Kamillas Nīlundes koncerts

Kaut kad nedēļas sākumā nomira tālrunis – nelādējas ne sitams. Déja vu. Bļin! Ar mani viss labākajā kārtībā, ar Wāgneru arī. Dīkdieņa gājieniem var sekot emuāros, sakari – caur e-pastu, baložu pastu un pastkartēm.
Kā odziņa uz tortes beidzamajā vakarā Budapeštā. Kamilla (Camilla Nylund) – Somijas zviedriete – ir viena no pašām izcilākajām Wāgnera vieglajā galā – Elizabete, Elza, Zīglinde, bet viņai nezin kāpēc gribas dziedāt Salomi, ko viņai nevajadzētu darīt. No viņas ķērcieniem Ich will den Kopf des Iochanaan (vismaz man) šermuļi pār kauliem neskrien.
Pie klavierēm - Helmuts Deičs (Helmut Deutsch),  kurš 2011. gada rudenī kopā ar Egīlu Siliņu manīts Siguldā; viens no labākajiem dziedātāju pavadītājiem. Kamilla šogad bez lomām festivālā, īpaši atsaukta no Vīnes, bet kā viņa būtu derējusi vakar TANHEIZERĀ! Programā - pa pusducim Sibeliusa, Mālera (Zēna brīnumradziņš), Wāgnera (Matildes Vēzendonkas dziesmas) un Riharda Štrausa dziesmu. Publika – gandrīz vieni vienīgi svinīgi tērpti vācieši.
Par izpildījumu: pilnīga balss kontrole, plūstošas skaļuma maiņas – tas, kā pirmajā TRISTANa izrādē pietrūka Elisonai Ouksai, bagāts virsskaņu kopums visā diapazonā (kā, savukārt, pietrūka Tindei Saboki vakardienas TANHEIZERĀ). Mazs misēklis beidzamajā Vēzendonkas dziesmā – dziedātājai kaut kas sajūk, viņa pasper pāris soļu, pianistam pār plecu iemet acis notīs, atvainojas klausītājiem, un abi sāk dziesmu no jauna. Pirmoreiz mūžā kaut ko tādu piedzīvoja. Pēc koncerta applausi nerimstas un nerimstas, un publika dabū trīs piedevas (divas Sibeliusa un vienu Štrausa dziesmu).
No koncerta pamatprogrammas man vislabāk patika Štrauss: varbūt tāpēc, ka Mālers un Vāgners sacerējuši ne pārāk daudz dziesmu, un hronoloģiski apdāvināti koncertgājēji tās var vai līdzi dungot. Štrausam dziesmu daudz vairāk, tāpēc arī tās, kas izsenis dzirdētas, nāk kā jaunatklāsme. Turklāt koncertam bija izvēlētas dažādas pēc noskaņas – domīgas, līksmas, šķelmīgas.
Vakar programmas bukletā pamanīju, ka Budapeštas kuģīšu uzņēmums festivāla viesus pēc izrādēm un koncertiem ved uz pilsētas centru par velti. Gribēju jau vakar, bet kuģītis aizgāja deguna priekša, un tā kā cita nemanīja, braucu vien ar tramvaju. Šoreiz kuģītis (maršruts D12) piebrauc drīz vien pēc koncerta beigām, minūšu desmit pagaida lēnīgākos klausītājus & dodas atpakaļ uz centru, zigzagodams no viena Donavas krasta uz otru. Visi tilti un Budapeštas svarīgākie skati – Gelerta kalns, tirgus, Budas pils,  Zvejnieku bastions, Parlamenta ēka – neierastā gaismā un no neierasta skatpunkta. Aizbraucu līdz gala piestātnei, un laimīgs kātoju atpakaļ uz hosteli. Desmit dienu Ungārijā pagājis vienā elpas vilcienā.

Bika kalni II

Šodien uz Egeru; uz aci atkal kādi divi sprīži kartē jeb ~30 km. Padzetu kafiju & 9.20 dodos ceļā. Esmu nolēmis uzkāpt Bika (Bükk) masīva augstākajā virsotnē (Szilvási kő, 961m v.j.l.) un vēl dažās, kas tikai pāris metru zemākas. Gluži vārnas lidojuma līnijā uz Egeru nav, bet kāda tur starpība, 30 vai 35 km.

Kādi +20c, un soļošana veicas itin raiti. Par navigāciju gan to nevar teikt: kartē (1:50 000 jeb 2cm atbilst 1km) ceļu jūklis, un daļa no tiem vēl iezīmēti kā tūristu maršruti. Raibs metas gar acīm. Trāpu uz takas, kura kartē nav apzīmēta, un tā aizved līdz skatu tornim kalna virsotnē. Uzrapjos - skats patiesi lielisks (pa visu dienu salasījās kāds pusducis vietu, kur pavērās skats uz blakus grēdām). No takas tālāk ne miņas, ņēmu shortcut-u caur mežu, uzeju uz ceļa, kuram malās marķējums (uz stumbriem uzkrāsotas zīmes), un drīz vien piesienos (orientieristu žargonā - atrodu savu atrašanās vietu kartē). Maršruts ved pa labāk vai sliktāk iebrauktiem meža ceļiem (ir arī asfalta, bet tie atstāti auto & riteņbraucējiem). Ne tur pamatīgas kāpšanas, nekā, un klāt Szilvási kő - akmeņu kaudzīte ceļgala augstumā jaunaudzes malā & mietiņš ar A4 izmēra lapu ar nosaukumu un augstumu. Šķiet, visai nesen atklāts, ka šī vieta augstākā par turpat līdzās esošo Istállós kő (959 m). Līdz šim dabā atrodamais visai atbildis kartē zīmētajam, tāpēc nolemju nogriezt stūrī pa ceļiem, pa kuriem neiet tūristu maršruti. Mī & žē, manā jaunībā tādos gadījumos teica: это не картография, это порнография. Skaidri jūtams, ka zīmēts pie rakstāmgalda. Atkal shortcut-s & piesiešanās.

Debesīs kādu brīdi jau ducinājis, un tad kādas 20 min kārtīgi nogāž. Patvēries zem rešņa dižskabārža, patērzēju WhatsApp-ā ar draugiem & iemalkoju vīniņu.

Turpmākais ceļš bez īpašiem piedzīvojumiem: izvēlos tikai pa tādus ceļus, pa kuriem iet tūristu maršruti, tik pēc virzības kartē kļūst aizvien skaidrākas, ka nekādu 30 km šīsdienas gājiens nav. Beidzamajā kalnā pirmā miņa par Egeru - 9 km. Un tad, tērzēdams ar draugiem, kādā brīdī esmu aizšāvis pa nepareizu ceļu. Neklapē virziens un reljefs, un nav arī marķējuma, bet arī pirms tam bija bijuši posmi, kur marķējums uz kokiem tik tikko manāms. Te - bāc! - priekšā šoseja.

Beidzot attopu: kārtīgs grants ceļš kartē iezīmēts ar divām tik tikko saskatāmām līdzteku līnijām. Misēklis pagarinājis ceļu par kādiem diviem kilometriem (nieks vien būtu), bet tagad beidzamie septiņi kilometri gar šosejas malu. Ārkārtīgi aizraujoši. Apakšā pamatīga sutoņa; tālrunis teic, ka +28c. Varētu jau lūkot stopot, tomēr vairāk gribas pieveikt visu gabalu no Miškolcas līdz Egerai saviem spēkiem.

Google navigācijas vadīts, griežu stūrus pa Egeras nomales takām, un te pēkšņi kādas malā - saldais ķirsis. Dzert gribas krietni vairāk nekā ēst: beidzamo trīs stundu gājumā nav bijis nevienā avota. Sākumā aizgūtnēm lasu ogas tikai mutē, bet tad attopu, ka varētu arī maisiņā, jo deviņos svētdienas vakarā mazpilsētā neviens man augļus pakaļ nesviedīs.

Pusdeviņos ieveļos viesnīcā. Vienpadsmit stundu ceļā. Nomazgājos, pavāļājos & metos ielās. Kājas ne pārāk labi klausa, bet pāris kilometrus var arī tā. Pusvienpadsmit vakarā,un pilsētiņā, šķiet, komendanta stunda. Nekas ēdams apkārt nemētājas, tāpēc dodos atpakaļ uz viesnīcu (stilīga istaba - pažobelē, ar jumta logu), pasūkāju ķepu & liekos uz auss. Vakarnakts siermaize kompensēta ar uzviju!

Bika kalni I

No Ungārijas neko vairāk par galvaspilsētu redzējis neesmu, ja neskaita brīvdabas muzeju tādos kā Budapeštas Berģos un ainavas pa vilciena logu ceļā uz Vīni, tāpēc esmu nolēmis izmantot bezWāgnera dienas (patiesībā svētdien vēlreiz briesmīgais Holandietis, uz kuru otrreiz jau nu nekādi) & aizšaut divas dienas pastaigāt pa Bika (Bükk) kalniem starp Miškolcu & Egeru Ungārijas ziemeļaustrumos.

Šobrīd jau pusotru stundu vilcienā pa pilnīgi līdzenumu Viduseiropas stepi (puštu). Līdz Miškolcai pusstunda braucama.Gaidāms galīgs rasslabons: mazajā mugursomiņā patiesi pats, pats izdzīvošanas minimums, augstākās virsotnes ap 900 m v.j.l. (Karpatos bija 1881m) un dienā ap 25 km.

Kad Budapeštā dodos uz staciju (vilciens 7.25am), smidzina: patīkama veldzēties pēc vakardienas +30c. Šeit no gaisa nekas nekrīt, bet debess vienmērīgā pelēkumā.

Kamēr izkasos pa Miškolcu, pusdienlaiks klāt. Esmu ticis pie izcilas taku kartes (1:50 000), un senie (=orientācijas) draugi, padzirduši, ka nodarbošos ar rogainingu, vaicā: Kas ar tevi? - Neviena/nevienas, es kā allaž pats ar sevi.

Gājiens - kādi 30km uz aci - tāds Spaziergang pa Vērmanīti, salīdzinot ar Karpatiem. Kalni veci, laikā zobs visu noapaļojis kā labi pasūkātu ledeni. Viss ceļš pa mežu (dižskabārži, retumis egles), takas labi marķētas (ir medicīniskās palīdzības taka - apzīmēta ar sarkaniem krustiņiem -, un ir veterinārās palīdzības taka - ar zaļiem). Pa retam pretīmnācējam un pretīmdivriteņbraucējam. Pašās beigās aizšauju maķenīt aiz oderes (=pa citu, ne iecerēto taku), nonāku uz asfalta, un pēc pārsimt metriem norāde Bánkúti Skiklub 500m. Dieva pierksts? Nebūtu jau nu nakšņojis zem egles, ja būtu gājis pa nodomāto taku. Maķenīt pāri sešiem. Feirāms. Izlunčājos dušā & pie reizes izmazgāju staigājamās vešiņas, uzrakstu pāris ziņu draugiem un..
..pamostos divos naktī. Apēdu siermaizīti (viss, kas man patiesi tīk, ir vai nu nu nelegāls, vai amorāls, vai veicina aptaukošanos - Aleksandrs Wūlkots (Alexander Woolcott)) & griežos uz otriem sāniem.

HOLANDIETIS

8. jūnijs. Režija galīgā pakaļas, turklāt to paveicis Balāšs Kovačičs, ungāru režisors, par kura ELEKTRU Budapeštā un SIEVIETI BEZ ĒNAS Leipcigā esmu stāvā sajūsmā. Nāk prātā Roberta Lepāža RINGS Metropoles operā, kur bija pasūtināta tāāāāda mašinērija, ka bija nācies skatuves grīdas sijas stiprināt, visi lidoja pa gaisu, bet tēlu attiecības bija nekādas: visi dziedāja mierā stājā, viens uz otru neskatīdamies. Müpā (Bēlas Bartoka koncertzalē) bija kas līdzīgs: uz vietas nestāvēja, visu laiku kāpelēja pa stalažām (kuru jedzienisko vajadzību man neizdevās saskatīt), turklāt Zenta bija uztaisīta par gražīgu cacu ar ligzdu uz galvas un tādā kā kimono, zem kura vīd sārti reitūži.
Kad finālā Holandietis nodzied, ka kārtējā maita viņu pievīluse & viņam atkal jāklīst pa jūrām septiņi simti gadu, Zenta izvelk no rāmīša viņa ģīmetni, nevērīgi aizlidina to pār plecu, uzliek austiņas un līdz ar nobeiguma akordu klints lēciena vietā iegāžas atpūtas krēslā. Nais!

tbc (cerams!)

TRISTĀNS & IZOLDE I

Rīts atnāk ar divām sliktām ziņām: aizgājusi Kira Muratova (R.I.P.), un šo pēcpusdienu Anjas Kampes vietā Elisona Ouksa (Allison Oakes). Bļin!
Divi cēlieni noklausīti, un jāsaka, ka Elisona Ouksa ir vienkārši lieliska! Divreiz biju dzirdējis viņu kā Salomi: Berlīnes Vācu operā pilnīgi nekāda un Hamburgā ne šāda, ne tāda. Visu cieņu viņas priekšnesumam šovakar: klusajās vietās izcila, kuplu virsskaņu kopumu, ne par kapeiku sliktāka par Ninu Stemmi, Irēni Teorīnu vai Anju Kampi. Vienīgais, kas viņai vēl īsti neiznāk - grozīt skaļuma pogu bez lēcieniem.
Tristāns - veterāns Falks Štrukmans; šis bija mans trešais TRISTĀNS ar viņu. Pirms četriem gadiem Berlīnes Vācu operā (kur Barenboims Valtraudes Meijeres dēļ slāpēja orķestri cik varēdams), viņš tik un tā lūza nost trešajā cēlienā. Šoreiz godam & skaisti tika līdz galam, tikai būda gan jo gadu, jo platāka; jau grūti staigāt. Ja tā turpināsies, var gadīties kā nelaiķim Johanam Botam, kurš reiz, nokritis uz skatuves uz muguras, saviem spēkiem nespējis tikt kājās, un skatuves strādniekiem nācies steigties palīgā (tas noticis TV tiešraidē, kad neko neizgriezīsi).
Visskaļākās ovācijas pelnīti tika karalim Markām - Herr Zalminenam (Matti Salminen;  pērn gadiem

uz Budapeštu

Pērn augustā sapirkos lētas ukraiņu gaisa līniju biļetes, arī uz Budapeštu, uz Wāgnera festivālu. Nebija vēl klāt Ziemsvētki, kad šamējie metās pārbūvēt sarakstu; dažām lidojumam laiks mainījās pat pa divi lāgi, un neaiztikti palika tikai divi no desmit. Dažiem atnāca ziņa par izmaiņām, citiem - ne.
Rītdienas lidojumu viņi pārcēla 25min vēlāk (ielidošana 2.45pm vietā 3.10pm). It kā nieks vien, tomēr uz TRISTANu četros arī ar taksi nepaspēt).
Citus grozīto lidojumu vietā viņi bija iedevuši visu, ko vēlējos, tāpēc pirms nedēļas uzrakstīju viņiem, ka vēlos lidot dienu iepriekš, un pat iemeslu paskaidroju. Pēc dienas saņēmu zvanu, ka neko es nedabūšot; lai lidojot vien 7.jūnijā. Neliktos mierā & divas dienas centos sazvanīt viņus caur tīmekļa zvanu sistēmu. Pilnīgi bezcerīgi: divi dienu laikā divas reizes savienojās; vienu nepaspēju pieskriet pie datora & atbildēt, otru mani nevarēja dzirdēt.
Vakar pašā vakarā atklāju, ka viņiem ir arī kāds Latvijas astoņtūkstošais numurs. Sazvanīju, bet ģevuška, aizgājusi pēc padoma & vēlējusi man nenolikt klausuli, galu galā tomēr atšuva. Biju teju vai samierinājies ar likteni slikteni, tomēr rīts gudrāks par vakaru: ceļā no Rīgas uz Kijevu izdomāju, ka nodokļus esmu samaksājis, bet biļeti varu dabūt par viņu uzticības mīlēm (loyality miles). Tāpat tās nekur citur liekamas kā saritināmas & iestumjamas ausī.
Borispolē pietecēju pie MAУ būdiņas & vispirms lūdzu pārlikt atceļa lidojumu no rīta uz vakaru (sākumā bija agrā pēcpusdienā, un tad viņi uz savu galvu bija nolēmuši, ka man jālido no rīta, vien man bija aizmirsuši to pavēstīt). Sākumā ģevuška centās mani aizlidināt uz Rīgu jau šovakar, tomēr izdevās vienoties, ka lidošu 19. jūnijā, kā paredzēts.
Tas liku viņai priekšā savu lielāko vajadzību, teikdams, ka laiks mainīts & jaunais man pagalam neder. Viņa gan iebilda, ka tās tikai 25min, uz ko teicu, ka minūti nokavēts ari ir nokavēts. Pusminūti ilga pirkstiņpolka uz tastatūras, un metos uz autobusu, jauniegūto šīsdienas rezervācija apliecinājumu virs galvas vicinādams kā daždien mākslas vingrotājas savas lentes. ;D

Šobrīd izcīnītajā ļitakā uz Budapeštu, boarding completed & laime nav aprakstāma. Жить хорошо, но хорошо жить ещё лучше. ;)

Karpati 🇺🇦, devītā diena

Ļviva

Vilciena līnija uz Rahivu pabeigta 1895. gadā (Austroungārijas laikā), un šķiet, ka visiem nākamajiem valdītājiem uzturēšana nav daudz rūpējusi. Vagonā vilciena saraksts ar pienākšanas un atiešanas laikiem un attālumiem starp stacijām. Gabals cauri kalniem - līdz Nadvirnai - ar vidējo ātrumu 20 km/h. Pat tvaika lokomotīve uz Ērgļiem manā bērnībā traucās straujāk. Toties kratīšanās & troksnis gulēt netraucē! Gandrīz visu ceļu kupejā esmu viens; tikai pusotru stundu pirms Ļvivas uzrodas divi jauni ļauži.

Daudzkārt esmu teicis un noteikti ne reizi vien rakstījis: pasaulē ir trīs pilsētas, uz kurām esmu gatavs braukt jebkurā brīdī, atvēliet tikai 15 minūšu mantiņu savākšanai: Pēterpils, Ļviva & Budapešta. Pusdeviņos esmu Ļvivā. +12c & līst kā pa Jāņiem, tomēr nolemju iet uz centru kājām. Teju ziedēs liepas - maija vidū (ukraiņu valodā jūlijs ir лiпень)! Ieeju pabrokastot Пузата Хата; šejienes pildītajām pankūkām salīdzinājumā ar Terasē dabūtajām pamatīga ширпотреб-a piegarša.

Kas jādara kārtīgam ukrainim
(pastkarte)

Brokasta laikā lietus mitējies. Ap desmitiem ieveļos hostelī (vēlā vakarā vilciens uz Kijevu; esmu rezervējis pašu lētāko gultiņu pašā lielākajā istabā - lai varētu tikt dušā, būtu, kur atstāt mantiņas utt.). Uzzinājuši, ka nepalikšu pa nakti, simt hrivnu (~3 eiras) vietā no manis paņem piecdesmit. Apbrīnojami! Rakstīdams beidzamās pastkartes, izsūcu pamatīgu krūzi kafijas. Gribas mājās!

Esmu no kāda apgāda (galushki.com) pasūtinājis kaudzīti inčīgu pastkaršu (nākamajām reizēm!). Piezvanu viņiem un noskaidroju, kurā pasta nodaļā jāiet meklēt (Укрпошта nezin kāpēc nepiegādā arī apmaksātus sūtījumus, un pat ne paziņojumu, ka kaut kas pienācis). Kā tad, pastkartes gaida mani. Rinda pastā vēl lēnīgāka nekā pie mums.

Metos pilsētā. Biju domājis iet uz brīvdabas muzeju, bet ir jau pāri pusdienlaikam, un nevar saprast, līs vai ne. Kāju mazie pirkstiņi jūtas labāk nekā vakar, tomēr pilnīgi bez sāpēm lokomocija vis nav. Paklīstu pa vecpilsētu, uzkāpju Augstajā pilī (Високий Замок, kalns pilsētas centrā, kur kādreiz atradies cietoksnis). Atkal sāk līņāt. Tinos atpakaļ uz hosteli.

Kad vīkšīju braucienu, šajā vakarā bija paredzētas veselas divas izpriecas ķermeņa augšgalam - Zemnieka gods (6pm) un krutākā ukraiņu mūsdienu komponista Valentīna Silvestrova (Валентин Сильвестров, 1937) Klusās dziesmas (Тихі пісні, 1975, 8.30pm). Zemnieka gods kaut kad bija pa kluso aizstāts ar Jautro atraitni - uz to nu gan mani vienīgi trako kreklā varētu dabūt.

Stundiņu paguļu, tieku vaļā no desmit dienu veciem rugājiem & ar mugursomu plecos dodos uz operu. Man traki tīk mūsdienīgi opernami, kur daudz gaisa & gaismas, - tādi kā Viļņā, Amsterdamā, Kopenhāgenā, Marijas teātra jaunā ēka, tomēr ir arī divi mīļi veci - Ļvivā & Budapeštā. Abās vietās esmu gājis uz visādām nejēdzībām, piemēram, Mozartu vai Hulaka-Artemovska Aizkrācieši Pārdonavā (Запорожець за Дунаєм, 1863), lai tik tiktu namā iekša.

Garderobē ļoti atvainojas par mugursomu, bet viņiem visi klausītāji mīļi — ar mugursomām vai bez tām. Koncerts Spoguļu zālē — tādā kā Rīgas operas Beletāžas zālē, tikai ne tik nomācoši tumšā. Biļeti pirku tīmeklī iepriekšējā dienā, un aizņemta bija labi ja ceturtā daļa vietu. Opera smalkjūtīgi aizvākusi krēslus, kas būtu palikuši tukši, un zāle šķiet piepildīta. Skaidri redzams, ka nejaušu klausītāju tikpat kā nav. Traki patika! Mani vingrinājumi mūzikas analīzē būtu vienkārši smieklīgi, tāpēc teikšu vienīgi to - krievu romanču gars dzīvāks par dzīvu, bet mūsdienīgā veidolā. Ar Mandelštama, Jeseņina, Puškina... dzeju.  Te saite uz youTube klipu ar tiem pašiem izpildītājiem (Наталія Половинка, Йожеф Ермінь), kurus klausījos es. Patiesi iesaku kaut brītiņu.
Ļvivas opera nosaukta Solomijas Krušeļņickas (Соломія Крушельницька, 1872-1952), vienas no 20. gadsimta pirmās puses spilgtākās Salomes, Elektras, Brinhildes, Elzas... vārdā, un Soguļu zālē atrodas Solomijas 3/4 auguma skulptūra ar skatu tieši uz Natāliju Polovinku. Man šķita, ka redzu zvaigznes bronzas acīs atzinību, kas jaukta ar maķenīt skaudības (viņas laikā tādas mūzikas nebija!) un pārākuma apziņas. Bet tās tikai manas iedomas.
Mainīdami repertuāru, operas rīkotāji nebija iedomājušies, ka Jautrā atraitne ilgāka par Zemnieku godu, un tad iznācis, ka pēc trešās vai ceturtās dziesmas (patiesībā viena dziesma seko otrai gandrīz vai attacca) atraitnes jautrību uzkurinātais pūlis bļaustīdamies dodas mājās. Izdzirdusi to, dziedātāja nevilšus piešauj pirkstus lūpām, un viņas sejā bija skaidri jaušams sarūgtinājums, bet līdzams tur nekas nav. Nākamās trīs vai četras dziesmas pabojātas, bet pēc tam atkal viss labi.
Pēc koncerta, svētlaimes pārņemts, veļu mugursomu plecos un, lokus pa pilsētu mezdams, tipinu uz staciju.

Karpati, astotā diena

Rahiva

Pamostos ap desmitiem. Nesteidzīgas brokastis. Labi gan, ka nav nekur jāiet. Turklāt tajā pusē, kur Marmarosu Pops Ivans, pamatīgs mākonis.

Izeju pirmo riņķi pa pilsētu. Esmu še bijis divreiz - pirmo reizi 1974. gadā ar vecākiem, otru - pērn caurbraucot. Lai arī pilsēta rakstos pirmoreiz minēta 15. gadsimta vidū, pat par laiku Austroungārijas sastāvā (līdz 1. pasaules karam) neliecina tikpat kā nekas. Daudz padomju laika dzelzbetona. Un jaunbagātnieku (kontranbandistu?) savrupmājas augstiem betona žogiem.

Atrodu valūtas maiņas kantori & tieku pie vietējām naudiņām. (Ukrainā pat Revolut - naudas karte, ar kuru var izņemt 200 eiru mēnesī no jebkura bankomāta pasaulē, turklāt ar labu pārlēses kursu - bieži nav glābēja, jo lielākā daļa Ukraiņas banomātu piemet vēl savu komisiju. Visrijīgākā ir Privātbanka - par 500 hrivnu (=16,5 eiru) izņemšanu vēlējās piemest četru eiru komisiju.)

Saguris ceļinieks sarkanā jakā

Pilsētiņas vienīgajā grāmatnīcā atklātņu nav, toties kādā kultūras preču veikalā (pārdod raibu raibās lietas - no rotaļlietām līdz kosmētikai un rakstāmlietām) vismaz desmit dažādu veidu. Cienījama izvēle pilsētiņai ar 15 tūkstoš ļautiņiem.  Suvenīru veikaliņā pamanu magnētu, uz kura kalni ar eglēm un vīriņu sarkanā jakā ar mugursomu plecos. Neesmu no tiem (я не такая!) , kam visa ceļojumu vēsture pie ledusskapja, tomēr nopērku, jo sarkanā jaka šķiet kaut kur redzēta.  Sāk smidzināt. Dodos atpakaļ uz hosteli (esmu samaksājis par vēl vienu nakti, lai visu dienu līdz vilcienam pusnaktī varētu palikt istabā); pa ceļam nopērku Vinohradivas zemenes: 1,10 eiru kilogramā, saldākas par tāk, ko ēdu Užhorodā. Nu jau līst kārtīgi.

Pačatoju ar draugiem, parakstu pastkartes, nolūztu uz kādu stundiņu. Lietus pa to laiku mitējies. Izeju vēl vienu riņķi pa pilsētu - nekā ievērības cienīga nepamanu arī šajā reizē.

0.32am vilciens Rahiva-Ļviva.

Karpati, septītā diena

Dragobrats-Rahiva

Brokastu esmu pasūtinājis deviņos. Pamostos ap pusastoņiem pāris minūšu pirms modinātāja. Kaut ko no pretējās nogāzes var saskatīt, bet pārāk cerīgi neizskatās. Tad jau manīs.
Pabrokastojis, kravāju pendeles. Viss tikpat miglains kā bijis. Brīdi uz palodzes parotājas vārs Saules stars, bet tikai uz brīdi. Peļķēs lietuslāšu radīti aplīši. Rezerves izeja - pa 4WD braucamu ceļu iet 10 km līdz šosejai & tad ar autobusu vai stopiem uz Rahivu.
Lietus it kā rimst. Uzvelku kalnu zābaciņus: samocītais mazais pirkstiņš jūtas labāk,  nekā bija gaidāms. Iešu tomēr pa kalniem. Dragobrats apmēram kilometra augstumā; no turienes jāuztraušas Lielajā Dvīnī (Близниця Велика, 1881 m), un tad 30km līdz Rahivai uz leju vien, uz leju vien. Pērn pa lietu & miglu kāpu no Dvīņiem lejā uz Dragobratu, tāpēc ceļš puslīdz zināms.

Līdz Pirmajam žandarmam (1й Жандарм, 1763 m) ved slējotāju pacēlāji. Pa ceļam vairākās vietās pāris metru biezas kupenas (Dragobrata slēpošanas nogāzes pret ziemeļiem, tāpēc sezona tur līdz maija sākumam). Pirms pašas virsotnes smidzim piejukušas sniegpārsliņas. Un ikkatram zāles stiebram ledus mētelītis - vakardienas atkala. Beidzamajos simt metros viss smidzis pārgājis smalksmalkā sniedziņā, bet katram stāvu sprungulim, katram viršu zariņam caurspīdīga mētelīša vietā baltā bārzdiņa. Skats neaprakstams. Visu plucina vējš & veido kupenu arī manā kreisajā ausī. Esmu virsotnē. Noskrubinu no plāksnītēm baltās ledus zvīņas, lai fočenē var redzēt, ka esmu Lielajā Dvīnī & līdz Rahivai 27km.

Turpat līdzās vienkārši Dvīnis (Близниця, 1872m), un kartē rādīts, ka no sedlienes starp abiem atdalās taka uz Rahivu. Taku nemana, tāpēc raušos augšā arī otrajā Dvīnī (neko daudz - kādus nieka 60 m), kur zīmēts norāžu stabiņš. Tur tas arī ir. Te piepeši virs galvas mākoņos zilas debess lodziņš. Kādi 20 m lejup, un caur miglas ļerpatām var apjaust apkārtējās kalnu grēdas. Vēl 50 m, un redzama Saule. Nometu vienu lietus jaciņu. Vairākās vietās savvaļas narcises. Ar karotes kātu dažus sīpolus izskrubinu no akmeņainās zemes.

Tālākais gājiens bez lieliem piedzīvojumiem - pa akmeņainu zemes ceļu, ka vijas pa grēdas kori, apliekdams visas virsotnes.

Cik sniedzas skats, visapkart tādas pašas kalnu grēdas. Pa gabalu pazīstu arī Popu Ivanu (Пiп Iван, 2020m) - tajā biju uzkāpis pērn.

Nevienas dzīvas dvēseles, ja neskaita divus vīriņus apvidniekā, kuri vaicā, vai ceļš tālāk izbraucams.

Ceļmalā kādā avotā piepildu ūdens pudeli (rīta vēsumā nolēmu ņemt līdzi tikai vienu; citas dienas bija pat trīs). Laiku pa laikam nometu arī otru lietus jaciņu, tomēr vienā t-kreklā labi tikai aizvējā.

Kādā virsotnē līdzās ceļam mobīlo sakaru tornis; tālrunis rāda, ka tīkls stiprs, cik vien var būt. Piezvanu Aigai: dižas vajadzības nav; lielākoties tāpēc, lai vēlāk nebūtu sirdsapziņa nemocītu , ka neesmu gana daudz  neierobežotas piekļuves mobilajam tīmeklim izmantojis.

Beidzamos astoņus kilometrus maršruts ved pa austriešu būvētu ceļu, kas vismaz simt gadu vecs (austrieši zaudēja šo apvidu 1. pasaules kara rezultātā) & vēl joprojām lieliskā stāvoklī, izņemot vietas, kur turpmākie saimnieki nav vīžojuši kaut maķenīt pielikt roku pie uzturēšanas - iztīrīt caurtekas vai aizlāpīt izskalojumus. Ceļš būvēts no plakaniem akmeņiem, kas likti stāvus: gar malām - prāvāki kā apmales, vidū - mazāki šķērsvirzienā. Ceļš kā serpentīns vijas pa nogāzi lejup, pašā apakšā - Rahiva. Vairākas reizes parausta ikra muskuli, bet līdz īstiem krampjiem nenonāk (pirmoreiz piecu dienu laikā!).

Esmu maķenīt pieklusis & saprotu, ka no rītdienas iecerētā kāpiena Marmarosu (kalnu masīvs) Popā Ivanā (Пiп Iван Марморошский, ~1950m) nekas neiznāks. Tā esot skaistākā Ukrainas virsotne, 17 km/1500 m pa vertikāli no Rahivas, tieši uz Ukrainas & Rumānijas robežas. Tomēr maķenīt prieciņa, ka iecerētie 180 km pieveikti.

Jociņš no Alekša ;D

Aizvelkos līdz hostelim, sarunāju, ka samaksāšu rīt (makā beidzamās simt hrivnas, un kartes viņi neņem), noskaidroju, kurš pārtikas veikals ņem, sapērkos ēdmaņas, izplunčājos dušā & atlūztu.

No nākamā stāsta. Pamostos pusastoņos. Apkārt ziedu nav - tātad, ne zārkā, ne dobē. Toties līdzās gultai maisiņš ar pārtiku. Neskarts. ;D. Kas saldāks par medu?

Karpati, ceturtā diena

Mižhirja-Koločava

 

Šodien modinātājs augša pirms manis. Novāļājos pa gultu līdz pusdeviņiem: šodien var atļauties, šodien tāda kā atpūtas diena - nieka 30 km. Kājas, šķiet, klausa.

Pirmais gājiens uz pastu: esmu no kāda karšu apgāda (ACCA) esmu pasūtinājis karti, ko vajadzēs nākamajā gājienā pa Karpatiem. Viesnīcā ne karte, ne paziņojums no pasta nav redzēts; pastā sūtījumu atrod 15 sekunžu laikā. Pie viena nopērku pastmarkas (tagad krājumi vismaz četriem braucieniem ;D). Tālāk - uz grāmatnīcu. Tur divu veidu vietējas pastkartes - ar Mižhirji un Siņrevira ezeru, gluži glītas. Pačaloju ar pārdevēju: sākumā moskaļu mēlē, bet tad viņa, dzirdēdama manu suržiku (krievu un ukraiņu valodas jaukums) ar Baltijas akcentu, pāriet uz ukraiņu valodu. Izrādās, arī viņas ģimenei tīk staigāt pa kalniem, tikai viņas, nabadzītes, pirms diviem gadiem volejbolā apskādētais celis nevar un nevar atlabt. Vaicā, vai Rīgā vēl ražo balzamu, un saka, ka būtu ar mieru maksāt simt hrivnu (~3 eiras) pa virsu, ja tik varētu dabūt. Saku, lai pas'tās veikalos Ļvivā; esmu tur savām acīm māla pudelītes redzējis.

Veļu somu plecos un dodos uz mīļās Kamjankas (viesnīca; esmu tur teju savējais - četras reizes esmu nakšņojis) pusi. Pilsētiņas vienīgajā gājēju ielā tirgus diena: sākot ar lietotāmdrānām un krāsainiem ķīnīzeru sūdiņiem līdz augļiem, dārzeņiem un dzīviem trušiem. Nopērku pusotru kilogramu zemeņu ceļam.
Gājēju ielā arī Terase - vaļā! Eju iekšā & vaicāju, ko var dabūt brokastīs. Piedāvā omleti, bet ir arī tas, uz ko esmu cerējis - ar biezpienu pildītas pankūkas (налисники). Kamēr sūcu espresso un tērzēju ar draugiem, pankūkas klāt. Taisnā ceļā no pannas!
Kamēr esmu darījis saimniecības darbus, pulksten's jau vienpadsmit. Ceļu somu plecos pa otram lāgam - šoreiz pa īstam. Ceļš līdz Kamjankai - man vislabāk pazīstamākā vietā Ukrainā. Ceļš pa kalnu grēdiņas kori starp meža skupsnām lēzeni iet kalnup. Zemenes pārvietojas vēderā pusstundas laikā. Labas gan! Pusotra stunda, un esmu vietā, kur būtu jāgriežas uz Kamjanku, bet man šoreiz uz otru pusi. Dalos ar kādu ganīties piesietu zirdziņu ar saviem āboliem. Tālākais gājiens tikpat kā līdzens, pa senu austriešu ceļu. Atpazīstu vietu, kur pirms pusotra gada lecu pa sniegu kā krupīt's (2017. gada 19. janvāra ieraksts). Kāpiens lejup uz Siņevira ciemu pa serpentīnu, kurā nokrišņu ūdeņu straumes izskalojušas pamatīgas gravas, ko vietējie ļauži vietām piegāzuši atkritumiem. Nākamā lietus laikā pašiem atkritumu ekstraktu skalos virsū.
Iegriežos pie Ivana, kurš ceļ guļbūves (arī par to, kā iepazinos ar Ivanu, pērnā gada 19. janvāra ierakstā). Viņa paša nav mājās: no kādas jaunbūves vairāk nekā 500 km attālumā nosperti instrumenti, un viņš naktī meties skaidrot skādi. Mājās kundze ar diviem bērņukiem, trešais - pie vecvecākiem. Atdodu Laimas lielkonfektes, un abi ar Katju (kundzi) nosmejamies, ka vērtīgākā pilnīgi noteikti sviedru piegarša. Mani pacienā ar biezpiena plāceņiem & padzirda ar kafiju.
Šodienas naktsmītne kādu 10 km attālumā pa šoseju; esmu nodomājis turp doties pa kalniem, bet mugursomu gan varētu ar kādu gadījuma mašīnu aizsūtīt uz galamērķi. Pārāk labi neķeras, bet pēc kādām desmit minūtēm piestāj ļaužu pilns mikriņš, šoferītis, izdzirdis, ka braukt vēlas tikai mugursoma, acis vien ieplēš, bet sakās viesnīcu zinām un apsola somu turp nogādāt. Darījuma vērtība 30 centu.
Forši gan ar vienu aukliņsomu plecos! Kāpju augšup uz grēdas kori; ceļi un meža skupsnas apvidū ne gluži tā, kā zīmēts kartē, bet, Saules un intuīcijas vadīts, tieku grēdas korē. Vietā, kur jākāpj lejā, kartē atkal zili brīnumi, bet šoreiz uzdevums vieglāks - jātiek uz kārtīga meža ceļa, pa kuru turklāt iet tūristu maršruts.

Tai mežā bij' viens nams...

Tālākais gājiens no navigācijas viedokļa tīrā bērnu spēle: pa apzīmētiem ceļiem un takām vien. Kādā vietā nepdzīvotu māju puduris: divas tēstu guļbaļķu dzīvojamās ēkas stāviem šķindeļu jumtiem, vienai pat veranda. Līdzās aka, krucifikss un elektrības stabs aprautiem vadiem. Izskatās, ka pametas pirms laba laika, tomēr logi abām veseli. Kā gribētos šeit kādreiz atgriezties & laiciņu padzīvot. Cita ūdeņa neredz, tāpēc pār plecu iemetu kapeiciņu peļķē uz ceļa.
Pēc kāda brīža dzirdu priekša rūkoņu: pa ceļu man pretī kārpās Urāls dižskabārža bluķiem pilnu kravas kasti & trim vīriņiem kabīnē. Ieraudzījuši mani, piestāj, apvaicājas, kurp dodos un piedāvā smēķi. Atsaku.
Ceļš uzkāpis līdz 1300 m augstumam bet apkārt meži, ne alpu pļavas. Dižskbāržiem lapiņas gluži nesen plaukušas, gaišzaļas kā Limbažu dzija Imanta un Asnes cepurēs. Pamazām taka sāk vīties lejup: brīžiem stāvāk, brīžiem lēzenāk.  Beidzamajā puskilometrā taka un strauts pa dziļas gravas dibenu, un strauts cīņā  uzvarējis. Lēkāju no akmens uz akmeni; kas vainas, ja plaecos nav mugursomas.
Vēl pusotrs kilometrs pa asfaltu Koločavas ciemā (esot lielākais Karpatos), un esmu viesnīcā. Mugursoma vestibila kaktā gaida mani. Neesmu pārāk piekusis - šodien vien kādi 32 km. Astoņi vakarā, un laukos tas teju nakts vidus, tomēr divi mazītiņi veikaliņi ciema galvenās ielas malā vēl vaļā. No piena produktiem - ko vienīgi pa īstam kārojas - pilnīgi nekā; nopērku dažus tomātus, noloku dažas tomātmaizes, izsūcu puslitru vīna, kas noglabāts mugursomā, & liekos uz auss.

Karpati, trešā diena

Voloveca-Mižhirja

Kurš putniņš agri ceļas... Šorīt putniņš augša puspiecos, 5.13am vilciens no Užhorodas uz Volovecu.  Pa ceļam uz staciju paspēju WhatsApp-ā mierināt Viku, kura aizspurgusi no Pēterpils uz Veronu bez eironaudiņas kabatā.

Elektrovilciens kā pirms divdesmit gadiem Latvijā - ne pārāk ērtiem koka sēdekļiem (& ne pārāk tīts), toties divarpus stundu brauciens 0,75 eiru. Mēģinu snauduļot, bet nekas neiznāk.

Noieti 18 km,
palikuši 30 km. Hmmm..

Maķenīt pirms astoņiem esmu Volovecā; sagaidu, līdz atvērs veikalus, nopērku pudeli kefīra, paku tomātu sulas un kādu puskilogramu cepumu - tas pusdienu tiesai - un sāku kāpienu Boržavas grēdā. Taka iešanai ērtā slīpumā, un drīz vien esmu pieveicis 700 m pa vertikāli, un klāt alpu pļavas un pirmā virsotne (1219 m). Mellenes zied kā trakas; šis būs ogu gads. Vietām gluži vai klājiens sviestabumbu. Vairākas virsotnes - Темнатик (1344 m), Плай (1331 m), kājnieku takas vietā sākas apvidnieku iebraukts ceļā. Klāt šodienas augstākā - Dižā Augša (Великий Верх, 1598 m), līdz tai kārtīgs 300 m kāpums. Pirms pašas virsotnes apdzenu pirmos šis dienas ceļabiedrus. Viņi ar pamatīgām somām: acīmredzot, nakšņos kalnā. Pusdienas - kefīrs, cepumi & skats, no kura aizraujas elpa (patiesībā tādi katru mīļu brīdi, un elpai, reiz aizravušamies, nebūtu kad atrauties).

Pēc Dižās Augšas pretīmnācēji ik pa stundai. Kādā vietā atpūšas pulciņš jaunu ļaužu, kas dodas pretējā virzienā. Viņi vaicā, cik ejams līdz Volovecai. Mēģinu novērtēt, cik tas viņiem varētu prasīt, un pierunāju katram gadījumam nofočēt manu karti (viņi bez tādas). Manus šis dienas plānus viņi komentē: Mēs to trijās dienās.
Vairākas citas virsotnes - Гимба  (1491 m), Маг'ура (1517 m), un tad nāk pārsteigums: kad saskaitu uz rādītājiem rakstīto, cik noiets un cik vēl jāiet, iznāk 48 km. Hmmm, biju domājis, ka šodien būs kādi 35, nu, labi - 38 km.

Ceļā pamazām laižas lejup. Ziemeļu nogāzēs vairākus metrus biezas kupenas. Atrodu vairākus avotus un uzpildu ūdens pudeli; avoti ne gluži tajās vietās, kur zīmēti kartē, bet būt ir. Tieku līdz kartes malai (t.i., vietai, kur maršruts turpinās kartes otrā pusē). Pārpakoju karti jaunā mapītē, un nākamais pārsteigums: taka turpinās pa kalnu grēdu, kurā vairākas virsotnes, uz augstāko vismaz 200 m kāpums. Nešķiet visai kārdinoši; aiz muguras jau ap 35 km. Nolemju kāpt lejā uz tuvējo ciemu un no turienes beidzamos 5 km līdz Mežhirjai pieveikt ar kādu gadījuma mašīnu.

Sniega cilvēka pašiņš :)

No vilka bēgdams, esmu uz lāci kritis: kartē zīmētais ceļu iebraukušas augstsprieguma līnijas celtniecības mašīnas: pamatīgi akmens bluķi, vietām ceļa padziļinājumu skrējienā uz leju izmanto strauti. Tieku līdz nesenam izcirtumam, un pēc tā  pievedējtraktori ceļu pārvērtuši pusotru metru dziļā dubļainā grāvī. Kaut kā notenterēju līdz kalna pakājei. Pie upītes vairāki ļautiņi ar kaut ko darbojas; pamanījuši mani, blenž kā jokā, tomēr Добрий вечiр! atņem. Kādu gabaliņu soļojam kopā ar pērnu bullēnu, kurš nolēmis, ka šodien ganīties pietiks un jādodas mājup.

Pirmās Lozjanska (Лозяньский) ciema mājas. Savu dzimto zemi gan viņi gāna uz nebēdu: gāž atkrituus upītes nogāzēs - gan jau palos aizskalos. Citā vietā no kūtiņas zem ceļa ierakta vircas caurule, tā ar laiku aizsērējusi, un virca plūst uz upīti tērcītē pāri ceļam. Varētu padomāt, ka atnācēji.

Pie lielākas daļas mājas auto, bet neviens nekurp nebrauc (kurp lai - ir jau pusastoņi vakarā). Pēc kādiem diviem kilometriem ciema centrs ar veikalu, tur jau manāma dzīvība - vairāki busiņi un vieglie auto. Drīz vien kāds auto brauc, piestāj un aizved mani kādus 5 kn līdz Mižhirjas nomalei.

Ceļs uz viesnīcu ved garām mīlajai Terasei (kafejnīca), ieeju & noskidroju, ka pavārs vēl uz vietas un viņi vaļā vēl 45 minūtes. Terasē esmu bijis daudz reižu; viens no ķelnerzēniem mani atceras. Nosmejamies, ka esmu ielāgojis dažādu laiku viņu WiFi paroles. Nu atkal jauna. Pasūtinu vakariņas & metos uz viesnīcu mazgāties.

Iemitināšana neiet pārāk raiti, tāpēc uzvelku vien tīru t-kreklu, nomazgāju ģīmi & teku atpakaļ uz Terasi. Espresso sākumā, espresso beigās, glāze vīna sākumā, glāze vīna beigās (esmu taču pelnījis, šodien kādi 42...44 km), dārzeņu salāti, borščs, kurā karote stāvus stāv, forelīte, kura vakar vēl peldējuse... Lai gan slēgšanas laiks jau garām, uzradušies vēl vairāki klienti, un varu pabeigt vakariņas bez steigas. Rēķins - astoņas eiras.

Duša. Gulta. Par bezmiegu nevaru sūdzēties.

Karpati, otrā diena

Užhoroda

Viens vilciens diennaktī nevis pa taisnāko ceļu caur Beskidu tuneli un Mukačevi, bet gar pašu Polijas un Slovākijas robežu. Studiju gados divus pavasarus (1989. un 1990. gadā (?)) braucām uz Užhorodu trenēties, un apmetāmies tūristu bāzē, gar kuru vedīs šodienas vilciens. Kāds laiks marta vidū Latvijā, tas lasītājiem apmēram zināms, bet tur - Karpatu dienvidu nogāzē - abas reizes bija ap +20c.

Pavadones & tālruņa modināts, esmu augšā, un pēc neilga brītiņa arī Ņevicku pils (Невицький замок) un nogāze, kurā toreiz atradās tūristu bāze Верховина. Pirms pāris gadiem meklēju tīmeklī kaut ko par bāzi un atradu vairākus avotus un pat YouTube video, ka bāze sen pamesta un grūst. Esmu pieslēgts pasaulei (Київстар!) & aizsūtu pāris foto tā laika cīņu biedriem Ingai & Kurim.

8.44am. Užhoroda klāt. Piespadsmit minūšu kājām, un esmu hostelī. Mana istaba brīva; varu vākties iekša tūliņ pat. Duša, un dodos pirmajā riņķī pa pilsētu. Šodien 9. maijs (Uzvaras diena padomju laikā), Ukrainā valsts svētki, bet mežonīgais kapitālisms darījis savu: slēgtas tikai valsts iestādes, un pat remontdarbi gājēju tilta vienā galā pilnā sparā.

Vispirms apdaru saimniecības darbus: tieku pie jauna tālruņa lādētāja (tas, kurš līdzi, nelādē ne sitams) un vaļā no matiem (par divām mūsu naudiņām) - citādi visus Karpatu lāčus pārbiedētu.
Beidzamo reizi biju Užhorodā pērn janvārī; tagad pilsēta izskatās maķenīt sakoptāka, tomēr iespaids visai drūms. Centrā visai daudz Austroungārijas mantojuma, bet tas lielākoties bēdīgā stāvoklī vai dažnedažādi uzlabots - plastmasas logi. papildu stāvi utt. Skumji. Ir arī uzņēmumi - piemēram, Užhorodas valsts universitāte. Iemaldos arī botāniskajā dārzā. Pārāk uzmanīgi plāksnītes nelasu, tomēr milzu sekvoju pamanu. Pārāk milzīga nav. ;)
Ielas malā nopērku no čigāniņiem zemenes, ~pusotra eira kilogramā. Saka, ka esot no Vinohradivas (Виноградів, Aizkarpatu līdzenajā daļā pie pašas Ungārijas robežas). Daža vai uz mēles kūst, cita - pilnīga plasmasa kā no Turcijas vai Grieķijas.
Beidzamās naktis iznācis maz gulēt: nekas tā neuzlabo sejas krāsu un nemaitā figūru kā diendusa (manuprāt, iz  Pāvila Rozīša). Ne tur vairs kas uzlabojams, ne maitājams, tāpēc atlūztu uz kādu stundiņu.
Aizeju uz brīvdabas muzeju pašā pilsētas centrā līdzās pilij. Jauks un kopts, tomēr atmiņas par zilzilajām ziemas debesīm un pilošajiem jumtiem spilgtākas un liedz pilnībā baudīt esošo mirkli.
Vietējais skulptors Mihailo Kolodko (Михайло Колодко) jau kādu desmitu gadu rotā pilsētu ar sprīdi garām bronzas skulptūriņām. Šobrīd (it kā) esot trīsdesmit viena. Kādreiz esot bijis ceļvedis, bet tagad tas vairs nav dabonams, turklāt izdots tad, kad skulptūriņu bijis astoņpadsmit. Dodos medībās un atrodu vienu otru, ko agrāk neesmu redzējis, bet ne tuvu ne visas, par lielu nožēlu (kā uzzinu vēlāk) - arī Franci Listu ne.
Diena galā. Ielīmēju rītdienas gājiena karti A3 mapītē, sakrāmēju pendelītes, jo rīt jāceļas nakts melnumā, un liekos uz auss.