiņa tiešsaistes palīdzības dienestam, un pāris minūšu vēlāk jaunās biļetes SXF-OPO 9. aprīlī e-pasta kastē (izdomāju, ka Portu tomēr būtu pelnījusi divas dienas). SXF - pavisam cita lieta: turp rainis no Rīgas katru dienu.
Tomēr iekšā kāds urdī, ka Portu - lai gan manā pirsmiršanas darbu sarakstā - nav gana vēsa vietiņa. Sākumā metu acis uz Azoru salām: arī turp no Portugāles kontinenta daļas lido rainis, bet lidojumi starp salām vietējās lidsabiedrības SATA Air Açores monopols, tāpēc nejēdzīgi dārgi. Izvēlos Madeiru, kas nav tik vēsa vietiņa kā Azoru salas, tomēr arī tai vajadzētu būt gana jaukai aprīļa sākumā, kad laiks Latvijā nekādi nav paredzams.
Nākamajā pirkšanas reizē nopērku RIX-SXF, OPO-FNC (Funšala, Madeiras vienīgā lidosta) un FNC-LIS (Lisabona). Salīdzinājumā ar SXF-OPO, lidojums uz Berlīni - stunda ar astīti - nejēdzīgi dārgs: ar visām viltībām veselas 13 naudiņas. ;(
No kontinenta uz Funšalu lidina taps (TAP Air Portugal), kas Zvaigžņu alianses biedrs (sū** boļķiku neņem nevienā aliansē). Par sviestmaizi gluži neiznāk, tomēr arī te savas viltības, ka padzīt cenu uz leju - infantošana: pērkot ar dažu tiešsaistes ceļojuma aģentūru starpniecību, dažām lidsabiedrībām biļetes cena pieaugušajam ar zīdaini (dažkārt - ievērojami) zemāka nekā bez zīdaiņa. Izveidoju (= izdomāju) kārtējo virtuālo zīdaini, un savas divdesmit naudiņas katram lidojumam ietaupītas. Tādā veidā virtuāli esmu daudzbērnu tēvs; skaidri atceros tikai divus - Lieldieni (biļeti pirka Ilmārs & ar kūma tiesībām tam knēvelim lika vārdu) un Gustavu; šķiet, ir bijusi arī Ģertrūde, Vaņa & Abdullahs. ;D
Lidojums RIX-SXF ierasts kā brauciens 5. tramvajā: flightradar24.com pas'tos, kad šis pacēlies no SXF, & tad, nomazgājis brokasta traukus, dodos uz lidostu.
RIX-SXF: ne gluži nejauši esmu ticis pie mīļās 17A vietas. Iezveļos, izvelku kabatās noglabātos kamolus & adīkli (avārijas izeja - nekādu maisiņu!), un visu ceļu lidz SXF terminālam pavadu cītīgā darbā. Rainis taupa uz itin visu, un latviešu valodā ieskaņotās drošības instrukcijas pilnīgi noteikti ar gūgles tulkotāja palīdzību tapušas: Uz lidmašīnas ir astoņas avārijas izejas. [..] Glābšanas vestes manuālai (interesanti, kāpēc ne orālai - to taču dara ar muti?) inflācijai & deflācijai varat izmatot sarkano iemuti. Esmu tās dzirdējis daudzkārt, tomēr allaž noklausos ar vislielāko interesi.
Berlīnē +20c & debess ar retiem mākoņiem. Kuhl! Līdz nākamajam lidojumam septiņarpus stundu; nolemju nekurp nebraukt, bet pavāļāties tuvējā parciņā kopā ar vāciešiem (pērkonu šopavasar jau esmu dzirdējis - 5. aprīlī Rīgā grāva cik jaudas - tātad zemē sēdēt drīkst). Divus kilometrus no SXF Ķengaraga līdzinieks ar Lidl-u & Aldi. Nopērku salātus, kafiju, pāris radziņu & augļus, uzcērtu kājās īsbikses un nolaiskojos krietnu laiku, lasīdams celakaja.lv biedra Māra laipni iedoto ceļvedi par Madeiras pastaigu takām & vērodams gaisakuģus, kas paceļas no SXF (angļu valodā ir burvīgs vārds planewatching).

Portugovs

SXF-OPO. Zinu, kurā lidostas atmīnētavā visīsākā rinda un metāldetektoru arkas nepīkst no džinu kniedēm, un visa padarīšana neaizņem vairāk par pusotru minūti. Pienāk ziņa, ka lidojums kavēsies 40 minūšu (nav brīnums, ka uz vakarpusi visas dienas kavējumi sakrājušies; raiņa lidmašīnas dragā no sešiem rītā līdz pusnaktij, uz zemes paredzēts 30 minūšu viena pūļa izdzīšanai no gaisakuģa un otra iedzīšanai tajā). Atkal trāpījusies vieta pie avārijas izejas :) Trīsarpus stundu lidojumam maniem garajiem kātiem tas pamatīgs ieguvums. Tā arī notiek, izlidojam 40 min pēc paredzētā laika, bet šoferīšiem laikam gribas drīzāk tikt gultiņā, viņi kārtīgi gāzē, un viņā galā kavējums sarucis līdz nieka 5 min. Esmu noskatījies, ka beidzamais metro uz centru pusstundu pēc paredzētā nolaišanās laika; pakši (pax=passenger, lidošanā plaši lietots saīsinājums) evakuējas žigli, norādes lidostā skaidras, biļešu automātā tāpat, un metro - patiesībā tādā kā zemgrīdas tramvajā Rīgā - paspēju padīdīties aiz garlaicības, pirms dodamies ceļā. Portu līņā & grādu divreiz mazāk (+10c) nekā Berlīnē.
17min brauciens, hostelis tieši pretī metro izejai, un nav vēl ne pusdivi (Rīgā - pusčetri), kad esmu iedzēris (kārtīgu!) kafiju & pelīte savu velkamo atvilkuse.

 

Leipcigas opera

Riharda Štrausa dienas (16.-18. jūnijs)

Maniem ceļojumiem neiztrūkstoši piemīt divas īpatnības:

1) tiem piemīt tieksme apvelties, ja vien tie no paša sākuma nav iežmiegti ciešā korsetē, proti, viss sācies ar turp un atceļa biļetēm;

2) pēc ceļojuma nepieciešams divtik laika, lai atgūtos no tā. Šis bija 14 dienu ilgs un beidzās 28. jūnijā, tāpēc, lūgtum, pa/pārdomājiet, ja vēlaties mani traucēt pirms Annas dienas.

Šis ceļojums sāka velties pērn 30. oktobrī, kad nopirku biļetes uz Riharda Štrausa dienām (viņam 11. jūnijā dzimšanas diena). Leipcigas opera man varen mīļa (ja vajadzīga secība, droši vien tūliņ aiz Budapeštas operas un Marijas teātra) - ar pašapziņu, bet bez mazākā lecīguma.

Trešā vecākā (publiskā) opera pasaulē - par to senākas tikai La Fenice un Hamburgas opera. Operai nav sava orķestra; izrādēs spēlē Gewandhaus orķestris, kuram mājvieta Augusta laukuma otrā pusē (interesanti, nekad neesmu manījis nevienu arfisti stumjam savu instrumentu pāri laikumam no vienas mājas uz otru! Kas, viņiem divi komplekti arfu?!); un tas izsenis zināms, ka kārtīgs simfonisks orķestris spēlē opermūziku interesantāk nekā pie um-pa-pā (īpaši Verdi & Mozarta) pieradis operas orķestris.

Biļešu cenas - kā jau Vācijā, tomēr beidzamajā rindā biļetes krietni lētākas (domāju - ar nodomu) nekā priekšpēdējā, turklāt studentiem (arī svešzemju un tādiem, kas parādā ;D) jebkura biļete ar 40% atlaidi. Un nepiemet divīti vai trīnīti par to, ja pērk tīmeklī, nevis kasē. Pērn viņi pie ieejas uzstādīja skenerus; pirms tam zēni svītrkodus skenēja ar neapbruņotu aci un ar vienu daudzos eksemplāros izdrukātu biļeti varēja ievest pusi Sarkandaugavas. Skeneru ekrānos lieliem burtiem rādās STUDENT, bet studenta apliecībai, ko allaž sniedzu kopā ar biļeti, neviens ne reizi  nav pat skatu uzmetis. Ar operas biļeti sabiedriskais transports pilsētā par brīvu trīs stundas pirms operas sākuma un trīs - pēc tās beigām: lai publika netriektos uz pilsētas centru ar auto un ikviens (arī nabaga šoferīši) starpbrīžos varētu kārtīgi остограмиться. Ar kārtīgu Wāgneru brīvbraucieni iznāk no diviem pēcpusdienā līdz vieniem naktī.

1880. gados celto namu Sabiedrotie četrdesmit trešajā sabumbojuši (frontona skulptūru paliekas izstādītas opernama sānos), un tagadējais tādā pašā būvapjomā, bet Staļina laika klasicisma stilistikā atjaunots vecajā vietā. No ārpuses kaut kas starp VEF Kultūras pili (bez kolonnām) un otro videni, zāle kā Dailes teātrī. Plaši vestibili & kāpnes - kā jau tajā laikā (1950. gados) bija pieņemts. Sānu fasādē atrodams pat Austrumvācijas ģerbonis. 2007. gadā opernams pamatīgi atjaunots, rindu kļuvis par dažām mazāk, un tagad jebkurā sēdvietā pat maniem garajiem kātiem rūmes atliku likām. Akustika - elpa neaizraujas, bet nav arī katastrofa. Jaunajā Marijas teātrī noteikti labāka (turklāt tas vismaz divas reizes lielāks).

Mākslinieciskais vadītājs un ģenerālintendants (Jaunajā teātrī tas būtu Hermanis & Palma vienā personā) prof. Ulfs Širmers (Ulf Schirmer). Vienkāršs vīriņš bez mazākām narcisisma izpausmēm, toties ar pamatīgu funktieri: esmu dzirdējis viņu daudzkārt, un ne reizi neesmu manījis ne gabaliņa no lapas. Šajā reizē visus trīs vakarus diriģēja viņš, un atkal viss bija izdomāts un izjusts līdz beidzamai notij. No zāles orķestra bedre nav redzama, bet tas gluži vai dzirdams, kādām spožām acīm orķestris viņā raugās. Kopš 2000. gada profesors Hamburgas Mūzikas un Teātra augstskolā.

Lieliski komplektēta trupa, visu (varbūt izņemot Meistardziedoņus vai Prokofjeva Karu un mieru) var lieliski nodziedāt saviem spēkiem (skatījos, ka apīlī bija aizdevuši Kristiāni Liboru (Christiane Libor) ne vairāk, ne mazāk kā Minhenes Valsts operai  Izoldes lomai!), bet reižu pa reize palutina publiku arī ar pirmā lieluma zvaigznēm. Esmu tur dzirdējis gan Irēni Teorīnu (Iréne Theorin), gan Egīlu Siliņu, gan Andreasu Šāgeru (Andreas Schager). Un divas reizes viņi sagādājuši patiesi patīkamu pārsteigumu situācijā, kad visbiežāk lāpīts izrādās lāpīts: vīriņš vai sieviņa ar mikrofonu rokā uz skatuves pirms izrādes visbiežāk nevēstī neko labu - vai nu kāds sasirdzis, vai - vēl sliktāk - nomiris. Abus gadījumus esmu pieredzējis arī Leipcigā, un divas reizes sirdzēja vietā viņi bija pamanījušies sadabūt klasi augstāku dziedātāju nekā aizstājamais, turklāt tādas lietas (ligas) labākajā gadījumā top zināmas pāris dienu pirms izrādes. Pirmajā reizē (2015. gada maijā) Frau Strida bija sasirgusi, bet laimīgā kārtā Frau Teorīna bija ieradusies mēģināt Die Walkuere un laipni piekritusi nodziedāt Brinhildi arī Siegfriedā - apmēram tāds bija paziņojums no skatuves. Otrā bija šogad - sasirgušās Dženiferas Vilsones (Jennifer Wilson; esmu dzirdējis - laba!) vietā Baraka sievas lomai (Die Frau ohne Schatten - par to vēl ceru uzrakstīt) viņi bija no Kundrijas lomas mēģinājumiem Baireitā (~200 km no Leipcijas) izprasījuši Jeļenu Pankratovu (Елена Панкратова). Šoreiz tas tiešām bija nācis pavisam pēkšņi (neba nu arodbiedrības ļauj Vācijā kādam bez spiedīgas vajadzības svētdienā strādāt!), jo Frau Pankratova bija ieradusies vien divas stundas pirms izrādes, tāpēc viņai nebija paspējuši iemācīt mizanscēnas & pāršūt kleitu, un viņa, tērpta melnā, dziedāja no skatuves maliņas, bet kāda dāma (ne Frau Vilsone) kopā ar dziedātājiem viņas vietā rosījās pa skatuvi. Pēc izrādes viņai bija pelnītas ovācijas.

Mana apbrīna Leipcigas operai vēl kādā ziņā - cik esmu redzējis, visi iestudējumi bijuši mūsdienīgi (neciešu krinolīnus!), bet viņiem pārsteidzošā kārtā izdevies izvairīties no tādām sērijveida bezgaumībām kā Ņemirova (Вера Немирова; pirms daudz gadiem Rīgā viņas iestudētās Figaro precības noturējās repertuārā trīs vai četras izrādes) vai Varļikovskis (Krzysztof Warlikowski).

Aizlidoju uz Berlīni iepriekšējā dienā, jo ceturtdienā gan lidojums, gan autobuss Berlīne-Leipciga lētāks nekā piektdienā, turklāt FlixBus, kļuvis teju par monopolistu, mēdz nejēdzīgi kavēties, un piecu stundu no SXF līdz Leipcigas opernamam sliktākajā gadījumā varētu arī nepietikt. Un nevēlos doties uz operu kā pauninieks - ar mugursomu. Tāpat jau kādreiz nav citas izejas.

Pārnakšņoju pazīstamajā Happy Go Lucky hostelī Berlīnē, un no rīta, labi izgulējies, dodos uz autoostu. Noliktajā laikā autobusa (kurš nāk kaut kur no Ziemeļvācijas) nav, un neviens no FlixBus darbiniekiem nemāk neko paskaidrot. Īsziņa par kavēšanos pienāk līdz ar autobusu. Izbraucam no Berlīnes autoostas stundu vēlāk, nekā paredzēts sarakstā, ceļā remontdarbu un avāriju dēļ nāk klāt vēl viena; labi vien ir, ka nelidoju šodien.

Leipcigā iekārtojos un izeju pat stundiņu paskriet. Pāri upei kārtīgi meži ar riteņbraukšanas, izjāžu & pastaigu takām; esmu tur reiz skrējis. Un vairākām upēm un kanāliem, kuros šitādā karstumā (+26c) ka biezs no dažādiem peldlīdzekļiem. Esmu noskatījis, ka pilsētas otrā galā netālu no upes Richard-Strauss-Platz: tur nu gan jānokļūst, jo operā taču Richard-Strauss-Tage. To arī izdaru, un pa ceļam paskrienu arī pa Anton-Bruckner-Alle; tajā tilts, uz kura no sāniem kaut kādas kuģu navigācijas zīmes mats matā kā Austrijas karogs. Skaidrs - Austrijas īpašums (Brukners tak austrietis!); būs jāraksta čomam Vīnē, lai nāk atkarot.

Duša, kāds nieks mutē, tramvajs, un esmu operā. Šovakar Arabella (op.79, 1933). Bet par to rīt. Vai parīt.